Zelta laikmetā romiešu literatūrā sarakstīti nozīmīgākie literārie darbi un latīņu valoda sasniegusi attīstības augstāko punktu. Zelta laikmetam sekoja sudraba laikmets.

Romiešu literatūras periodizācija ir cieši saistīta ar latīņu valodas attīstību. Periodu no 1. gs. p. m. ē. vidus līdz 1. gs. m. ē. vidū dēvē arī par latīņu valodas klasisko periodu, un tajā sarakstīto literatūru – par klasisko latīņu literatūru. Klasisko valodu mēdz iedalīt zelta latinitātē un sudraba latinitātē. Klasisko literatūru izmanto, mācot latīņu valodu.

Zelta un sudraba laikmeta jēdzienus ieviesa vācu klasiskais filologs Vilhelms Zigismunds Teifels (Wilhelm Sigismund Teuffel) 1870. gadā publicētajā darbā “Romiešu literatūras vēsture” (Geschichte der Römischen Literatur), tēlaini salīdzinot latīņu valodas attīstību ar sengrieķu mītu par cilvēces laikmetiem. Sīkāks sadalījums katra literatūras vēstures perioda ietvaros veidots, ievērojot vēsturiskos notikumus, nevis žanriskās, saturiskās vai stilistiskās līdzības autoru darbos. Drīz pēc V. Z. Teifela darba publicēšanas angļu valodā 1873. gadā līdzīgu pētījumu 1877. gadā publicēja angļu pētnieks Čārlzs Tomass Kratvels (Charles Thomas Cruttwell). Viņš uzlaboja V. Z. Teifela shēmu, uzsverot klasiskās latīņu valodas nozīmi romiešu literatūras periodizācijā. 20. gs. pētījumos par romiešu literatūru periodizācijai izmanto V. Z. Teifela un Č. T. Kratvela shēmas.

Zelta laikmeta datējumi dažādos avotos atšķiras. Atšķirības nosaka, pirmkārt, atskaites punkti – vai tie ir rakstnieku dzīves gājumi, vai Senās Romas politiskie notikumi. Piemēram, zelta laikmeta robežas var iezīmēt no oratora Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) pirmās runas līdz dzejnieka Ovidija (Publius Ovidius Naso) nāvei 14. gadā vai no Romas republikas norieta līdz imperatora Oktaviāna Augusta (Octavius Augustus) valdīšanas beigām 18. gadā. Otrkārt, ne visi pētnieki ir vienisprātis par to, vai zelta laikmets sākas republikas norietā vai tikai ar Augusta vadīšanas laiku.

Periodizācijas variants, kura pamatā ir sasaiste ar Senās Romas valsts iekārtu, piedāvā romiešu literatūru iedalīt republikas un impērijas laika literatūrā. Tādējādi uz zelta laikmeta hronoloģiju attiecas pēdējais republikas laika posms, t. i., pilsoņu kara laika literatūra (no 2. gs. p. m. ē. beigām līdz ~ 30. gadam p. m. ē.), un pirmais impērijas laikmeta posms (no 30. gada p. m. ē. līdz 14. gadam m. ē.).

Latviešu valodā sarakstītajās antīkās literatūras vēsturēs atrodami abi varianti. Klasiskais filologs Kārlis Straubergs 1936. gadā izdotajā “Romiešu literātūrā” zelta laikmetu datē no 83. gada p. m. ē. līdz 14. gadam m. ē., paskaidrojot, ka no 83. gada līdz 43. gadam p. m. ē., t. i., “Cicerona laikā”, pilnībā izveidojās proza, bet perioda beigās pilnību sasniedz arī dzeja.

No krievu valodas tulkotajā Josifa Tronska (Иосиф Моисеевич Тронский) “Antīkās literatūras vēsturē” (История античной литературы, 1954) autors piemin dalījumu zelta un sudraba laikmetā pēc valodas attīstības principa, bet izmanto periodizāciju pēc valsts iekārtas, t. i., “republikas un ķeizarvalsts literatūra”. Savukārt 1952. gadā izdotajā “Antīkās literatūras antoloģijā II” tekstu fragmenti sadalīti hronoloģiski, bez paskaidrojumiem vai periodu nosaukumiem. Vienīgi sadaļā “1. gs. p. m. ē. beigas un 1. gs. m. ē. sākums” iekavās dots apakšvirsrsksts “Klasiskais laikmets”. Tā kā sadaļas pirmais autors ir Vergilijs (Publius Vergilius Maro) un sadaļā aplūkota tikai dzeja, jāsecina, ka šajā antoloģijā jēdziens ‘klasiskais periods’ attiecināts tikai uz Augusta laikmeta dzejniekiem, neiekļaujot klasiskajā laikmetā republikas perioda dzejniekus.  Dalījums pēc valsts iekārtas saglabāts arī 1968. gadā izdotajā Tamāras Fominas un Lijas Čerfasas “Antīkās literatūras vēsturē”, tomēr autore L. Čerfasa piemin arī alternatīvus nosaukumus, t. i., “Zelta laikmets”, “Augusta laikmets”, “Sudraba laikmets”.

