Kopš 1880. gada, kad A. Brigadere uzsāk dzīvi Rīgā, viņa strādāja par pārdevēju brāļa Jāņa Brigadera grāmatu veikalā, paralēli apguva svešvalodas, skolojās dziedāšanā. 1882. gadā A. Brigadere aizceļoja uz Krieviju, kur Maskavā uzsāka guvernantes darbu vācu fabrikanta daudzbērnu ģimenē, pēc tam aristokrātu ģimenē Jaroslavļā. Atgriezusies Rīgā, A. Brigadere absolvēja pedagoģiskos kursus, kļuva par pilntiesīgu mājskolotāju un līdz 40 gadu vecumam strādāja turīgās vācu ģimenēs. No 1906. līdz 1907. gadam bija latviešu valodas skolotāja E. Šubes sieviešu proģimnāzijā, no 1908. līdz 1909. gadam bija laikraksta “Latvija” literārās daļas un tā satīras pielikuma “Skaidiena” vadītāja.
1896. gada decembrī laikraksta “Baltijas Vēstnesis” literārajā pielikumā tika publicēts A. Brigaderes pirmais stāsts “Slimnīcā”, kas vēsta par piedzīvoto Maskavā, slimojot ar tīfu. Tajā pašā laikrakstā 1897. gadā publicēta A. Brigaderes pirmā grāmata – stāsts “Vecā Karlīne”, bet 1898. gadā tika nodrukāts viņas stāsts “Lūcija Dunker”, ar kuru viņa ieguva ievērību plašākā publikā. Turpmāk lielākā daļa no darbiem tika publicēta žurnālā “Austrums”, “Berga Bazāra Kalendārā” un laikrakstā “Latvija”, kura literāro pielikumu A. Brigadere vadīja pēc Rūdolfa Blaumaņa nāves. 19. un 20. gs. mijā A. Brigadere sāka sevi pieteikt arī kā dramaturģe, vispirms ar dažiem viencēlieniem (“Redzēšanās” u. c.), bet drīz vien ar dramatiski apstrādāto pasaku “Sprīdītis”, kuru 1903. gada Ziemassvētkos izrādīja Rīgas Latviešu Biedrības teātris. Izrādei bija panākumi, tā kļuva ļoti populāra, turklāt ar šo darbu aizsākās pasaku lugas žanrs latviešu literatūrā. 1904. gadā tā iznāca grāmatā, vēlāk luga izdota vairākās valodās, tā ir iestudēta uz teātru un skolu skatuvēm, un pēc lugas motīviem 1985. gadā izveidota mākslas filma. Tieši ar šo lugu A. Brigadere ieguva plašāku ievērību kā dramatiskā žanra rakstniece. Tālāk tika sarakstītas vairākas lugas: “Ausmā” (1907), kurā attēloti 1905. gada pēcrevolūcijas notikumi, iespaidi un spēcīgs sievietes tēls, joku luga “Pie latviešu miljonāra” (1909), viencēliens no pilsonisko sieviešu dzīves “Čaukstenes” (1907), bet 1912. gadā iznāca A. Brigaderes otrais lielākais dramatiskais darbs “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Pirmā pasaules kara laikā A. Brigadere sāka rakstīt dzeju; apkārtējais posts, tautas ciešanas, zemgaliešu bēgšana, bēgļu likteņi kļuva par dzejas iedvesmotājiem. Viņas dzejoļi tika publicēti laikraksta “Latvija” pielikumā un dažādos literāros almanahos. 1911. gadā apgādā “Valters un Rapa” sāka iznākt A. Brigaderes kopoti raksti; līdz Pirmajam pasaules karam iznāca trīs sējumi (stāsti un dzejas), pēc kara – nākamie 11 sējumi. Pirmā pasaules kara laikā A. Brigadere emigrēja uz Maskavu, kur uzturējās līdz 1917. gada pavasarim, kad atgriezās atkal Rīgā. Maskavas posmā tika sarakstīti un vēlāk izdoti ievērojami darbi, piemēram, poēma “Spēka dēls” (1927), stāsts “Bruņurupucis”, drāma “Ilga” (1920), vēsturiski apraksti no vācu okupācijas laika “Dzelzs dūre” (1921) un drāma–pasaka “Maija un Paija”, kas strauji guva popularitāti un tika iestudēta Nacionālājā teātrī. Romāns “Kvēlošā lokā” savā ziņā kļuva par Latvijas tapšanas hroniku 20. gs. (padomju okupācijas laikā romāns bija aizliegtās literatūras sarakstā). A. Brigaderes dzeja iznāca divos krājumos: “Annas Brigaderes dzejas” (1912) un “Paisums” (1921)
Vairākus gadus A. Brigadere rediģēja literāro kalendāru “Daugavas Gadagrāmata”. Aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē; studenšu korporācijās (“Daugaviete”, “Imeria” un “Varavīksne”) bija goda filistre. Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība un Latvju sieviešu sacionālā līga A. Brigaderi arī bija ievēlējusi par savu goda biedri.

Anna Brigadere ar draugiem. Sprīdīši, 20. gs. 20. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka.