“Varones” ir dzejas krājums (sarakstīts ~ 5. g. p. m. ē.), ko veido 21 vēstules formas dzejolis elēģiskajā distihā. Vēstulēs antīkās mitoloģijas sieviešu tēli vēršas pie mīļotajiem, kuri ir viņas pametuši.

Darbs tapis Ovidija radošās darbības pirmajā – erotiski didaktiskajā – periodā, kad dzejnieku ļoti iespaidoja Tibulla (Tibullus) un Propercija (Propertius) elēģijas. Vēstules formas ideja, iespējams, aizgūta no Propercija IV grāmatas 3. elēģijas – Aretūsas vēstules karavīram Likotam (Lycōtas). Fiktīva vēstule kā rētorisks vingrinājums bija pazīstama jau senajā Grieķijā, tā kalpoja autora pārdomu un filozofisko ideju paušanai. Filozofiskas un morāliskas vēstules dzejā rakstīja, piemēram, romiešu autors Horācijs (Horatius), prozā – Cicerons (Cicero). Ovidija novitāte fiktīvas vēstules žanra pilnveidošanā ir stāstītāja maiņa, tā  piešķir vēstulei individualizētus fiktīvās autores, varones vaibstus. “Varones” ne tikai iezīmē pagrieziena punktu epistolārā žanra attīstībā, bet arī norāda Ovidija daiļrades izaugsmes tālākos virzienus. Mitoloģisko sižetu attēlojums sasniedz pilnību Ovidija poēmās “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. g. p. m. ē.) un “Romiešu kalendārs” (Fasti), epistolārā žanra un elēģijas sintēze rod jaunas izteiksmes “Vēstulēs no Ponta” (Epistulae ex Ponto).

Mūsdienu zinātniskajos “Varoņu” tekstu izdevumos iekļauta 21 vēstule, no kurām I–XV ir sieviešu vēstules prombūtnē esošiem mīļotajiem, bet XVI–XXI – pāru vēstules, kuras vīrieši raksta sievietēm un viņas atbild. Jau 19. gs. atsevišķu vēstuļu, jo īpaši XVI–XXI, autorība tika apšaubīta un diskusijas pētnieku starpā nav rimušās joprojām. Norādes par “Varoņu” tapšanu rodamas Ovidija “Mīlas elēģiju” (Amores, 16. g. p. m. ē.) II grāmatā, kur viņš stāsta, ka, rakstot fiktīvu vēstuli no mitoloģiskās varones puses, ir radījis jaunu žanru. Turpat minēts, ka viņa draugs Sabīns no tāliem ceļojumiem “atvedis atbildes vēstules,” t. i. sarakstījis atbildes. Daļa pētnieku uzskata, ka pāru vēstules nav Ovidija, bet viņa atdarinātāju dzeja, citi – ka šīs vēstules pats Ovidijs sarakstījis krietni vēlāk par individuālajām vēstulēm.

Antīkajā pasaulē krājums bija pazīstams kā “Varones” (Heroides). Viduslaikos tas bija zināms ar nosaukumu “Vēstules” (Epistulae) vai “Vēstuļu grāmata” (Liber Epistularum).

Mūsdienu zinātnisko izdevumu sakārtojums veidots pēc viduslaiku manuskriptiem, kuru pamatā ir 11. gs. manuskripts Codex Parisinus 8242, agrāk zināms kā Puteanus. Viduslaiku izdevumos vēstuļu ievadrindas, kurās nosaukti fiktīvie autori un adresāti, tika akcentētas ar mākslinieciskiem elementiem. No šiem varoņu vārdu izcēlumiem veidoti nodaļu nosaukumi mūsdienu izdevumos.

Krājumu iedala divās grāmatās:

1. grāmata:

I Penelope Uliksam, II Filisa Demofonam, III Briseīda Ahillejam, IV Fedra Hipolītam, V Oinone Parīdam, VI  Hipsipile Jāsonam, VII Didona Enejam, VIII Hermione Orestam, IX Dējaneira Herkulam, X Ariadne Tēsejam, XI  Kanake Makarejam, XII Mēdeja Jāsonam, XIII Lāodamija Protesilājam, XIV Hipermnestra Linkejam, XV Sapfo Fāonam.

2. grāmata:

XVI Parīds Helenai, XVII Helenas atbilde Parīdam, XVIII Leanders Hēro, XIX Hēro atbilde Leanderam, XX Akontijs Kidipei, XXI Kidipes atbilde Akontijam.

