A. Brigadere ir viena no pazīstamākajām latviešu rakstniecēm, spilgta dramaturģe un arī dzejniece. Sarakstījusi pasaku lugas “Sprīdītis” (1903), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926) un vairākas drāmas, stāstus, romānu “Kvēlošā lokā” (1928) un dzejoļu krājumus. A. Brigaderes lielākais un personīgākais darbs ir jaunības triloģija “Dievs, daba, darbs” (1926), “Skarbos vējos” (1930), “Akmens sprostā” (1933). Triloģijas sižeta pamatā ir A. Brigaderes bērnības un agrās jaunības pārdzīvojumi. 

Apmēram no 1871. līdz 1875. gadam A. Brigadere mācījās Kalnamuižas un Auces pagastskolā. Pēc tēva nāves 1874. gadā kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi Jelgavā pie māsas Līzes. Jelgavā turpināja pašizglītošanos, kā arī palīdzēja māsai šuvējas darbā. 1884. gadā ieguva mājskolotājas tiesības Reinšes augstākās meiteņu skolas viengadīgajos pedagoģijas kursos. 

Kopš 1880. gada, kad A. Brigadere uzsāk dzīvi Rīgā, viņa strādāja par pārdevēju brāļa Jāņa Brigadera grāmatu veikalā, paralēli apguva svešvalodas, skolojās dziedāšanā. 1882. gadā A. Brigadere aizceļoja uz Krieviju, kur Maskavā uzsāka guvernantes darbu vācu fabrikanta daudzbērnu ģimenē, pēc tam aristokrātu ģimenē Jaroslavļā. Atgriezusies Rīgā, A. Brigadere absolvēja pedagoģiskos kursus, kļuva par pilntiesīgu mājskolotāju un līdz 40 gadu vecumam strādāja turīgās vācu ģimenēs. No 1906. līdz 1907. gadam bija latviešu valodas skolotāja E. Šubes sieviešu proģimnāzijā, no 1908. līdz 1909. gadam bija laikraksta “Latvija” literārās daļas un tā satīras pielikuma “Skaidiena” vadītāja. 

1896. gada decembrī laikraksta “Baltijas Vēstnesis” literārajā pielikumā tika publicēts A. Brigaderes pirmais stāsts “Slimnīcā”, kas vēsta par piedzīvoto Maskavā, slimojot ar tīfu. Tajā pašā laikrakstā 1897. gadā publicēta A. Brigaderes pirmā grāmata – stāsts “Vecā Karlīne”, bet 1898. gadā tika nodrukāts viņas stāsts “Lūcija Dunker”, ar kuru viņa ieguva ievērību plašākā publikā. Turpmāk lielākā daļa no darbiem tika publicēta žurnālā “Austrums”, “Berga Bazāra Kalendārā” un laikrakstā “Latvija”, kura literāro pielikumu A. Brigadere vadīja pēc Rūdolfa Blaumaņa nāves. 19. un 20. gs. mijā A. Brigadere sāka sevi pieteikt arī kā dramaturģe, vispirms ar dažiem viencēlieniem (“Redzēšanās” u. c.), bet drīz vien ar dramatiski apstrādāto pasaku “Sprīdītis”, kuru 1903. gada Ziemassvētkos izrādīja Rīgas Latviešu Biedrības teātris. Izrādei bija panākumi, tā kļuva ļoti populāra, turklāt ar šo darbu aizsākās pasaku lugas žanrs latviešu literatūrā. 1904. gadā tā iznāca grāmatā, vēlāk luga izdota vairākās valodās, tā ir iestudēta uz teātru un skolu skatuvēm, un pēc lugas motīviem 1985. gadā izveidota mākslas filma. Tieši ar šo lugu A. Brigadere ieguva plašāku ievērību kā dramatiskā žanra rakstniece. Tālāk tika sarakstītas vairākas lugas: “Ausmā” (1907), kurā attēloti 1905. gada pēcrevolūcijas notikumi, iespaidi un spēcīgs sievietes tēls, joku luga “Pie latviešu miljonāra” (1909), viencēliens no pilsonisko sieviešu dzīves “Čaukstenes” (1907), bet 1912. gadā iznāca A. Brigaderes otrais lielākais dramatiskais darbs “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Pirmā pasaules kara laikā A. Brigadere sāka rakstīt dzeju; apkārtējais posts, tautas ciešanas, zemgaliešu bēgšana, bēgļu likteņi kļuva par dzejas iedvesmotājiem. Viņas dzejoļi tika publicēti laikraksta “Latvija” pielikumā un dažādos literāros almanahos. 1911. gadā apgādā “Valters un Rapa” sāka iznākt A. Brigaderes kopoti raksti; līdz Pirmajam pasaules karam iznāca trīs sējumi (stāsti un dzejas), pēc kara – nākamie 11 sējumi. Pirmā pasaules kara laikā A. Brigadere emigrēja uz Maskavu, kur uzturējās līdz 1917. gada pavasarim, kad atgriezās atkal Rīgā. Maskavas posmā tika sarakstīti un vēlāk izdoti ievērojami darbi, piemēram, poēma “Spēka dēls” (1927), stāsts “Bruņurupucis”, drāma “Ilga” (1920), vēsturiski apraksti no vācu okupācijas laika “Dzelzs dūre” (1921) un drāma–pasaka “Maija un Paija”, kas strauji guva popularitāti un tika iestudēta Nacionālājā teātrī. Romāns “Kvēlošā lokā” savā ziņā kļuva par Latvijas tapšanas hroniku 20. gs. (padomju okupācijas laikā romāns bija aizliegtās literatūras sarakstā). A. Brigaderes dzeja iznāca divos krājumos: “Annas Brigaderes dzejas” (1912) un “Paisums” (1921)

