Arhaiskā perioda beigu posmā līdz ar rakstības izplatīšanos tradicionālā mutvārdu dzeja piekāpās vairākām jaunām dzejas formām. Lirikas (no sengrieķu īpašības vārda λυρικός, lirikos ‘liras-, lirisks’, kas veidojies no lietvārda λύρα, lira ‘lira, stīgu mūzikas instruments’) žanra un tā paveidu uzplaukums saistāms ar periodu no 7. gs. sākuma līdz 5. gs. sākumam p. m. ē. (tā dēvētais grieķu lirikas laikmets). Papildus eksperimentiem ar visdažādākajiem pantmēriem lirikas dzejnieki savu dzeju arī dziedāja liras un citu mūzikas instrumentu pavadībā.
Agri radās nošķīrums starp kora izpildīto galvenokārt reliģiska satura dzeju, arī kora liriku, (Alkmāns, Ἀλκμάν, no Spartas) un tā dēvēto monodisko (no sengrieķu lietvārda μονῳδία, monodia ‘viena solista dziedājums, vienbalsīgs dziedājums’) liriku – dzeju, kuru izpildīja solists un kas pauda viena dzejnieka personīgās domas un sajūtas (Sapfo, Σαπφώ, no Lesbas salas). Liriskā dzeja ietvēra arī tā dēvētās elēģijas (Tirtajs, Τυρταῖος, no Spartas) un jambus (Arhilohs, Ἀρχίλοχος, no Paras salas), kas vēstīja par dažādiem pārdzīvojumiem, arī karā piedzīvoto, un visdrīzāk tika skandēti. Lielai sengrieķu lirikas daļai bija okazionāls (occasio ‘gadījums’) raksturs. Tā dēvēto okazionālo dzeju izpildīja koris vai solists, lai atzīmētu visdažādākos privātās un publiskās dzīves notikumus – kāzās tika dziedāti epitalāmiji, sacensībās par godu uzvarētājam – enkomiji, reliģiskos svētkos – ditirambi, paiāni u. tml.
Kora lirika un monodiskā lirika tika sarakstīta gan aioliešu dialektā (Sapfo, Alkajs no Mitilēnes, Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος, Lesbas salā), gan joniešu (Anakreonts, Ἀνακρέων, Arhilohs, Simonīds no Kejas salas, Σιμωνίδης ὁ Κεῖος), gan arī doriešu (Alkmāns, Stēsihors, Στησίχορος, no Sicīlijas, Pindars, Πίνδαρος, no Tēbām). Elēģijas tika sacerētas joniešu dialektā, arī tad, ja tās sarakstīja Tirtajs vai Teognīds no Megaras (Θέογνις ὁ Μεγαρεύς) – abi no doriešu reģioniem.
Klasiskajā periodā liriku galvenokārt veidoja ditirambi, kas turpināja skanēt Dionīsa svētkos, un epigrammas – īsi, atmiņā paliekoši dzejoļi, kas tika sacerēti par godu kritušajiem karā ar persiešiem.
Lirika savu arhaiskā perioda popularitāti jaunā kvalitātē atguva hellēnisma periodā. Visspilgtāko izpausmi tā guva Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Aleksandriešu dzejas uzmanības centrā bija cilvēka jūtu pasaule, mītam atvēlot otršķirīgu lomu; dominēja dzejas mazās formas – himnas, elēģijas, epigrammas, bukolikas u. c. Rodas Apollonija “Argonautika”, Teokrīta no Sirakūzām bukolikas (bucolica, burtiski ‘ganu dziesmas’) un Kallimaha no Kirēnes īsās poēmas un epigrammas ir šī perioda nozīmīgākie literārie darbi.
Epigrammas žanrs turpināja būt populārs arī Romas impērijas laikā. Šajā periodā tika sarakstītas arī himnas dažādiem dieviem, tā dēvētā anakreontiskā lirika – mīlas un dzīru dzeja, kas sacerēta, sekojot Anakreonta piemēram, kā arī tapa vairāki vēsturiski, mitoloģiski un didaktiski eposi, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies.