Vācu Savienība bija nozīmīgu Eiropas ģeopolitisko pārkārtojumu rezultāts pēc Napoleona kariem. Par neatkarīgu vācu valstu alianses izveidi vienojās dažādu vācu zemju valdnieki, tostarp Austrijas Impērijas ķeizars un Prūsijas karalis. Kaut arī Vācu Savienība nav uzskatāma par valsti, bet gan par starptautisku organizāciju, tās teritorijā tiesiskajā regulējumā, finanšu, saimniecības un citās jomās pakāpeniski sāka attīstīties konfederatīvas vai pat federatīvas valsts iezīmes. Vācu Savienības pastāvēšanas periodā nostiprinājās nepieciešamie priekšnoteikumi vācu apvienošanai.

Vācu Savienības izveides mērķis pamatā bija militāri politisks, tai bija jākalpo kā aizsardzības savienībai pret Franciju – jānodrošina miers un spēku līdzsvars Eiropā pēc Napoleona karu satricinājumiem. Katrai Vācu Savienības dalībvalstij bija savas politiskās prioritātes, piemēram, Austrijas Impērija centās saglabāt politisko ietekmi vācu zemēs, bet Prūsijas Karaliste centās Austriju ierobežot un izplest savu saimniecisko ietekmi.

Vācu Savienību dibināja 08.06.1815. Vīnes kongresā kā Svētās Romas Impērijas, sauktas arī par Vācu Nācijas Svēto Romas Impēriju (Sacrum Imperium Romanum Nationis Germaniae), mantinieci. Par organizācijas idejas autoru un galveno īstenotāju uzskata Austrijas Impērijas ārlietu ministru Klemensu Meternihu (Klemens Wenzel Lothar von Metternich-Winneburg zu Beilstein), kura vārdā bieži dēvē visu jaunās Eiropas starptautisko sistēmu, kas izveidojās Vīnes kongresa rezultātā. Austrijas Impērijas ķeizars Francis I (Franz I.), pēdējais Svētās Romas Impērijas imperators kā Francis II (Franz II.; 1792–1806), kļuva par tās pirmo vadītāju – prezidentu. Abi nākamie prezidenti – Ferdinands I (Ferdinand I.) un Francis Jozefs I (vācu Franz Joseph I., ungāru I. Ferenc József) – arī bija Austrijas Impērijas ķeizari, kuri nodrošināja Austrijas Habsburgu dinastijai (Haus Habsburg) kontroli organizācijā.

Lūzuma punktu Vācu Savienības attīstībā iezīmēja 1848.–1849. gada revolūcija, tā sauktā Marta revolūcija. Revolūcijā iesaistītās nacionāli orientētās aprindas cerēja, ka Vācu Savienību ātri izdosies pārveidot par nacionālu valsti. Šīs cerības drīz zuda, jo sekoja reakcijas laiks, kurā valstu valdnieki mēģināja atjaunot pirmsrevolūcijas kārtību. Vācu Savienība izjuka pēc Austrijas–Prūsijas kara (Vācu kara) 23.08.1866. Par Vācu Savienības mantinieci uzskatāma 1867. gadā izveidotā Ziemeļvācu Savienība (Der Norddeutsche Bund), kura pārņēma, piemēram, Vācu Savienības vēlēšanu likumus, tiesisko regulējumu saimniecības jomā u. c. Atšķirībā no Vācu Savienības tā vairs nebija valstu savienība, bet Prūsijas Karalistes vadīta konfederatīva valsts, kurā neietilpa Austrija.

Sākotnēji šī starptautiskā organizācija aptvēra vairāk nekā 29 miljonus iedzīvotāju un 630 000 kvadrātkilometru plašu teritoriju Eiropā. Vācu Savienībā sākumā bija 39 valstis, tās izjukšanas brīdī 1866. gadā bija palikušas vairs tikai 32 valstis, bet to teritorijā dzīvoja jau gandrīz 50 miljoni iedzīvotāju. Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija valstu sūtņu sanāksme – Savienības sapulce (Bundesversammlung, saukta arī Bundestag), kas notika Frankfurtē pie Mainas.

