Senajā Grieķijā dzeja tika vērtēta daudz augstāk par prozu. Saistītā valodā tika sacerēti ne tikai mīlas dzejoļi, kāzu dziesmas (epitalāmiji), dzērājdziesmas vai himnas dieviem, bet arī episki stāsti, kapu runas, traģēdiju un komēdiju dialogi, odas sacensību uzvarētājiem un virkne citu visdažādāko literāro darbu. Dzeja līdzās prozai veidoja nozīmīgu sengrieķu literatūras daļu visos tās attīstības posmos: arhaiskajā (līdz 6. gs. p. m. ē. beigām), klasiskajā (5.–4. gs. p. m. ē.), hellēnisma (3.–1. gs. p. m. ē.) un Romas Impērijas laika literatūrā (1. gs. p. m. ē.–330. gads).

Sengrieķu dzejas pirmsākumi atspoguļoti leģendās par mītisko dzejas un mūzikas tēvu Orfeju (Ὀρφεύς), Apollona (Ἀπόλλων) un mūzas Kalliopes (Καλλιόπη) dēlu, kurš ar savu balsi un liras spēli spējis savaldzināt ne tikai cilvēkus, bet arī plēsīgus dzīvniekus, augus, upes un akmeņus. Orfeja tēls plaši izmantots sengrieķu mākslā un literatūrā. Platons (Πλάτων) dialogos “Protagors” (Πρωταγόρας, 4. gs. p. m. ē.) un “Sokrata apoloģija” (Ἀπολογία Σωκράτους, pēc 399. gada p. m. ē.), kā arī Aristofans (Ἀριστοφάνης) traģēdijā “Vardes” (Βάτραχοι, 405. gads p. m. ē.) Orfeju dēvē par pirmo grieķu dzejnieku, kurš savu māksliniecisko arodu nodevis tālāk mītiskam dziedonim un dzejniekam Mūsejam (Μουσαῖος), kā arī Hēsiodam (Ἡσίοδος) un Homēram (Ὅμηρος) – pirmajiem sengrieķu dzejniekiem, kuru darbi saglabājušies līdz mūsdienām.

Episkā dzeja jeb epika ir senākais dzejas žanrs. Eposa autors trešajā personā skandēja apjomīgu (~ 15 000 rindu), parasti daktilu heksametrā sacerētu mītos balstītu stāstu par dievu un varoņu darbiem. Liriskajā dzejā dzejnieks pirmajā personā visbiežāk izdziedāja kādu situāciju, notikumu vai personīgās izjūtas, vairoties no mītu ietekmes. Liriskajai dzejai raksturīgas mazās formas un visdažādāko ar mūzikas instrumenta pavadījumu saistītu pantmēru lietojums. Drāma apvieno epiku un liriku teātra formā. Drāmas dzejnieks otrajā personā stāstīja un uz skatuves izspēlēja mītos balstītus stāstus. Traģēdijas, komēdijas un tā dēvētās satīru drāmas veidoja ~ 1000–1600 dažādos pantmēros sacerētu dzejas rindu.

Sengrieķu dzeju veido trīs galvenie žanri: epika, lirika un drāma. Lirikas un drāmas žanrs iedalīti vairākos žanra paveidos. Pazīstamākie lirikas žanri ir koru lirika un monodiskā lirika, kā arī elēģija un jambi, savukārt drāmas – traģēdija, komēdija un satīru drāma. Katram žanram raksturīgs konkrētu pantmēru un noteikta tā dēvētās sengrieķu valodas dialekta lietojums.

Sengrieķu eposa (no sengrieķu lietvārda ἔπος, epos, ‘vārds, stāsts, poēma’) centrā ir mīts, kur pagātnes atmiņas sajaukušās ar tautas pasakas motīviem un reliģiskiem vērojumiem. Eposi vēsta par sengrieķu pasaulei nozīmīgiem notikumiem stāsta formā. Tie parasti sākas ar vēršanos pie mūzas, satur detalizētus aprakstus, dialogus, runas, kā arī virkni epitetu un salīdzinājumu, kas mēdz atkārtoties. Eposi sarakstīti augstajā stilā – tā dēvētajā homēriskajā dialektā, kas apvieno joniešu, aioliešu un arkadiešu–kipriešu dialekta iezīmes. Eposiem raksturīgs tikai viens pantmērs – daktila heksametrs. Tā kā rakstība pirms 7. gs. p. m. ē. vēl nebija plaši izplatīta, eposi tika sacerēti mutvārdos. Dzejas formas ritms un atskaņas padarīja vieglāku gan vēstījuma sacerēšanu, gan arī iegaumēšanu. Eposi bija paredzēti dziedāšanai vai skandēšanai reliģiskos svētkos.