Vairākus gadus A. Brigadere rediģēja literāro kalendāru “Daugavas Gadagrāmata”. Aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē; studenšu korporācijās (“Daugaviete”, “Imeria” un “Varavīksne”) bija goda filistre. Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība un Latvju sieviešu sacionālā līga A. Brigaderi arī bija ievēlējusi par savu goda biedri.

Vislielāko uzmanību un atzinību izpelnījās A. Brigaderes lugas. Tajās dramatisms veidots no tēlojamo personu dvēseles pārdzīvojumiem: mīlestības, kaislības, naida, spīts, drosmes, dzīves prieka, cēluma. Visspilgtāk tie attēloti viencēlienos – “Čaukstenes”, “Mazā māja” (1921), “Aiz līdzcietības” (1921), drāmās – “Ausmā”, “Raudupiete” (1914), kam motīvs ņemts no R. Blaumaņa noveles ar tādu pašu nosaukumu (“Raudupiete”, 1889), “Iga” (1920), kur rādīta moderna, inteliģenta sieviete, tās jaunie principi un dzīves ideāli, komēdijā – “Pie latviešu miljonāra”. Taču mākslinieciskā ziņā pilnīgākie dramatiskie darbi ir skatu lugas – “Sprīdītis”, “Princese Gundega un karalis Brusubārda” un “Maija un Paija”. “Sprīdītis” padarīja rakstnieces vārdu pazīstamu starptautiski (tulkots piecās svešvalodās un izrādīts ārzemēs jau 20. gs. 20. gados – Helsinkos, Londonā). 

Atsevišķi izceļamas A. Brigaderes darbu galvenās varones – sievietes. Dažādie sieviešu tipi sastāda veselu galeriju; tas redzams stāstos – “Nieka dēļ”, “Pīpes galviņa”, “Ceļa jūtīs”, “Brauciens naktī”, lugās – “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, “Ilga”, “Raudupiete”. Lielākā daļa ir sirdsskaidri sieviešu raksturi, bieži cietējas, piemēram, stāstā “Vecā Karlīne”, “Pīpes galviņa” vai pasakā–tēlojumā “Mare”. Vecā Karlīne ir pašaizliedzīgas sievas un mātes raksturs, savukārt, Mare ir ideāla, varonīga sieviete, kurā dzīvo pašuzupurēšanās un pašaizliedzības sajūsma. Bez šīm A. Brigaderes galvenajām sieviešu raksturlīnijām viņas daudzajos stāstos sastopamas arī citādas – seklas, patmīlīgas, bieži mantkārīgas aprēķinātājas (pilsētas un lauku kundzes), garīgi seklas lauku jaunavas (Mīle – stāstā “Precinieki”, Nate – stāstā “Uzvara”), vieglprātīgā, ārējam mirdzumam un greznībai viegli padevīgā skaistā Lūcija Dunker (stāstā ar tādu pašu virsrakstu) un citas. Mūža izskaņā tapa arī autobiogrāfiskā triloģija “Dievs, daba, darbs”, saukta par grāmatu jauniem un veciem, vērtēta kā A. Brigaderes lielākais mākslas darbs.

