Austrijas un Prūsijas karš uzskatāms par otro militāri politisko konfliktu vācu apvienošanās kontekstā pēc vācu–dāņu kara (01.02.–30.10.1864.). Kara gaitā Prūsija atbalstīja Venēcijas atņemšanu Austrijai un Itālijas apvienošanos, bet Austrija cieta sakāvi un pazaudēja iniciatīvu vācu apvienošanā. Pēc šī kara Prūsijas Karalistes straujais ietekmes kāpums sāka apdraudēt Francijas Impērijas intereses Eiropā, – Francijas Impērijas uzsāktais militārais konflikts ar Ziemeļvācu Savienību un tās sabiedrotajām (19.07.1870.–10.05.1871.) noveda pie Francijas sakāves un Vācu Impērijas izveides.

Atsevišķa kara epizode ir Trešais Itālijas neatkarības karš (20.06.–12.08.1866.), tādēļ reizēm, bet krietni retāk, dēvēts arī par Austrijas, Prūsijas un Itālijas karu. Svešvalodās lietoti arī citi nosaukumi, piemēram, Vācu brāļu karš, Vācu pilsoņu karš, Vācu Savienības karš, Septiņu nedēļu karš. Tikai pēc vācu apvienošanās 1871. gadā kļuva iespējams objektīvi spriest par šī kara nozīmi vācu vēsturē un Vācu Impērijas izveidē. Tādējādi karš parasti ierindots loģiski secīgā vācu apvienošanās karu virknē, par kuru galveno virzītāju uzskatīja Prūsijas kancleru Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). Kara komplicētais raksturs, nozīme vācu nācijas un tās ģeopolitisko tieksmju izpausmē Eiropā bijuši iemesli, kādēļ nav nostiprinājies vienots un starptautiski akceptēts kara nosaukums.

Kara cēlonis bija Prūsijas Karalistes un Austrijas Impērijas, kā arī Hoencolernu (Hohenzollern) un Habsburgu (Habsburg) dinastiju ilgstošā sāncensība par vadošo lomu vācu apvienošanās procesā. Abu dinastiju attiecības bija pasliktinājušās pēc vācu–dāņu kara seku noregulējuma 1864.–1865. gadā, kad Holšteina nonāca Austrijas kontrolē, bet Šlēsviga un Lauenburga – Prūsijas kontrolē. Līdztekus robežstrīdiem un nespējai nodalīt katras valsts atbildību, abām vācu lielvarām bija katrai sava izpratne par nākotni. Piemēram, Austrija vēlējās apvienot Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas hercogistes, izveidojot vidēja lieluma vācu valsti – Šlēsvigu-Holšteinu. Tas mazinātu Prūsijas Karalistes ietekmi, tādēļ Prūsijas kanclers O. fon Bismarks šādu iespēju noraidīja. O. fon Bismarks abu valstu nesaskaņas mērķtiecīgi izmantoja, lai turpinātu iecerēto vācu apvienošanu militāri politiskā veidā (ar “asinīm un tēraudu”). Karš kļuva par reālāko abu valstu pastāvīgo pretrunu noregulējuma iespēju pēc tam, kad Prūsija centās panākt Vācu Savienības reformu un Austrijas izslēgšanu no šīs vācu valstu alianses.

Kara prelūdija bija 09.06.1866., kad Prūsija ieņēma Austrijas pārvaldīto Holšteinu, kam sekoja Austrijas organizēts Vācu Savienības lēmums mobilizēt karaspēku pret Prūsiju. Prūsija uz to atbildēja ar paziņojumu, ka Vācu Savienība uzskatāma par likvidētu, un 15.06.1866. sākās abu vācu valstu savstarpējais karš. Ar Austrijas Impēriju karā solidarizējās Bavārijas Karaliste un citas mazākas vācu valstis. Prūsijas Karalistes pusē bija Itālija.

Kara gaita bija strauja, un jau tā sākumā iezīmējās Prūsijas pārākums. Pārākums bija novērojams gan kara taktikā, ko izstrādāja armijas ģenerālštāba priekšnieks Helmuts fon Moltke, saukts Moltke vecākais (Helmuth Karl Bernhard von Moltke, Moltke der Ältere), gan militāri tehniskajā jomā. Piemēram, Prūsijas armija izmantoja no stobra aizmugures lādējamos kājnieku ieročus, tai pašā laikā Austrijā vēl plaši izmantoja no stobra priekšpuses lādētos. Arī transporta loģistikā Prūsija īstenoja modernu pieeju, tostarp izmantoja dzelzceļa infrastruktūru.

1866. gada jūnija otrajā pusē–jūlija sākumā Prūsija bija iebrukusi Bavārijā, Bohēmijā, Hannoverē un Saksijā, bet Austrijai izdevās salīdzinoši labi pretoties itāļu armijai un kara flotei dienvidos. Karadarbība divās (Prūsijas un Itālijas) frontēs Austrijas bruņotajiem spēkiem bija grūti paveicams uzdevums. 29.06.1866. Prūsija guva pirmo uzvaru pār Austriju Gičinas (mūsdienās Jičīna Čehijā) kaujā Bohēmijā. Nozīmīgākā šī kara kauja, kurā Austrijas armija tika sagrauta, notika 03.07.1866. Sadovas ciemā, Kēnigrecas pilsētas (mūsdienās Hradeckrālove Čehijā) apkaimē, tajā piedalījās 400 000 karavīru.

Neskatoties uz to, ka karš bija relatīvi īss, tajā bija liels ievainoto un kritušo skaits. Karā kritušo un ievainoto kopumā Prūsijai bija ap 8000, Austrijai – ap 19 000 un tās sabiedrotajiem Bavārijai un Saksijai – ap 6000. Daudz upuru prasīja holera un dizentērija, kā arī sliktie medicīniskie apstākļi.

Karā iesaistīto valstu attiecības noregulēja 23.08.1866. Prāgas miera līgums. Tas likvidēja kopš 1815. gada pastāvējušo vācu valstu starptautisko aliansi – Vācu Savienību, Prūsija anektēja Hannoveres karalisti, Holšteinas un Nasavas hercogistes, Hesenes kūrfirstiju un Frankfurtes pie Mainas brīvpilsētu. Tādējādi Prūsija apvienoja tās vēsturiski sākotnējo daļu Brandenburgu austrumos ar saimnieciski ļoti nozīmīgo Reinas provinci rietumos, kuras iepriekš bija šķirtas. Kara rezultātā ieguvēja bija arī Itālija. Austrija bija spiesta tai atdot Venēciju, kas gandrīz 70 gadus bija atradusies Austrijas Habsburgu monarhijas sastāvā. Prūsijai radās iespēja īstenot savu vīziju (“mazvācu modeli”) vācu apvienošanā. Vācu zemju politiskā karte mainījās ļoti strauji. 18.08.1866. Prūsija parakstīja savienības līgumu kopumā ar 17 ziemeļvācu valstīm, izveidojot Ziemeļvācu Savienību, kas bija federāla valsts un kalpoja kā pārejas posms ceļā uz apvienotas federālās monarhijas – Vācu Impērijas – izveidi 1871. gadā.

Pēckara noregulējums bija Austrijas Impērijai saudzīgs, jo tā nezaudēja teritorijas, kas uzskatāmas par tās vēsturiski pamatotu sastāvdaļu. Prūsija tādā veidā centās nodrošināties, ka Austrija turpmāk būs cieša sabiedrotā. Taču Austrija zaudēja iniciatīvu vācu apvienošanās jautājumā un bija spiesta reformēties. Valstī notika ungāru sacelšanās, 1867. gada sākumā ungāri ieguva neatkarību savās apdzīvotajās teritorijās. Secīgu lēmumu un pārkārtojumu rezultātā 1867. gadā Austrijas Impērija pārveidojās par dubultmonarhiju – Austroungāriju, tās ģeopolitiskās intereses pārcēlās Eiropas austrumu virzienā. Sāka iezīmēties partnerība starp Ziemeļvācu Savienību un Austroungāriju. Pēc Ziemeļvācu Savienības pārtapšanas par Vācu Impēriju attiecības ar Austroungāriju kļuva īpaši draudzīgas.

Prūsijas uzvara karā pret Austriju un starptautiska nostiprināšanās ar bažām tika uztverta Francijā, kur sāka izstrādāt karadarbības plānu pret Prūsiju. Līdzīgā veidā arī Prūsijā sāka izstrādāt plānu karam pret Franciju.

Tā kā karš bija īslaicīgs un straujš (septiņas nedēļas), tas nepaguva izraisīt plašu Eiropas publikas ažiotāžu. Spilgtus aculiecinieku iespaidus par kara norisi snieguši britu virsnieks un laikraksta The Times korespondents Henrijs Hozers (Sir Henry Montague Hozier) un 19. gs. viens no ievērojamākajiem vācu reālisma rakstniekiem, žurnālists un kara reportieris Teodors Fontāne (Theodor Fontane), kurš novēroja un ziņoja vācu presei arī par iepriekšējā dāņu–vācu un turpmākā franču–vācu kara gaitu.

Pazīstamāko Sadovas (Kēnigrecas) kaujas lielformāta gleznu darinājis šī kara aculiecinieks, pazīstamais vācu kauju gleznotājs Georgs Bleibtrejs (Georg Bleibtreu). Karš dokumentēts arī fotogrāfijās.

Atšķirībā no Austrijas, kas neuztvēra šo karu kā kaut ko cildenu, Prūsija centās tā nozīmi īpaši izcelt. Godinot uzvaru un karā kritušos, Prūsijā iekārtoja vairākas piemiņas vietas un turpināja attīstīt jau agrāk iesākto monumentu izveidi. Piemēram, Bādkisingenē, Koblencā, Naumburgā, Rādebergā u. c. vācu pilsētās, atklāja šajā un citos vācu apvienošanās karos kritušajiem veltītus pieminekļus. Pazīstamākais no monumentālajiem pieminekļiem, kas cildināja vācu apvienošanās karus un saglabājies līdz mūsdienām, ir “Uzvaras kolonna” (Siegessäule) Berlīnē ar uzvaras dievietes Viktorijas (latīņu Victoria) apzeltīto tēlu. Arhitekta Heinriha Štraka (Johann Heinrich Strack) vadībā to iesāka būvēt jau uzreiz pēc vācu–dāņu kara. Savstarpējais vācu karš un vēlāk karš ar Franciju šī monumenta atklāšanas brīdī 1873. gadā tam piešķīra trīskāršu nozīmi, ko būvi uzsākot pat nevarēja paredzēt.