Panta formas rašanos saista ar sengrieķu dzejnieku Alkaju, kurš dzīvoja ap 6. gs. p. m. ē. Lesbas salā, Grieķijā. Šī panta forma ir radniecīga Alkaja laikabiedres dzejnieces Sapfo (Σαπφώ/ Ψάπφω) vārdā nosauktajai Sapfo strofai. Alkaja strofu veido divas vienpadsmitzilbnieka rindas, deviņzilbnieka un desmitzilbnieka rinda. Vienpadsmitzilbnieki sākas ar anakrūzu, tā piešķir pantam viļņojoši kāpjošo intonāciju, kuras dēļ Alkaja strofu mēdz dēvēt arī par vētras pantu. Metriskā shēma ir šāda:
x – U – x – U U – U x
x – U – x – U U – U x
x – U – x – U – x
– U U – U U – U – x
(x ir ancepss, t. i., gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe)
Sengrieķu dzejā Alkaja strofai nebija stingri noteiktas cezūras. Anakrūza pirmajās trīs rindās varēja būt gan gara, gan īsa zilbe. Romiešu dzejnieks Kvints Horācijs Flaks (Quintus Horatius Flaccus), iedzīvinot Alkaja strofu latīņu dzejā, vienpadsmitzilbnieka rindās ieviesa noteiktu cezūru pēc piektās pēdas, pēdējā rindā dažkārt lietojot arī cezūru pēc ceturtās zilbes. Ancepszilbes strofas latīņu variantā visbiežāk ir garas. Alkaja strofa ir viena no Horācija iecienītākajām panta formām, viņš to lietojis 37 odās.
Alkaja strofa, līdzīgi kā Sapfo strofa, viduslaikos ieguva ar dabisko vārda akcentu skaistītus uzsvarus.