Pirmajā krājumā no 38 dzejoļiem 22 pievienots oriģinālvalodas teksts, tikai viens dzejolis ir oriģinālsacerējums. Pirmā krājuma otrajā izdevumā un otrajā krājumā oriģināldzejas skaits ir lielāks. Tematiski otrajā izdevumā un otrajā krājumā vairāk uzmanības atvēlēts nacionāliem tematiem un sociālai kritikai, kaut visi dzejoļi tapuši apmēram vienā un tajā pašā laikā.
Raksturojot atdzejojumu avotu izvēli, jānorāda, ka galvenokārt J. Alunāna uzmanības lokā atrodas vācu dzeja – tieši sava laika lielākie sasniegumi. Šai ziņā J. Alunāns nav konsekvents: viņš pirmajā krājumā apiet tolaik populāro Frīdrihu Šilleru (Friedrich Schiller), bet izvēlas latviskot virkni par margināliem uzskatītiem dzejniekiem. Tas liecina par J. Alunāna personiskajā literārajā gaumē balstītiem apsvērumiem atdzejojamās lirikas izvēlē, kā arī daudzveidību kā vienu no galvenajiem krājuma mērķiem.
Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Heinriha Heines (Heinrich Heine) “Laura” un Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (Ludwig Uhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja” u. c. Ne viscaur J. Alunāns uzskatāms par jaunu ceļu gājēju, piemēram, H. Heines dzeju jau pirms viņa tulkojis K. Hūgenbergers. Atdzejojot J. Alunāns, sekojot jau iepriekšējos gadsimtos nostiprinātai tradīcijai, dod priekšroku lokalizācijai (H. Heines Loreleja un Reina pārtop Laurā un Daugavā, Ovidija (Ovidius) Baukida un Filemons – par Maiju un Jāni kā liepu un ozolu Lietuvā, dažos citos tulkojumos mainīts arī saturs, pieskaņojot to agrākajai didaktiskajai dzejas tradīcijai. Taču vienlaikus ar saturiskām izmaiņām J. Alunāns precīzi tiecas ievērot oriģinālā pantmēra, alterāciju, asonanšu saglabāšanu.
J. Alunāna atdzejoto autoru loks ir plašs. Tas iedalāms vairākās grupās – vācu "Vētras un dziņu" (Sturm und Drang) dzejnieki, kā arī Veimāras klasikas pārstāvji (Gotfrīds Augusts Birgers (Gottfried August Bürger), J. V. Gēte, F. Šillers, Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder)), austriešu un šveiciešu dzejnieki (Jozefs Kristiāns fon Cedlics (Joseph Christian von Zedlitz), Aloizs Blūmauers (Aloys Blumauer), Johans Martins Usteri (Johann Martin Usteri)), vācu romantisma dzejnieki (Vilhelms Haufs (Wilhelm Hauff), Johans Kristiāns Frīdrihs Helderlīns (Johann Christian Friedrich Hölderlin), Šamiso (Adelbert von Chamisso), Vilhelms Millers (Wilhelm Müller), Nikolauss Lēnavs (Nicolaus Lenau)), apgaismības laikmeta dzejnieki (Ludvigs Kristofs Heinrihs Heltijs (Ludwig Christoph Heinrich Hölty) un satīriķi (Augusts Frīdrihs Ernsts Langbeins (August Friedrich Ernst Langbein)), vācu minzingeri (Valters fon der Fogelveide (Walther von der Vogelweide), revolucionārie un patriotiskie dzejnieki (H. Heine, G. Hervēgs, Karls Teodors Kerners (Carl Theodor Körner), Frīdrihs Rikerts (Friedrich Rückert), Ludvigs Ūlands (Ludwig Uhland)), antīkās klasikas dzejnieki (Horācijs (Quintus Horatius Flaccus), Lukiāns (Λουκιανὸς), Ovidijs), krievu tautiskie un romantisma dzejnieki (Gavriila Deržavins (Гавриил Романович Державин), Aleksejs Koļcovs (Алексей Васильевич Кольцов), Vasilijs Žukovskis (Василий Андреевич Жуковский), Mihails Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов), Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин), čehu dzejnieks Františeks Čelakovskis (František Čelakovský), itāliešu, vācu, krievu tautasdziesmas. Atsevišķos tekstos izmantoti arī Bībeles psalmi un orientāli motīvi.