Epitalāmiju jauniešu koris dzied pie jaunā pāra guļamistabas durvīm, pavadot tos vakarā vai modinot nākošajā rītā, lai piesaistītu pārim laimi un dievu labvēlību. Dziesmas satura un formas pamatā ir grieķu tautasdziesmas un Senās Grieķijas kāzu tradīcijas. Plašākā nozīmē epitalāmijs attiecināms uz jebkuru kāzu dziesmu, piemēram, himenajiem – dziesmām, kuras dzied, pavadot līgavu no vecāku mājām un laulību ceremonijas laikā. Epitalāmijam nav raksturīgs noteikts pantmērs.
Epitalāmija literārās formas senākās liecības ir Sapfo (Σαπφώ) dzejas fragmenti. Epitalāmijus rakstījuši arī citi sengrieķu autori, piemēram, Pindars (Πίνδαρος) un Teokrits (Θεόκριτος), bet latīņu dzejā – Katulls (Catullus). Vēlāk žanrs atdzimst renesanses periodā, kad epitalāmijus rakstīja angļu, franču, itāļu u. c. valodās, piemēram, angļu dzejnieks Edmunds Spensers (Edmund Spenser), franču dzejnieks Pjērs de Ronsārs (Pierre de Ronsard), itāļu dzejnieks Pjetro Metastazio (Pietro Metastasio) u. c. Atsevišķus epitalāmijus sarakstījuši arī ievērojami 19. un 20. gs. autori, piemēram, angļu dzejnieks lords Alfrēds Tenisons (Alfred Tennyson), amerikāņu dzejnieks Edvards Estlins Kamingss (Edward Estlin Cummings) u. c. Terminu lieto arī glezniecībā un mūzikā, apzīmējot žanrus ar kāzu tematiku.