Krājums aizsāk mītisko virzienu Ovidija daiļradē. Vēstuļu sižeti un varoņi aizgūti no priekšgājēju darbiem. Vēstījums atsaucas uz citos tekstos, piemēram, Homēra (Ὅμηρος) un Vergilija (Vergilius) eposos, aprakstītajiem notikumiem. Forma un satura izklāsts ļauj “Varones” aplūkot arī kā retoriskus vingrinājumus.

Katra vēstule sākas ar ievadu, kurā fiktīvā autore piesaka sevi un nosauc adresātu. Mitoloģiskās varones ir individualizētas, tomēr krājuma noskaņu vieno sāpju un sašutumu motīvi, mīlestības un afektu tematika. Varones runā Ovidija laika Romas valodā, padziļinot zināmos mītu sižetus ar psiholoģisku pārdzīvojumu. Vēstuļu sakārtojuma secība kāpina krājuma vēstījuma intensitāti. Pirmā ir Penelopes vēstule Uliksam – mīlasstāsts, kas simbolizē gaidīšanu. Krājuma pēdējā un visatšķirīgākā ir Sapfo vēstule Fāonam. Pirmkārt, Sapfo bijusi reāla persona, kamēr pārējās varones ir mitoloģiskas, otrkārt, šī vēstule iekļauta tikai dažos viduslaiku manuskriptos, tāpēc tiek apšaubīta tās autorība. Iespējams, ka Ovidija dzīves laikā bijis literārs darbs, kurā Sapfo darbojusies kā tēls un autors šo darbu izmantojis par iedvesmas avotu. Par labu Sapfo vēstules autentiskumam runā fakts, ka tā pieminēta Ovidija “Mīlas elēģiju” II grāmatā.

Renesanses periodā, kad atdzima interese par antīko literatūru, radās ne tikai jaunas vēstuļu imitācijas, bet arī pirmie mēģinājumi tulkot “Varones”. Franču valodā 1497. gadā krājumu iztulkoja dzejnieks Oktavjēns de Senželē (Octavien de Saint-Gelais). Pirmais tulkojums angļu valodā ir 1567. gadā publicētais dzejnieka Džordža Turbervila (George Turberville) atdzejojums jamba heptametros. Krievu valodā saglabājušies fragmenti, kurus 18. gs vidū tulkojis zinātnieks un dzejnieks Mihails Lomonosovs (Михаил Васильевич Ломоносов). Pirmais krājuma tulkojums Aleksandra Kļevanova (Александр Семёнович Клеванов) atdzejojumā izdots 1874. gadā. Vēlāk “Varones” krieviski tulkotas vairākkārt, jaunākais tulkojums izdots 1996. gadā, tā autore ir klasiskā filoloģe un Ovidija pētniece Natālija Vuliha (Наталия Васильевна Вулих).

Latviešu valodā tulkotas divas vēstules: “Mēdejas vēstule Jāsonam” (1952. gadā Henriks Novackis) un “Oinones vēstule” (2001. gadā Jānis Plaudis). Tulkojumi tapuši klasiskās filoloģijas antoloģijai un gadagrāmatai.

“Varones” ir viens no nedaudzajiem antīkās literatūras paraugiem, kur mīlestības tēma risināta no sievietes perspektīvas. Sieviešu tēlu unikalitāti pasvītro kritisku notikumu pārdzīvojuma un mīlestības atklāsmes attēlojums. Ovidija varoņu poētiskais potenciāls sniedz iedvesmu Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) biogrāfiju krājumam “Par ievērojamām sievietēm” (De Mulieribus Claris, 1362) Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer) poēmai “Krietnās sievietes” (The Legend of Good Women, 1380). Ovidija mākslinieciskie paņēmieni un atšķirtības ciešanu attēlojumā rodami Aleksandra Poupa (Alexander Pope) “Eloizas vēstulē Abelāram” (Eloisa to Abelard, 1717).

Literatūrzinātnē “Varones” aplūkotas gan epistolārā žanra attīstības vēstures, gan Ovidija daiļrades kontekstā. 21. gs. iezīmē virzienu plašākiem, moderniem pētījumiem un kritikai femīnās literatūrktitikas diskursā.

“Varoņu” recepcija tēlotāja mākslā ir cieši saistīta ar mitoloģisko tēmu aktualitāti, jo darbā izmantoti pazīstami mitoloģiskie tēli un sižeti. Tieša sasaiste ar Ovidija tekstu ir “Varoņu” izdevumu ilustrācijām, piemēram, franču mākslinieka Robinē Testāra (Robinet Testard), itāļu – Kristoforo Majorāna (Cristoforo Majorana) un daudzu anonīmu viduslaiku grāmatu ilustratoru darbi.