Caur savu devumu dzejā, prozā un dramaturģijā A. Brigadere cildinājusi cilvēka jūtu skaidrību un dziļumu, dvēseles spēku un smalkumu, ticējusi labajam, mīlējusi darbu un savu dzimteni, tiekusies pēc garīgas pilnības. Ar savu formā un saturā daudzveidīgo psiholoģisko drāmu pienesumu ierindota izcilāko latviešu dramatisko rakstnieku pulkā līdzās Rainim, Aspazijai un R. Blaumanim. Caur pasaku lugām “Sprīdītis” un “Maija un Paija”, kā arī savu autobiogrāfisko triloģiju “Dievs, daba, darbs” A. Brigadere pierādījusi dziļu bērnu būtības izpratni un devusi savu tikumisko un ētisko kodeksu, kas nav zaudējis aktualitāti arī 21. gs. Savukārt rakstnieces lirikā zīmīga gan patriotiskā dzeja, kas aizskar tautas likteņu baigākos brīžus, gan autobiogrāfiskā dzeja, kur izteikts personīgo sajūtu trauslums. Politiķis Miķelis Valters, zināms arī kā dzejnieks Andrejs Paparde, par rakstnieci teicis: “Anna Brigadere – mūsu latviešu sirdsapziņa”, savukārt dzejnieks Fricis Bārda: “Annā Brigaderē latvietes dvēsele ir izteikusies ja ne visspilgtāk, tad katrā ziņā vistīrāk.”

A. Brigadere radījusi vairākus tēlus, kas kļuvuši par simboliem un iemieso tikumus – čaklumu un godīgumu, patiesību un nesavtību, spēju ciest un upurēties citu dēļ. 

A. Brigadere saņēma Rīgas Latviešu biedrības prēmiju (1913), Triju Zvaigžņu ordeni (1926), Kultūras fonda prēmiju (1927. gadā par lugu “Lolitas brīnumputns”, 1932. gadā par autobiogrāfiskās triloģijas otro daļu “Skarbos vējos”).

A. Brigadere savas dzīves pēdējos desmit gadus pavadīja Tērvetes agrākajās mežkunga mājās (mazajai Annelei – “Dievs, daba, darbs” galvenā varone – bērnībā tās šķita kā nepieejama paradīze), kuras 1922. gadā rakstniecei tika piešķirtas un viņa tās nosauca par “Sprīdīšiem”. 

Testamentā A. Brigadere noteica, ka trešā daļa no ienākumiem, ko dod viņas darbi, ik pa trim gadiem piešķirama kā prēmija par labāko nacionāli ideālistiska virziena daiļdarbu. Kā pirmais šo prēmiju 1937. gada 10. janvārī saņēma Jānis Medenis par dzejoļu krājumu “Varenība”.

Par godu populārās latviešu literatūras klasiķes A. Brigaderes 150. gadadienai 2011. gadā Latvijas Pasts laida klajā speciālu aploksni, kurā attēlota izcilā personība. 

Pēc A. Brigaderes darbu motīviem uzņemtas pasaku filmas “Sprīdītis” (1985. gads, režisors Gunārs Piesis, filma uzņemta Rīgas kinostudijā sadarbībā ar Čehoslovākijas filmu studiju Barrandov) un “Maija un Paija” (1990. gads, režisors G. Piesis, studija “Trīs”). Uz operas skatuves izrādītas pasaku operas bērniem “Lolitas brīnumputns” (komponists Jānis Kalniņš) un “Sprīdītis” (komponists Jānis Mediņš), kā arī mūzikls “Lolitas brīnumputns” (Arnolda Auziņa librets, komponists Andrejs Jansons). Dažādos Latvijas teātros kopš 1919. gada uzvestas gandrīz visas A. Brigaderes pasaku lugas, drāmas un komēdijas, daudzas atkārtoti.

1996. gadā Tērvetē Akāciju kalniņā atklāta tēlnieces Gaidas Grundbergas veidotā A. Brigaderes skulptūra. Pieminama arī tēlnieka Burkarda Dzeņa skulptūra Rīgā pie Brīvības ielas 24. nama ieejas; namu cēla A. Brigaderes brālis Jānis Brigaders latviskā stilā. Šajā namā Latvijas neatkarības laikā dzīvoja A. Brigadere.