Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas, īpašības, piedēvētie notikumi Ņemot vērā populārāko mītu par Atēnas rašanos, proti, ka Atēnu radīja Zevs un tā iznāca vai izlēca no viņa galvas, olimpiskajā mitoloģijā simboliski Atēna ir Zeva doma, kas tiek īstenota darbībā, viņa ieceru un gribas izpildītāja. Turklāt viņai piemīt vispusīga gudrība. No šīs pamatidejas izriet arī Atēnas funkcijas un īpašības notikumos, kuros dieviete iesaistīta.
Atēna bija sengrieķu poles aizbildne. Kā gudrību iemiesojoša dievība Atēna rūpējās par likumdošanu un taisnīguma nodrošināšanu, sniedza padomus lēmumu pieņēmējiem, jo īpaši tiesās un tautas sapulcēs, palīdzēja pareģošanā. Sengrieķu dramaturgs Aishils (Αἰσχύλος) savā traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.) atspoguļo situāciju tā dēvētajā Areopagā (Atēnu tiesa, kuras sēdes notika Areja kalna (Ἄρειος Πάγος) pakājē), kur, tiesas locekļu balsīm sadaloties vienādi, Atēna deva izšķirošo balsi par labu apsūdzētajam. Pausanijs piemin vairākus Atēnas epitetus, kas saistīti ar minētajām dievietes funkcijām – Atriebēja (Ἀξιόποινος, burtiski 'pelnītā soda piespriedēja'), Padomes locekle (Βουλαῖα), Tautas sapulču aizbildne (Ἀγοραῖα, no lietvārda ἀγορά, agorá ‘tirgus laukums’, arī ‘tautas sapulce’).
Senie grieķi ticēja, ka Atēna kā lauksaimniecības aizbildne izgudroja arklu un grābekli, radīja olīvkoku – Atikas reģiona lielāko svētību, iemācīja cilvēkiem iejūgt vēršus, lai apartu laukus, pieradināt un audzēt zirgus. Līdztekus ar lauksaimniecību saistītiem izgudrojumiem Atēnai tika piedēvēti arī daudzi citi izgudrojumi, turklāt dažādās zinību jomās, piemēram, skaitļu un navigācijas izgudrošana. Pastāvēja uzskats, ka šie jaunie risinājumi neradās nejaušības pēc, bet gan dievietes vispusīgās gudrības (zināšanu kopuma) rezultātā. Atēnai piedēvēja arī gandrīz visu darbu, ko veica sievietes, izgudrošanu, piemēram, aušanu un citus rokdarbus, arī dieviete pati bija prasmīga šajos darbos. Tāpēc Atēna tika dēvēta par Ergani (Ἐργάνη, burtiski 'strādniece') – visdažādāko amatu veicēju, piemēram, podnieku, audēju, būvnieku, aizbildini.
Atēna palīdzēja Prometejam (Προμηθεύς) nolaupīt uguni Hēfaista smēdē, lai to vēlāk nodotu cilvēkiem. Dievietes darinājumi bija īsti mākslas darbi, piemēram, apmetnis, ko viņa noauda argonautu vadonim – varonim Jasonam (Ἰάσων). Atēnai tika piedēvēta flautas izgudrošana un Apollona (Ἀπόλλων), saulesgaismas un pareģošanas dieva, apmācīšana tās spēlē. Pietika ar vienu viņas pieskārienu, lai cilvēku padarītu skaistu: varoni Odiseju (Ὀδυσσεύς) Atēna padarīja slaidu, deva viņam cirtainus matus, apveltīja ar spēku un pievilcību. Arī Odiseja sievu Pēnelopi (Πηνελόπη) pirms tikšanās ar vīru viņa apveltīja ar neparastu skaistumu.
