Monumentālā tēlniecība ir tēlniecības kā trīsdimensionāla mākslas veida specifiska izpausme, kas raksturojama ar izmēriem un saturisko nozīmi. Skulptūra vai to grupa var būt brīvi stāvoša tai paredzētā telpiskā vidē, arhitektūras objekta interjerā vai eksterjerā. Tā var būt arī ciļņa formā. Nozīmīga satura monumentālu skulptūru var dēvēt par pieminekli vai monumentu. Lielformāta dekoratīvas kompozīcijas sauc par monumentāli dekoratīvo tēlniecību. Termina robežas nav strikti definējamas ne skulptūru izmēru, ne novietojuma ziņā, daļēji monumentālajai tēlniecībai var pieskaitīt arhitektūras dekoru. Monumentālā tēlniecība plaši tiek izmantota kapu pieminekļos.
Terminu “monumentālā tēlniecība” sāka lietot no 19. gs. 50. gadiem. Skulptūru izvērtējumā būtisks ir to konteksts; ne vienmēr saturiski nozīmīga skulptūra ir ļoti liela. Monumentālās skulptūras ar konkrētu vēsturisku vai idejisku saturu politisku pārmaiņu rezultātā reizēm tiek likvidētas.
Monumentālās tēlniecības darbus pasūta laicīgās varas struktūras, reliģiskas organizācijas, atsevišķas personas vai to grupas. To tapšana ir saistīta ar nozīmīgiem materiāliem ieguldījumiem un lielu darbietilpību. Monumentālā tēlniecība parasti tiek radīta ekonomiski labvēlīgos apstākļos. Reizēm līdzekļus pieminekļu celšanai ziedo sabiedrisku vai reliģisku kopienu pārstāvji un privātpersonas.
Mūsdienās monumentālo kompozīciju autori var būt gan tēlnieki, gan citu specialitāšu mākslinieki. Monumentālās tēlniecības darbu realizācijā atkarībā no izmantotā materiāla nepieciešama dažādu profesiju speciālistu iesaistīšana (akmeņkaļi, bronzas lējēji, metinātāji un citi).