Arhaiskajā periodā vēl bez plaši pazīstamajiem Homēra eposiem “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kā arī Hēsioda mitoloģiskajām poēmām “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ap 700. gads p. m. ē.) tika sarakstīti vairāki citi eposi, bet par tiem saglabājušās niecīgas liecības. Homēra eposi “Īliada” un “Odiseja” iezīmē ne tikai sengrieķu, bet visas Eiropas literatūras episkās tradīcijas pirmsākumus: eposa formu, varoņu raksturus, sižeta līnijas, tropus.

Vairākus gadsimtus vēlāk Homēra darbi iedvesmoja Rodas Apolloniju (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) sarakstīt mitoloģisko poēmu “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. pirmā puse p. m. ē.). Apollonija darbs ir īsāks nekā Homēra “Īliada”, literārie varoņi – cilvēcīgāki, izvēlētās mītu versijas – mazāk šokējošas. Sekojot hellēnisma perioda tendencei alegorizēt un racionalizēt reliģiju, dievu tēli “Argonautikā” ir atsvešināti, to ietekme uz sižeta risinājumu – mazāk jūtama. Poēmas novērtējums laika gaitā ir mainījies: Romas Impērijas perioda literatūrkritiķi – Longīns (Λογγίνος) sacerējumā “Par cildeno”, (Περì Ὕψους, ap. 1. gs.) un Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) retorikas rokasgrāmatā “Oratora mācīšana” (Institutio oratoria, ~ 95. gads) “Argonautiku” uzskatīja par viduvēju literāru darbu. Tomēr jaunāko laiku pētījumi novērtē Apollonija darba zinātniskumu un atzīst tā īpašo raksturu – “Argonautika” ir didaktisks eposs ar uzsvaru uz ģeogrāfiju, kas nemazina poēmas dzejisko vērtību.   

Hellēnisma periodā radās epikas žanra paveids – epīlijs (ἐπύλλιον, epilion burtiski ‘eposiņš, īsa episka poēma’): īsa romantiska vai mitoloģiska poēma, kas, līdzīgi kā eposi, sarakstīta daktilu heksametrā. Pazīstamākie sengrieķu epīliju autori ir Kallimahs (Καλλίμαχος) un Teokrīts (Θεόκριτος). Hellēnisma periodā sarakstītie epīliji ietekmēja romiešu dzejniekus – jo īpaši Katullu (Gaius Valerius Catullus), Vergiliju (Publius Vergilius Maro) un Ovidiju (Publius Ovidius Naso).   

Arhaiskā perioda beigu posmā līdz ar rakstības izplatīšanos tradicionālā mutvārdu dzeja piekāpās vairākām jaunām dzejas formām. Lirikas (no sengrieķu īpašības vārda λυρικός, lirikos ‘liras-, lirisks’, kas veidojies no lietvārda λύρα, lira ‘lira, stīgu mūzikas instruments’) žanra un tā paveidu uzplaukums saistāms ar periodu no 7. gs. sākuma līdz 5. gs. sākumam p. m. ē. (tā dēvētais grieķu lirikas laikmets). Papildus eksperimentiem ar visdažādākajiem pantmēriem lirikas dzejnieki savu dzeju arī dziedāja liras un citu mūzikas instrumentu pavadībā.

Agri radās nošķīrums starp kora izpildīto galvenokārt reliģiska satura dzeju, arī kora liriku, (Alkmāns, Ἀλκμάν, no Spartas) un tā dēvēto monodisko (no sengrieķu lietvārda μονῳδία, monodia ‘viena solista dziedājums, vienbalsīgs dziedājums’) liriku – dzeju, kuru izpildīja solists un kas pauda viena dzejnieka personīgās domas un sajūtas (Sapfo, Σαπφώ, no Lesbas salas). Liriskā dzeja ietvēra arī tā dēvētās elēģijas (Tirtajs, Τυρταῖος, no Spartas) un jambus (Arhilohs, Ἀρχίλοχος, no Paras salas), kas vēstīja par dažādiem pārdzīvojumiem, arī karā piedzīvoto, un visdrīzāk tika skandēti. Lielai sengrieķu lirikas daļai bija okazionāls (occasio ‘gadījums’) raksturs. Tā dēvēto okazionālo dzeju izpildīja koris vai solists, lai atzīmētu visdažādākos privātās un publiskās dzīves notikumus – kāzās tika dziedāti epitalāmiji, sacensībās par godu uzvarētājam – enkomiji, reliģiskos svētkos – ditirambi, paiāni un tamlīdzīgi.