“Senās Romas literatūras antoloģija”, kas izdota 1994. gadā, saglabā iepriekšējās – 1952. gada – antoloģijas hronoloģisko dalījumu un autoru izkārtojumu ar dažiem papildinājumiem, bet periodiem doti nosaukumi “Pilsoņu karu perioda literatūra” un “Augusta Oktaviāna laika literatūra”. 

Zelta laikmetu iedala Cicerona (~ 80.–43. gads p. m. ē.) un Augusta periodā (43. gads p. m. ē.–18. gads m.ē.). Cicerona periodam, kas sakrīt ar republikas norieta periodu, raksturīgs prozas un jo īpaši daiļrunas uzplaukums. Dzejā parādās aleksandriešu dzejas iedvesmotais neotēriķu virziens un Lukrēcija (Titus Lucretius Carus) didaktiskais eposs “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē.). Nozīmīgākie autori ir dzejnieki Gajs Valerijs Katulls (Gaius Valerius Catullus), Publijs Valerijs Katons (Publius Valerius Cato), Gajs Helvijs Cinna (Gaius Helvius Cinna), Tits Lukrēcijs Kārs; oratori Kvints Kornifiks (Quintus Cornificius) Marks Celijs Rufs (Marcus Caelius Rufus), Marks Tullijs Cicerons; vēsturnieks Gajs Sallustijs Krisps (Gaius Sallustius Crispus); valstsvīrs un vēsturnieks Gajs Jūlijs Cēzars (Gaius Julius Caesar); biogrāfs Kornēlijs Nepots (Cornelius Nepos).

Augusta periodā, kuru mēdz dēvēt arī par Augusta laikmetu, uzplaukumu sasniedz romiešu dzeja. Atbalstu talantīgākajiem dzejniekiem sniedz ne tikai imperators Augusts, bet arī valstsvīri Mecenāts (Gaius Cilnius Maecenas) un Mesala (Marcus Valerius Messalla Corvinus). Ar labvēļu gādību un valdnieka atbalstu top latīņu dzejas virsotnes: Vergilija eposs “Eneīda” (Aeneis), Horācija (Quintus Horatius Flaccus) “Odas” (Carmina) un “Vēstules” (Epistulae), Ovidija “Pārvērtības” (Metamorphoses). Vēl šajā periodā darbojas  ievērojami dzejnieki Seksts Propercijs (Sextus Propertius), Albijs Tibulls (Albius Tibullus); vēsturnieks Tits Līvijs (Titus Livius).

Antīkā literatūra un klasiskā latīņu valoda ir paraugs un iedvesmas avots Eiropas nacionālo literatūru attīstībai. Zelta laikmeta literatūras tulkojumi ir nozīmīgas nacionālo valodas izaugsmes liecības. Latviešu valodā starp pirmajiem nozīmīgajiem dzejas tulkojumiem ir zelta laikmeta autoru darbi, piemēram, Jura Alunāna “Dziesmiņās” atrodami Horācija un Ovidija atdzejojumi. Tāpat atsevišķus dzejoļus tulkojuši Rainis, Ernests Dinsbergs, Matīss Siliņš, Jānis Endzelīns un citi.

Periodizācija pēc latīņu valodas attīstības stadijām vai vēsturiskajiem notikumiem mūsdienu literatūzinātnē pielietotajās pētniecības metodēs aktualitāti ir zaudējusi. Antīkā literatūra tiek aplūkota recepcijas, žanru attīstības, filozofisko ideju pārmantotības kontekstā, grupējot tekstus pēc satura, formas, izteiksmes u. c. iezīmēm. Apzīmējums "zelta laikmets" ir saglābājies, norādot uz piederību konkrēto autoru grupai. Līdzīgi par zelta laikmetu tiek dēvēts uzplaukuma periods nacionālajās literatūrās, piemēram, angļu, franču, krievu un citās.