Kara iegansts bija strīds starp Francijas Impēriju un Prūsijas Karalisti par Prūsijas karaļu dinastijas izvirzīto Spānijas karaļa troņa pretendentu princi Leopoldu fon Hoencollernu-Zigmaringenu (Leopold von Hohenzollern-Sigmaringen), kurš pārstāvēja Prūsijas karaļa Vilhelma I (Wilhelm I.) dinastijas atzaru. 13.07.1870. notika Francijas sūtņa un Prūsijas karaļa pārrunas kūrortpilsētas Bādemsas dzelzceļa stacijā, kuru galvenais vadmotīvs bija Francijas vēlme panākt tūlītējas garantijas, ka karalis Vilhelms I nekad neatbalstīs vācu pretendentu uz Spānijas troni (iepriekšējā dienā L. fon Hoencollerns-Zigmaringens jau diplomātiskā spiediena rezultātā bija atteicies no troņa). Abu pušu attiecību saspīlējumu izmantoja Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). O. fon Bismarks no telegrafētā apspriedes teksta svītroja Vilhelma I ierosinājumu par turpmākām diplomātiskajām sarunām Berlīnē, tādējādi izceļot Francijas ambiciozās prasības un no tām izrietošos draudus. Diplomātisko pārrunu atreferējums presē izsauca tūlītēju sašutuma vētru abās valstīs un motivēja Francijas vadību 19.07.1870. pieteikt karu Prūsijai. Tādējādi Francija publiski sevi nostādīja agresora lomā un nonāca starptautiskā izolācijā.

Kara patiesie cēloņi bija brieduši ilgstoši, un to pirmsākums bija meklējams franču un vācu mantotajā naidīgumā, kas īpaši uzplauka kopš Napoleona karu laikiem. Francijas Impērijas hegemonijas tieksme Eiropā bija pretrunā ar nacionālas apvienotas vācu valsts izveides plāniem.

Franču–vācu karš bija izšķirošais karš militāri politisko konfliktu virknē, kurus īstenoja Prūsijas kanclers O. fon Bismarks vācu zemju apvienošanās nolūkam, tādēļ šo un iepriekšējos divus karus sauca arī par “apvienošanās kariem”. Pirmais konflikts bija Prūsijas un Austrijas kopīgais karš pret Dāniju (01.02.–30.10.1864.), kura mērķis bija Šlēzvigas un Holšteinas hercogistes atdalīšana no Dānijas karalistes, un otrais, tā dēvētais Vācu karš (15.06.–26.07.1866.), kura gaitā Prūsija atbalstīja Venēcijas atņemšanu Austrijai un Itālijas apvienošanos, bet Austrija par vadošo lomu vācu apvienošanā tā gaitā cieta sakāvi. Pēc šī kara Francijas Impērijas intereses Eiropā sāka apdraudēt Prūsijas karalistes straujais ietekmes kāpums.

Francijas Impērijas kara pieteikums Prūsijas Karalistei solidarizēja vāciešus un izsauca tiem tādas patriotiskās jūtas, kādas bija piedzīvotas atbrīvošanās karu laikā pret Napoleonu I (Napoléon I^er, Napoléon Bonaparte). Par Francijas pretinieku karā kļuva ne tikai Prūsija, bet visas Ziemeļvācu savienības dalībvalstis Prūsijas karalistes vadībā. Pretēji Francijas prognozēm, Prūsijas pusē nostājās un ar to militāri pret Franciju sadarbojās arī dienvidvācu valstis Bavārija, Bādene, Hesene-Darmštate un Virtemberga. Dienvidvācu zemes iepriekš bija noslēgušus slepenus aizsardzības līgumus ar Prūsiju.

Francija iespējamo karadarbības plānu pret Prūsiju sāka plānot 1867. gadā pēc Prūsijas uzvaras karā pret Austriju, tomēr darbs pie plāna netika pabeigts. Tajā pašā gadā arī Prūsijas vadība bija uzdevusi armijas ģenerālštāba priekšniekam Helmutam fon Moltkem, sauktam par Moltki Vecāko (Helmuth Karl Bernhard von Moltke, Moltke der Ältere), izstrādāt operāciju pret Franciju. Viņš bija arī veiksmīgi izplānotā kara norises vadītājs.

Karā pirmo reizi pasaules vēsturē Prūsijas vadībā vācu spēki pretuzbrukuma īstenošanai plaši un sekmīgi izmantoja karaspēka transportu pa dzelzceļu, kas nodrošināja karaspēka organizētu un koordinētu pārvietošanu pozīcijās tam laikam nepieredzētā ātrumā. Kara sākumā vācu pusē iesaukto skaits pārsniedza pusmiljonu karavīru. Francijas armija sastāvēja no algotņiem un kopā aptvēra tikai trešdaļu miljona karavīru, no kuriem daļa bija nemotivēti, jo pārstāvēja aizjūras departamentus. Vēlāk abu pušu armijas kopā sasniedza trīs miljonus karavīru.

Pirmo lielo uzvaru karā ar Franciju vācieši guva 16.08.1870. kaujās pie Mars-la-Tūras un Vjonvilas. Sekoja kara galvenā un izšķirošā kauja 18.08.1870. pie Senprivas (vācu tradīcijā – pie Gravelotes). Pēc tās franču spēki atkāpās uz Mecas cietoksni un plānoja pretuzbrukumu. Franču maršala Marī Edmē Patrisa Morisa de Makmaona (Marie-Edmé-Patrice-Maurice de Mac-Mahon) vadītais pretuzbrukums bija neveiksmīgs. Kaujā pie Sedanas 02.09.1870. franču spēki piedzīvoja katastrofālu sakāvi. Sedanas militārās operācijas laikā gūstā nonāca Francijas imperators Napoleons III (Charles Louis Napoléon Bonaparte), kurš bija vilcienā devies uz fronti stiprināt franču karaspēka morāli. Vācu karaspēks Napoleonu III sagūstīja un nogādāja uz Vilhelmshē pili pie Kaseles.

Sakāve izsaucas revolucionāras politiskās pārmaiņas Francijā. Ziņa par Napoleona III nonākšanu gūstā 04.09.1870. kalpoja par pamatu politisko spēku galējai neapmierinātībai, monarha gāšanai un Francijas Trešās republikas nodibināšanai. Karu ar vācu apvienotajiem spēkiem kopš 13.09.1870. turpināja franču republikāniskie spēki. Tajā laikā vācu spēki jau bija aplenkuši Parīzi. Pēc ilgstošas apšaudes Parīze kapitulēja 28.01.1871., tika noslēgts pamiers un daļa franču republikānisko spēku bēga uz Šveici. Parīzē sākās politiskas jukas, kuru rezultātā radikāli kreisie spēki sagrāba varu un nodibināja pilsētā sociālistisku pārvaldi – Parīzes Komūnu (18.03.1871.–28.05.1871.).

Karš mainīja spēku samērus Eiropā un pasaulē. Franču pusei, salīdzinot ar vācu pusi, karā bija divas reizes vairāk kritušo karavīru (80 000 pret 40 000) un trīs reizes vairāk nogalināto civiliedzīvotāju (600 000 pret 200 000). Francijas sabiedrība kopš sakāves atteicās no monarhijas par labu republikai. Napoleons III bija spiests doties trimdā uz Lielbritāniju. Frankfurtes miera līgumā 10.05.1871. Francija atteicās no Elzasas un daļas Lotringas teritorijas par labu jaunizveidotajai Vācu Impērijai un apņēmās samaksāt piecus miljardus franku kara zaudējumu atlīdzībai. Karš nesa Francijai dziļu pazemojumu un turpmākajos gados mazināja tās ietekmi pasaulē un kolonijās. Līdz pat Pirmajam pasaules karam Francijas ārpolitikas galvenais mērķis bija revanšs vāciešiem. Vācu nācijai galvenais kara rezultāts bija gadu desmitiem gaidītā vācu apvienošanās, proti, nacionālas valsts izveide, kam ilgstoši bija pretdarbojusies Francija. Zīmīgi, ka Vilhelma I pasludināšana par Vācu Impērijas ķeizaru notika Francijā – Versaļas pils Spoguļu zālē, kas demonstratīvi pazemoja Franciju un starptautiski uzsvēra tās sakāvi.