Kora lirika un monodiskā lirika tika sarakstīta gan aioliešu dialektā (Sapfo, Alkajs no Mitilēnes, Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος, Lesbas salā), gan joniešu (Anakreonts, Ἀνακρέων, Arhilohs, Simonīds no Kejas salas, Σιμωνίδης ὁ Κεῖος), gan arī doriešu (Alkmāns, Stēsihors, Στησίχορος, no Sicīlijas, Pindars, Πίνδαρος, no Tēbām). Elēģijas tika sacerētas joniešu dialektā, arī tad, ja tās sarakstīja Tirtajs vai Teognīds (Θέογνις) – abi no doriešu reģioniem.

Klasiskajā periodā liriku galvenokārt veidoja ditirambi, kas turpināja skanēt Dionīsa svētkos, un epigrammas – īsi, atmiņā paliekoši dzejoļi, kas tika sacerēti par godu kritušajiem karā ar persiešiem.

Lirika savu arhaiskā perioda popularitāti jaunā kvalitātē atguva hellēnisma periodā. Visspilgtāko izpausmi tā guva Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Aleksandriešu dzejas uzmanības centrā bija cilvēka jūtu pasaule, mītam atvēlot otršķirīgu lomu; dominēja dzejas mazās formas: himnas, elēģijas, epigrammas, bukolikas un citas. Rodas Apollonija “Argonautika”, Teokrīta no Sirakūzām bukolikas (bucolica, burtiski ‘ganu dziesmas’) un Kallimaha no Kirēnes īsās poēmas un epigrammas ir šī perioda nozīmīgākie literārie darbi.

Epigrammas žanrs turpināja būt populārs arī Romas Impērijas laikā. Šajā periodā tika sarakstītas arī himnas dažādiem dieviem, tā dēvētā anakreontiskā lirika – mīlas un dzīru dzeja, kas sacerēta, sekojot Anakreonta piemēram, kā arī tapa vairāki vēsturiski, mitoloģiski un didaktiski eposi, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. 

Drāma jeb dramatiskā dzeja kā pilnīgi jauns žanrs ar īpašu formu, kas idejas, vērtības un politisko redzējumu pauda, apvienojot dzeju, mūziku un mītus, radās Atēnās 6. gs. p. m. ē. Drāmas žanram attīstoties, tas sadalījās trīs paveidos – traģēdijas, komēdijas un satīru drāmas (traģikomēdijas priekšteces) – žanrā. Klasiskajā periodā drāma bija nozīmīgākais dzejas žanrs. Turpmākajos antīkās senatnes gadsimtos traģēdijas un komēdijas žanrs iemantoja milzīgu popularitāti visās Vidusjūras baseina zemēs.

Tā kā drāma radās Atēnās, tā tika sarakstīta atiskajā dialektā ar citu dialektu elementiem, proti, drāmas episkajās daļās – prologā (πρόλογος), epeizodijos/epizodijos (ἐπεισόδιον), eksodā (ἔξοδος) – dominēja atiskais dialekts ar joniskā dialekta elementiem, savukārt tās liriskajā daļā – parodā (πάροδος) un stasimos (στάσιμον) – atiskais dialekts ar daudziem doriešu dialekta elementiem. Traģēdijas tika sarakstītas tā dēvētajā augstajā stilā, savukārt komēdijas un satīru drāmas – vidējā un zemajā stilā. Komēdiju un satīru drāmu valodā vērojama ikdienišķa grieķu valoda, arī vulgārismi, arhaismi, tā dēvētie homērismi (vārdi vai frāzes, kas raksturīgi Homēra darbiem), tādi vārdi, kas atrodami tikai vienā avotā (hapax legomena), reti vārdi, poētismi un tamlīdzīgi.

Drāmas žanrā izmantoti vairāki pantmēri: dialogi tika sarakstīti jamba trimetrā, kas Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) skatījumā visvairāk līdzinās dabiskai runai, kā arī trohaja tetrametrā. Savukārt kora dziesmas – anapestā u. c. pantmēros. Dažās satīru drāmās bija vērojams arī daktila heksametrs.

Sākotnēji korim un kora dziesmām komēdijās, līdzīgi kā traģēdijās, bija atvēlēta liela loma, taču vēlāk tā mazinājās.

