Apzīmējums aizgūts no Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas nosaukuma. Tā bija nozīmīgs hellēnisma laikmeta kultūras centrs, kurā ar tekstu pētniecību, sakārtošanu, tulkošanu un izdošanu aizsākās filoloģijas zinātne. Tiek lietots arī termins ‘aleksandriešu skola’, tas attiecināms uz Aleksandrijas muzeja (Μουσεῖον τῆς Ἀλεξανδρείας) zinātnisko darbību un ietekmi visdažādākajās disciplīnās, piemēram, filozofijā, medicīnā, astronomijā u. c. Šai skolai bija liela ietekme uz visu hellēnisma perioda sengrieķu literatūru.
‘Aleksandriešu dzeja’ un ‘aleksandriešu dzejnieki’ ir konvencionāli termini, kas apzīmē ar Aleksandrijas pilsētu un kultūru saistītu dzejnieku kopu. Lai gan ne visi autori dzīvoja Aleksandrijā, viņi bija savstarpēji saistīti, veidojot grupējumu, kas tiek uzskatīts par pēdējo ievērojamo parādību sengrieķu dzejā.
Aleksandriešu dzejnieku darbības perioda datējums avotos atšķiras, tomēr pētnieki ir vienisprātis, ka tā sākums sakrīt ar Hellēnisma laikmeta sākumu, t. i., Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) nāvi 323. gadā p. m. ē. Par beigām pieņemts uzskatīt 143. gadu p. m. ē., kad krīt Ahajas līga un Grieķija nonāk Romas pakļautībā.