Tradicionāli savienības dalībnieces izcēlās ar ārkārtīgi lielu pārvaldes formu daudzveidību, un katra valsts saglabāja savu suverenitāti un pārvaldes sistēmu. Vācu Savienībā ietilpa viena impērija (Austrija), piecas karalistes (Prūsija, Saksija, Bavārija, Hannovere, Virtemberga), kā arī hercogistes, firstistes un pilsētas republikas (Frankfurte, Hamburga, Brēmene un Lībeka). Lai gan formāli visas organizācijas dalībvalstis bija vienlīdzīgas, Austrijas Impērija un Prūsijas Karaliste bija militāri un ekonomiski pārākas par pārējām, tādēļ to ietekme – krietni lielāka. Politiski dominējoša valsts savienībā bija Austrija, kas izsauca strauji industriāli un militāri augošās Prūsijas neapmierinātību un savstarpēju abu valstu sāncensību vācu vienotības jautājumā. Starptautiskās drošības un etnisko apstākļu dēļ savienībā neietilpa lielākā Austrijas Impērijas teritorijas daļa šīs valsts austrumos un Prūsijas Karalistes austrumdaļa.

19. gs. sākumā vācu apdzīvotajā Eiropas vidusdaļā bija vairāk nekā 300 faktiski neatkarīgu valstisku veidojumu. Šāda ārkārtēja politiskā sadrumstalotība bija pretrunā ar tobrīd sabiedrības izglītotajās aprindās novērojamo tieksmi pēc vienotības. Vācu Savienība iesāka pakāpenisku vācu sadrumstalotības mazināšanu.

Vācu Savienībai nebija vienotas ārpolitikas un vienotu bruņoto spēku, toties tās ietvaros attīstījās dažādi vienojoši saimnieciskie, iekšpolitiskie un kultūras procesi. Vācu zemju saimnieciskajos sakaros mazinājās savstarpēju ievedmuitu nozīme, sāka veidoties vienots vācu zemju tirgus, tika īstenota kopīga saimnieciska politika pret Anglijas konkurenci. 01.01.1834. tika dibināta Vācu muitas savienība (Zollverein), kurā gan neiestājās Austrijas Impērija. Kopš 1838. gada notika finanšu sistēmas konsolidācija vācu zemēs uz Prūsijas dāldera (Thaler, Taler) bāzes. 1857. gadā šai vienotajai finanšu sistēmai pievienojās arī Austrijas Impērija, tādējādi radot kontinentālajā Eiropā nozīmīgāko finanšu kopību. Kopš 1835. gada vācu zemēs sākās dzelzceļa būve, kam turpmāk bija liela loma kopīgas infrastruktūras izveidē, iedzīvotāju un preču transportēšanā, kā arī rūpniecības attīstībā.

Vācu Savienības pastāvēšanas laikā bija vērojama moderna nacionālisma rašanās un attīstība. 1848.–1849. gadā pilsoniskās revolūcijas laika pamatprasība bija vācu apvienošanās un vienotas Vācijas izveide. Frankfurtē pie Mainas tika sasaukts pirmais visvācu parlaments – Nacionālā sapulce (Frankfurter Nationalversammlung). Nacionālā sapulce lēma par apvienotās vācu valsts konstitucionālajiem principiem, kas balstītos parlamentārajā demokrātijā. Apvienošanās ieceres atdūrās pret Prūsijas un Austrijas valdošo aprindu pretestību. Vācu Savienības pastāvēšanas laikā Frankfurtē panāktā vienošanās par valsts demokrātiskajiem principiem tika izmantota ievērojami vēlāk Veimāras republikas 1919. gada konstitūcijā un Vācijas Federatīvās Republikas 1949. gada konstitūcijā – Pamatlikumā (Grundgesetz).

Vienlaikus ar teritorijas saimniecisko attīstību notika pakāpenisks iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpums. Sāka veidoties sabiedrības vidusslānis, vairs nebija nepieciešamības strādāt no saullēkta līdz saulrietam, radās iespēja baudīt brīvo laiku. 19. gs. pirmajā pusē Vācu Savienības teritorija, īpaši Vīne, bet arī Berlīne, kļuva par vieniem no nozīmīgākajiem Eiropas kultūras epicentriem. Arhitektūrā un lietišķajā mākslā uzplauka izsmalcinātais bīdermeijera stils.