Ziņas par Tibulla dzīvi sniedz paša dzejnieka daiļrade, pieminējumi laika biedru darbos un īsa, neskaidras izcelsmes biografija (Vita). Piederējis jātnieku kārtai, dzimis un daļu dzīves pavadījis Pedas (Pedum) pilsētiņā netālu no Romas. Bijis valstsvīra un patrona Mesalas (Marcus Valerius Messalla Corvinus) līdzgaitnieks, devies viņam līdzi karagājienā uz Dienvidgalliju. Miris jauns, bet bijis novērtēts un laika biedru cienīts jau dzīves laikā, viņu piemin Horācijs (Horatius) “Odu” 1. grāmatas 33. odā un 4. epodā (Carmen, I, 33; Epodos, I, 4). Par dzejnieka pāragro nāvi skumst Ovidijs (Ovidius) “Mīlas elēģiju” 3. grāmatas 9. elēģijā (Amores, III, 9.).

Tibulla tekstu kolekciju, kas pazīstama kā “Tibulliskā dzeja” (Corpus Tibullianum), veido 4 grāmatas, no kurām tikai pirmo divu autorība tiek piedēvēta pašam Tibullam. Pārējās veido citu Mesalam pietuvināto dzejnieku, piemēram, Sulpicijas (Sulpicia I), Ligdama (Lygdamus) un paša Mesalas, darbi. Tādējādi mūsdienās pieejamais Tibulla tekstu korpuss, kas sastādīts no 14. gs. manuskriptiem, uzskatāms arī par Mesalam pietuvināto dzejnieku daiļrades reprezentāciju. Pirmā grāmata publicēta 27. g. p.m.ē., otrās – precīzs publicēšanas gads nav zināms. Piederība šai domubiedru grupai saturiski atšķir Tibullu no pārējiem zelta laikmeta autoriem. Tibulla dzejā nav politisku tēmu un impērijas slavinājuma, tā vietā viņš tēlo dabas norises un idealizētu lauku dzīvi, kuras ritējuma harmonijā un nokrāsās atklājas mīlestības tematika. Pirmās grāmatas varone ir Dēlija (Delia), viņai veltītas 5 no 10 grāmatas elēģijām. Otrajā grāmatā dzejnieka mīla pieder Nemesai (Nemesis).

Tibulls piešķir romiešu elēģijai vieglu un dabisku plūdumu, pilnībā atsakoties no Aleksandriešu dzejas kopēšanas. Viņš arī ir izstrādājis elēģijas divrindi, kas iepriekš visbiežāk lietota epigrammās, un nostiprinājis to kā romiešu elēģijas žanra pazīmi.

Literatūras vēsturē Tibulla dzeja tradicionāli tiek aplūkota salīdzinājumā ar Propercija (Propertius) daiļradi, atklājot romiešu elēģijas žanra daudzpusību. Šī tradīcija ietekmējusi Tibulla recepciju latviskajā kultūrvidē. Atdzejojumi latviešu valodā, galvenokārt, tapuši mācību grāmatu vajadzībām un atrodami arī antoloģijās. Atsevišķi tulkojumi tapuši 20. gs. sākumā (Kārlis Straubergs) un lasāmi periodikā.