Angļu un franču valodā jēdziens var apzīmēt dažādu seno civilizāciju (šumeru, akadiešu, ēģiptiešu, hitītu, babiloniešu, sengrieķu, indiešu, senebreju, ķīniešu, etrusku, romiešu u. c.) 3. gadu tūkstotī p. m. ē.–6. gs. m. ē. sarakstītu literāro darbu kopumu.

Līdz mūsdienām nonākušie grieķu un latīņu valodā sarakstītie literārie darbi iezīmē rietumu antīkās pasaules iztēles un intelekta virsotnes. Kamēr seno grieķu izcilība slēpās abstrakcijā un spējā par to teoretizēt, romiešus vairāk interesēja realitātes un jo īpaši cilvēka individualitātes atainojums. Antīkās literatūras ietekmē veidojušās un attīstījušās daudzu tautu nacionālās literatūras.

Rietumu pasaulē literatūra radās dienvidu Mezopotāmijas jeb Divupes Šumeras reģiona Urukas pilsētā ap 3200. gadu p. m. ē. Gandrīz vienlaikus tā uzplauka Ēģiptē, vēlāk Grieķijā, un Romā. Pasaulē pirmā zināmā literāru darbu autore ir šumeru–akadiešu augstā priesteriene, dzejniece Enheduanna (Enheduanna) no Ūras pilsētas. Viņai tiek piedēvēta dzejas, himnu un lūgšanu pirmparaugu sacerēšana, kas veicināja mūsdienās atzītu literāro darbu veidu jeb žanru attīstību. Šumeru–akadiešu literatūra un ēģiptiešu literatūra, kas tiek uzskatītas par pasaules senākajām literatūrām, gan mutvārdos noklausītas, gan arī lasot iepazītas, rosināja grieķu un romiešu iztēli.

Tomēr sengrieķu literatūrai nav tiešu literāro priekšteču. Radusies spontāni, vēlākajos gadsimtos sengrieķu literatūra bija romiešu autoru iedvesmas avots. Homēra (Ὅμηρος) eposi “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) kalpoja par paraugu Vergilijam (Publius Vergilius Maro), sacerot “Eneīdu” (Aeneis, 29.–19. gads p. m. ē.). Alkajs (Ἀλκαῖος) un Sapfo (Σαπφώ) atbalsojās Katulla (Gaius Valerius Catullus) un Ovidija (Publius Ovidius Naso) dzejā. Arī romiešu vēsturiskās prozas autori Līvijs (Titus Livius), Tacits (Publius (Gaius) Cornelius Tacitus), Sallustijs (Gaius Sallustius Crispus) balstījās sengrieķu paraugos – Hērodota (Ἡρόδοτος Ἁλικαρνᾱσσεύς) un Tukidīda (Θουκυδίδης) darbos. Tomēr sengrieķu traģēdijai nebija līdzinieču starp Senekas (Lucius Annaeus Seneca) darbiem, arī Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofiskie darbi romiešu literatūrā nerada cienīgu atbalsošanos.

Vairums antīko literāro darbu nav saglabājušies līdz mūsdienām. Daudzi tika aizmirsti vēl pirms rakstības rašanās, tomēr lielākā daļa zudusi dažādu postījumu rezultātā.

Antīkajā literatūrā radās un uzplauka galvenie Eiropas literārie žanri – epika, lirika un drāma. Epika un senākās lirikas žanra formas cieši saistītas ar mītiem un reliģiskiem rituāliem. Drāma – ar sabiedrību, kurā tā laika cilvēks dzīvoja, un to, ko tas nozīmēja – būt cilvēkam. 6.–5. gs. p. m. ē. Senajā Grieķijā izveidojās un attīstījās liels skaits literāro žanru paveidu. Tomēr novatorismu nevar uzskatīt par antīkās literatūras iezīmi. Vēlākie gadsimti iezīmē tradicionālisma nostiprināšanos gan sengrieķu, gan romiešu literatūrā. Literāro formu jauninājumi drīzāk tika uztverti kā atkāpe no normas, krīze. Antīkās literatūras žanru sistēma ir stingri noteikta. Katram žanram un tā paveidam bija savs dibinātājs: Homērs – eposam, Arhilohs (Ἀρχίλοχος) – jambiem, Pindars (Πίνδαρος), Anakreonts (Ἀνακρέων) – virknei lirikas žanra paveidu, Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς), Eurīpids (Εὐριπίδης) – traģēdijas žanram utt. Ikviena jauna daiļdarba pilnības pakāpe tika noteikta, novērtējot tā atbilstību paraugam. Žanri tika iedalīti t. s. augstajos un zemajos. Vergilija ceļš no idilles “Bukolikās” (Bucolica, burtiski “Ganu dziesmas”, ~ 44.–38. gads p. m. ē.) caur didaktisko eposu “Georgikas” (Georgica, burtiski “Zemkopības dziesmas”, 29. gads p. m. ē.) līdz varoņeposam “Eneīda” tika uztverts kā ceļš no zemākajiem žanriem līdz augstākajiem. Katram žanram parasti bija sava tradicionālā tēma. Žanru sistēma noteica arī antīkās literatūras stilu sistēmu. Zemajiem žanriem bija raksturīgs t. s. zemais stils, kas tuvs sarunvalodai, augstajiem žanriem – t. s. augstais stils, kas bija mākslīgs un kura veidošanā nozīmīga loma bija retorikai.

