Iespējams, ka šī panta forma sengrieķu aioliskajā dzejā bija pazīstama jau senāk, bet par Sapfo strofas radītāju uzskata dzejnieci Sapfo, kas dzīvoja ap 6. gs. p. m. ē. Lesbas salā Grieķijā. Sapfo strofa ir radniecīga otra slavenā aioliešu dzejnieka Alkaja strofai.
Sapfo strofu veido trīs vienpadsmitzilbnieka rindas, kuras sauc arī par Mazajām Sapfo rindām, tām seko adonija rinda, kas nosaukta par godu grieķu mitoloģijas tēlam Adonīdam. Sengrieķu dzejā Sapfo strofai nav stingri noteiktas cezūras. Panta metriskā shēma ir šāda:
– U – x – U U – U – x
– U – x – U U – U – x
– U – x – U U – U – x
– U U – x
(x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe)
"Afrodīte, varenā, nemirstīgā
Tu, kas mīlu savij ar viltu kopā,
Valdone, kam sāpini dziļām skumjām
Dvēseli manu?"
(Sapfo, atdzejojis Kārlis Straubergs)
Retāk sastopams Sapfo strofas paveids, ko sauc par Lielo Sapfo strofu. To veido Mazā Aristofana rinda, kurai seko Lielā Sapfo rinda. Metriskā shēma ir šāda:
– U U – U – x
– U U – – U U – || – U U – U – x
(x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe)
Romiešu dzejā Sapfo strofa ienāk ar neotērisko dzejnieku interesi par sengrieķu dzeju. Romiešu neotēriskais dzejnieks Gajs Valērijs Katulls (Gaius Valerius Catullus) Sapfo strofā sacerējis divus dzejoļus – XI un LI. Sapfo strofu romiešu literatūrā nostiprinājis Kvints Horācijs Flaks (Quintus Horatius Flaccus), viņš to lietojis 26 odās (Carmina), Lielo Sapfo strofu – tikai I grāmatas 8. odā. Horācijs Sapfo strofā ieviesis noteiktu cezūru. Tā parasti novietota pēc piektās zilbes un saukta par stipro cezūru, retāka ir cezūra pēc sestās zilbes, to sauc par vājo cezūru. Horācija lietoto Sapfo rindu shēmas:
1. Mazā Sapfo rinda
– U – – – || U U – U – x
2. Lielā Sapfo rinda
– U – – – || U U – || – U U – U – –
Horācija darbu popularitāte veicināja viņa stila atdarināšanu, un Horācija radītās panta formas versija vēlāk radusi recepciju Eiropas literatūrā. Sapfo strofa ir viena no populārākajām Eiropas dzejā lietotajām antīkās dzejas formām, tajā sacerēta saturiski daudzveidīga dzeja, arī baznīcas dziesmas.
Viduslaikos Sapfo strofa ieguva dabiskajos vārdu uzsvaros, ne vairs zilbju garumos balstītu skandējumu un atskaņas. Jau ap 12. gs atskaņas lietoja samērā plaši, tās varēja būt gan pāra – 1–2 un 3–4 rinda, gan krusteniskas – 1–3 un 2–4 rinda. Renesanses periodā līdz ar toniskās un sillabiskās vārsmojuma sistēmas nostiprināšanos Sapfo rinda tika atveidota kā piecu pēdu trohajs, kura vidējā pēda aizstāta ar daktilu.