Aizsargājot poli no ārējiem ienaidniekiem, Atēna ieguva kara dievietes statusu, lai gan pavisam citā nozīmē nekā, piemēram, postoša kara un cīņas spara dievs Arejs (Ἄρης). Saskaņā ar Homēra “Īliadu” Atēnai pat nav savu ieroču, viņa tos aizņemas no Zeva. Atšķirībā no Areja Atēna nevēlas iesaistīties karā vai cīņās, kas notiek tikai bezjēdzīga slaktiņa pēc. Atēna atbalsta tādu karadarbību, kas uzsākta ar apdomību un kuras rezultātā valsts var gūt labumu. Atēnai kā kara dievietei ir teju neskaitāmi epiteti. “Īliadā” dievieti dēvē par Laupījuma vācēju (Ἀγελείη), Tautas uzmundrinātāju (Λαοσσόος), Aizsargātāju (Ἀλαλκομενηίς), Poles aizstāvi (Ἐρυσίπτολις), Poliju u. c. līdzīgos epitetos.
Kā apdomīga kara dieviete viņa ir arī visu varoņu aizbildne: Atēna sniedz padomu vai zināšanas par prasmēm, ar kuru palīdzību varoņi spēj atrisināt dažādas sarežģītas situācijas, kurās tie nonāk. Atēnas padoms un sniegtās zināšanas palīdzēja varonim Danajam (Δαναός) – Ēģiptes valdnieka Bēla (Βῆλος) dēlam un Aigipta (Αἴγυπτος) dvīņubrālim – uzbūvēt kuģi, lai kopā ar savām 50 meitām – danaīdām – aizbēgtu no viņu vajātājiem – danaīdu brālēniem aigiptiādiem, kuri vēlējās ar Danaja meitām salaulāties. Mīts vēsta, ka Danajs atbēga uz mikēniešu pilsētu Argu, kas atrodas Argolīdas reģionā Peloponēsā, kur, pārņemot varu no Gelanora (Γελάνωρ), viņš kļuva par valdnieku. Vēlāk Atēnas dotais pulētais vairogs un sniegtais padoms noderēja arī Danaja pēcnācējam varonim Persejam (Περσεύς), kurš bija saņēmis uzdevumu nogalināt Medūzu (Μέδουσα) – vienu no māsām gorgonām, dievietes Gājas mazmeitām, kurai matu vietā bija indīgas čūskas un pēc kuras skatiena uztveršanas viss dzīvais pārvērtās akmenī. Raugoties vairoga atspulgā, Persejs tuvojās gorgonai un nocirta tai galvu. Persejs vēlāk Medūzas galvu, kas saglabāja spēju ikvienu, kurš tai uzmeta skatienu, pārvērst akmenī, izmantoja kā ieroci, līdz to nodeva Atēnai, kura to novietoja uz sava vairoga.
Atēna deva noderīgu padomu arī varonim Kadmam (Κάδμος), kurš, no Feniķijas reģiona Mazāzijā ieradies Boiotijas reģionā, kas atrodas centrālajā Grieķijā, nogalināja Areja pēcnācēju – pūķi. Kadms, uzklausot Atēnas padomu, pūķa zobus iesēja laukā. No tiem izauga bruņoti vīri, kuri tūdaļ sāka cīnīties cits ar citu. No tiem pieci dzīvi palikušie kļuva par slavenāko dzimtu ciltstēviem Tēbās – Kadma nodibinātajā Boiotijas pilsētā.
Atēna palīdzēja arī varonim Hēraklam (Ἡρακλῆς) veikt viņa slavenos 12 varoņdarbus. Taču Atēnas mīļākais varonis bija Odisejs – viņa gudrība un drosme bieži vien bija Atēnas padoma nopelns. Homēra eposos, īpaši “Odisejā”, neviens, pat vismazākais, notikums nenorisinās bez Atēnas līdzdalības: viņa ir grieķu – ahaju – aizbildne un trojiešu nīdēja, lai gan zināms, ka viņas kults pastāvēja arī Trojā.
Tā kā Atēnu uzskatīja par jaunavu, dievietes primārā, iespējams, pati senākā funkcija bija šķīstības aizstāvība. Tomēr vienlaikus Atēnu mēdza godāt arī kā likteni un Lielo Dievieti Māti, kas spēj dzīvību gan radīt, gan paņemt.
Mītos ir daudz liecību par Atēnas tēla īpašībām, kas saistītas ar dabu vai pārdabiskiem spēkiem. Viņas iznākšanu no Zeva galvas pavada zelta lietus, Atēna glabā Zeva zibeņus, bet dievietes attēlojums, t. s. pallādijs, nokritis no debesīm.