Antīkajai literatūrai raksturīgas publiskās eksistences forma: epika tika skandēta, oratoru runas izskanēja forumos, traģēdijas un komēdijas tika izrādītas teātros. Romāna žanrs, kas paredzēts lasīšanai vienatnē, radās tikai mūsu ēras sākumā.

Antīkā literatūra bija cieši saistīta ar mūziku. Homēra eposi, kā arī virkne lirikas žanra darbu – odas, ditirambi, kāzu dziesmas jeb epitalāmiji, jambi, elēģijas, idilles, epigrammas u. c. – tika izpildīti dziedot vai ritmiski skandējot. Traģēdiju un komēdiju uzvedumi līdzinājās mūsdienu operai. Diemžēl līdz mūsdienām nonākuši tikai aprauti antīkās mūzikas fragmenti.

Būtiska antīkās literatūras iezīme ir pantmēru dažādība. Eposi un mitoloģiskas poēmas tradicionāli tika sarakstīti heksametrā, piemēram, Homēra “Īliada” un “Odiseja”, Hēsioda (Ἡσίοδος) poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.), Vergilija “Eneīda”, Ovidija “Pārvērtības” (Metamorphoseon libri, 8. gads). Lirikā vērojama vislielākā pantmēru dažādība. Arī traģēdijai un komēdijai ir dzejas forma, kur katru darba uzbūves daļu raksturo kāds noteikts pantmērs vai vairāki, piemēram, runājamo tekstu – jamba trimetri, kas saskaņā ar Aristoteli vistuvāk atspoguļo dabiskas runas ritmu, savukārt kora sadaļas – visdažādākie pantmēri.

Gan sengrieķu, gan romiešu agrīnajiem literārajiem darbiem bija izteikti reliģiska un didaktiska ievirze, piemēram, Homēra “Īliada” un Hēsioda “Teogonija”, Ēzopa (Αἴσωπος) fabulas, Ennija (Ennius) “Annāles” (Annales, 2. gs. p. m. ē.).

Klasiskā perioda (5.–4. gs. p. m. ē.) sengrieķu literatūra atspoguļo attiecīgā perioda cilvēka morāles sistēmu, piemēram, Aishila, Sofokla un Eurīpida traģēdijas, Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijas, savukārt hellēnisma laikmetā (323.–31. gads p. m. ē.) ar jaunu spēku uzplaukusī dzeja, piemēram, Kallimahs (Καλλίμαχος), Teokrīts (Θεόκριτος), Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) poēma “Argonauti” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. p. m. ē.) un t. s. jaunatiskā komēdija, piemēram, Menandra (Μένανδρος) “Īgņa” (Δύσκολος, ~ 317.–316. gads p. m. ē.) pievēršas indivīda iekšējo pārdzīvojumu, ilgu un dzīves veida atainošanai.

Hellēnisma tematikas ietekme ir acīmredzama romiešu t. s. zelta laikmeta (70. gads p. m. ē.–18. gads) literatūrā, piemēram, Vergilija “Eneīda”, Horācija (Quintus Horatius Flaccus), Katulla un Ovidija dzeja.