Karš piesaistīja plašu pasaules uzmanību, tā norisēm uzmanīgi sekoja ne tikai franču un vācu prese, bet arī prese Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Itālijā, Lielbritānijā un Spānijā. Karu savos darbos aprakstījuši tā aculiecinieki, pazīstamie 19. gs. otrās puses franču žurnālisti un reālisma un naturālisma rakstnieki Gijs de Mopasāns (Henri René Albert Guy de Maupassant) un Emīls Zolā (Émile Édouard Charles Zola).

Kara epizodes atspoguļotas daudzu tā laika mākslinieku gleznās. Karu gleznojis tā dalībnieks, izcilais franču batālists, pazīstamā rakstnieka Žila Verna (Jules Gabriel Verne) romānu ilustrētājs Alfonss de Nevils (Alphonse-Marie-Adolphe de Neuville), franču–vācu kara sižetiem plaši pievērsies kara dalībnieks, franču batālists Žans Batists Eduārs Detajs (Jean Baptiste Édouard Detaille) un citi. Franču autoru gleznas ataino gandrīz tikai sižetus ar drosmīgajiem, pašaizliedzīgajiem franču karavīriem, bet apiet valsts politisko vadību, tādējādi uzsverot, ka karā tauta sevi pierādījusi izcili, bet to pievīlusi valsts vadība un politiķi. Vācu mākslinieki un kara laikabiedri turpretim bieži atainojuši Prūsijas armijas uzvaru epizodes un kara norises ar valstu augstākajām amatpersonām. Tāda mākslinieciska pieeja novērojama, piemēram, oficiālā kara gleznotāja Vilhelma Kamphauzena (Wilhelm Camphausen), pazīstamo gleznotāju Karla Rēhlinga (Karl Röchling) un Antona fon Vernera (Anton Alexander von Werner) darbos.

Kara epizodes un postījumi dokumentēti arī fotogrāfijās. Kara postījumus Francijā, piemēram, dokumentējis viens no 19. gs. zināmākajiem franču mākslas fotogrāfiem Žans Ādolfs Brauns (Jean Adolphe Braun). 1897. gadā kara epizodes pirmo reizi uzņemtas mēmajās spēlfilmās – par pamatu režisoru Žorža Ato (Georges Alphonse Hatot) un Žorža Meljesa (Marie Georges Jean Méliès) īsfilmu scenārijam izmantots gleznotāja A. de Nevila 1873. gada gleznas “Pēdējās patronas” (Les Dernières Cartouches) motīvs.

Mūsdienu Vācijā saglabājušies daudzi karam un tajā kritušajiem veltīti monumenti. Kopumā kopš 1873. gada bija uzbūvēti 15 reprezentabli liela izmēra monumentāli pieminekļi katrā Vācu Impērijas pavalstī. Pazīstamākais no monumentiem ir “Uzvaras kolonna” (Siegessäule) Berlīnē, kuras virsotni vainago zeltīts uzvaras dievietes Viktorijas tēls. Katrā vācu pavalstī atrodami daudzi mazākas nozīmes monumenti. Vairāki pieminekļi bija uzbūvēti un joprojām saglabājušies Vācu Impērijai pievienotajā Elzasā (Frešvillerē, Štrasburgā, Vertā, Visemburgā un citur), karam un tā upuriem veltīti pieminekļi un piemiņas vietas atrodamas arī Parīzē, Dižonā un citviet. Gravelotē 2014. gadā atklāts karam un vācu anektētajām teritorijām veltīts muzejs (Musée de la Guerre de 1870 et de l'Annexion).