Satīru drāmas žanram ir visciešākā saikne ar tradicionālajiem auglības un vīnkopības dieva Dionīsa (Διόνυσος) svētku rituāliem. Ņemot vērā, ka traģēdiju sacensībās satīru drāma tika izrādīta viena autora sacerētas tetraloģijas (trīs traģēdijas un satīru drāma) beigās, bieži vien attiecīgajā satīru drāmā tika parodēta iepriekš izrādīto traģēdiju tematika. Satīru drāmas bija jautras un īsākas par traģēdijām. Tās galvenā funkcija bija radīt vieglāku atmosfēru pēc trīs iepriekš izrādīto traģēdiju radītās spriedzes, kā arī atjaunot Dionīsa svētku garu. Attīstoties komēdijas žanram, satīru drāma šo funkciju zaudēja, tas vērojams Eurīpida (Εὐριπίδης) lugā “Alkestīda” (Ἄλκηστις, 438. gads p. m. ē.). Līdz mūsdienām pilnībā saglabājusies tikai viena satīru drāma – Eurīpida “Kiklops” (Κύκλωψ, 5. gs. p. m. ē.).

Sengrieķu komēdija un tās tiešā priekštece – sengrieķu traģēdija ir pamats, uz kura būvēts mūsdienu teātris. Drāma dzejas formā tika sarakstīta līdz pat 19. gs., piemēram, lielākā daļa angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugu ir sarakstītas dzejā.

Nozīmīgākie līdz mūsdienām nonākušie epikas paraugi ir Homēra varoņeposi “Īliada” un “Odiseja”, pirmā didaktiskā dzejnieka Hēsioda no Boiotijas centrālajā Grieķijā poēma “Teogonija” un  Rodas Apollonija mitoloģiskā poēma “Argonautika”.

Starp nozīmīgākajiem sengrieķu lirikas dzejniekiem, kas ieviesuši virkni jauninājumu un būtiski ietekmējuši dzejas žanra attīstību vēlākajos gadsimtos, minami Arhilohs, Alkmāns, Sapfo, Pindars un Teokrīts. Visas līdz mūsdienām saglabājušās sengrieķu traģēdijas tiek tradicionāli piedēvētas trīs galvenajiem drāmas attīstības noteicējiem Atēnās: Aishilam (Αἰσχύλος), Sofoklam (Σοφοκλῆς) un Eurīpidam. Aishila darbos nozīmīga loma atvēlēta morālei un reliģijai, piemēram, traģēdiju triloģijas “Oresteja” (Ὀρέστεια, 5. gs. p. m. ē.) centrā ir cilvēks, viņa vieta pasaulē un attiecības ar dieviem, dievišķais likums un sods. Sofokla traģēdijas izceļas ar dramatisku dziļumu, varoņu cilvēcību un Atikas mītu iesaisti. Sofokla pazīstamākie darbi (5. gs. beigas p. m. ē.) vēstī par Tēbu mītisko valdnieku Oidipu (Οἰδίπους) un Antigoni (Ἀντιγόνη), Oidipa un viņa mātes Jokastes (Ἰοκάστη) meitu. Eurīpids ievērojams ar mēģinājumiem izprast cilvēka dvēseli, risinot iekšējos konfliktus starp pienākumu un kaisli. Zināmākie Eurīpida darbi ir “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gads p. m. ē.), “Hippolits” (Ἱππόλυτος, 428. gads p. m. ē.) un “Bakhantes” (Βάκχαι, 405. gads p. m. ē.).

Vienīgie pilnībā saglabājušies klasiskās jeb vecatiskās komēdijas (5. gs. p. m. ē.) paraugi ir vienpadsmit dramaturga Aristofana lugas. Savos darbos Aristofans atļaujas izsmiet ikvienu un jebko, arī Atēnu demokrātiju, piemēram, lugā “Putni” (Ὄρνιθες, 414. gads p. m. ē.), un Atēnu filozofu Sokratu (Σωκρᾰ́της) lugā “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423. gads p. m. ē.).

Sengrieķu dzeja atspoguļoja tā laika sabiedrību – dzīvi, emocijas, pārdzīvojumus, arī politiku. Nereti sengrieķu dzeja ir vienīgais līdz mūsdienām nonākušais avots, ar kura palīdzību iespējams izsekot attiecīgā laikmeta filozofiskās, politiskās un sabiedriskās domas attīstībai. Dzejai bija būtiska loma, ieviešot jauninājumus valodā, arī mūzikā.