Romiešu literatūras t. s. sudraba laikmeta (ap 18.–117. gadu) autori augstu vērtēja retoriskās prasmes un savos darbos attīstīja tādu izteiksmes veidu, kas bija tālu no vienkāršās runas. Literārie darbi atspoguļo romiešu sabiedrības un tās līderu morālo pagrimumu, novēršanos no tradicionālajām vērtībām, izvirtību, piemēram, Senekas Jaunākā (Lucius Annaeus Seneca) traģēdijas, Tacita “Annāles” (Annales, ~ 1. – 2. gs.), Juvenāla (Decimus Iunius Iuvenalis) “Satīras” (Saturae, 2. gs.), Lukāna (Marcus Annaeus Lucanus) poēma “Par pilsoņu karu” (De Bello Civili, ~ 61.–65. gads).

Vēsturiskas liecības par dzīvi mūsu ēras 1. gadsimtā un Romas administratīvo vēsturi sniedz Plīnija Jaunākā (Gaius Plinius Caecilius Secundus) “Vēstules” (Epistulae, 1. gs.).

Vēlīno romiešu literatūru (3.–5. gs.) raksturo enciklopēdiska stila darbi, piemēram, Marciāna Kapella (Martianus Capella) didaktiskā alegorija “Par Merkūrija un Filoloģijas kāzām” (De nuptiis Mercurii et Philologiae, ~ 410.–420. gads), saukta arī “Par septiņām disciplīnām” (De septem disciplinis), agrīnāku darbu kopsavilkumi, iztirzājumi, antoloģijas, piemēram, Boēcija (Anicius Manlius Severinus Boëthius) darbi par matemātiku, filozofiju, mūziku u. tml., 5.–6. gs. mija.

4. un 5. gs. radās jauns literatūras veids – kristiešu literatūra, kas uzsvēra kristiešu tikumību. Nozīmīgākie grieķu autori – Eisebijs no Cēzarejas (Εὐσέβιος Kαισαρείας), Gregorijs no Nazianzas (Γρηγόριος Ναζιανζηνός), Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος), romiešu – Ambrozijs no Milānas (Aurelius Ambrosius), Hieronīms (Eusebius Sophronius Hieronymus), Augustīns no Hiponas (Aurelius Augustinus Hipponensis, arī Svētais Augustīns).

Starp nozīmīgākajiem antīkās literatūras paraugiem, kas sarakstīti grieķu valodā, minami Homēra eposi “Īliada” un “Odiseja”, Hēsioda poēma “Teogonija”, Ēzopa fabulas, Sapfo un Pindara dzeja, Aishila, Sofokla un Eurīpida traģēdijas, Aristofana un Menandra komēdijas, Rodas Apollonija poēma “Argonauti”. Romiešu literārās daiļrades virsotnes izgaismo Virgilija eposs “Eneīda”, Katulla, Horācija un Ovidija dzeja, Senekas Jaunākā traģēdijas, Lukāna poēma “Par pilsoņu karu”, Juvenāla “Satīras” un Plīnija Jaunākā “Vēstules”.

Antīkās literatūras studijas un pētniecība, parasti klasiskās senatnes kontekstā, kas ietver arī arheoloģiju, vēsturi un filozofiju, notiek visās Eiropas vecākajās un lielākajās universitātēs, kā arī citviet pasaulē. Nozīmīgi t. s. klasisko studiju centri ir Romas Universitāte “Sapienza” (Sapienza - Università di Roma) Itālijā, Oksfordas Universitāte (University of Oxford) un Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) Apvienotajā Karalistē, Minhenes Ludviga-Maksimiliāna Universitāte (Ludwig-Maximilians-Universität München) un Berlīnes Humboltu Universitāte (Humboldt-Universität zu Berlin) Vācijā, Sorbonnas Universitāte Francijā (Sorbonne Université), Hārvarda universitāte (Harvard University) un Prinstonas Universitāte (Princeton University) Amerikas Savienotajās Valstīs, Leidenes Universitāte (Leiden University) Nīderlandē. Nozīmīgi antīkās literatūras pētniecības centri ir Amerikāņu akadēmija Romā (American Academy in Rome), Itālijā, Hellēnistikas centrs (Center for Hellenic Studies) Hārvarda universitātē, Klasisko studiju institūts (Institute of Classical Studies) Londonas Universitātē (University of London) Apvienotajā Karalistē. Ik gadu pasaulē tiek izdotas simtiem grāmatu par antīko literatūru, organizētas neskaitāmas konferences un semināri. Latvijā antīko literatūru iespējams studēt Klasiskās filoloģijas programmā Latvijas Universitātē.