Pasaku lugas centrālais tēls ir Sprīdītis, kura gaitas veido literārā darba sižeta līniju. Citas personas parādās epizodiski vienā vai dažos tēlojumos, turklāt dialogi ar tām veidoti ļoti lakoniski un mērķtiecīgi. Lugas sākumā un beigās svarīga nozīme ir Sprīdīša mājas ļaudīm. Vecomāte izturas pret viņu sirsnīgi un labvēlīgi, turpretim Pamāte ir asa un skarba un zēnu pārmērīgi nodarbina. Lienīte tēlota kā moža meitene, kura lugas sākumā ne vienmēr attaisno Sprīdīša pašapzinīgo un dažkārt spītīgo izturēšanos pret apkārtējiem; tomēr viņa novērtē zēna labo sirdi un lugas finālā ļoti priecājas par viņa atgriešanos. Sprīdīša ceļā sastaptajiem personāžiem galvenokārt hiperboliski izcelta kāda konkrēta īpašība. Milzis Lutausis ir liels, neveikls un, neraugoties uz savu bardzību, arī diezgan vientiesīgs. Skopulis dzīvo pārspīlēti ierobežotos apstākļos, kam pilnībā pakļāvis arī savu kalponi. Sprīdītis, nonākot Sīkstuļa mājā, lūdz salmu maisu, uz kura pārgulēt nakti, savukārt kalpone atbild, ka visā mājā gulēšanai ir tikai desmit salmi, septiņi Sīkstulim un trīs viņai. Ķēniņš tēlots kā nespējīgs pretoties Nelabā iegribām, kurš biedē visu viņa valsti un ir nolaupījis jau divas meitas, bet tagad kārta pienākusi jaunākajai, princesei Zeltītei; Ķēniņš ļauj Sprīdītim cīnīties un sola atalgojumu, pats neticēdams iespējamai veiksmei. Princese Zeltīte ir izlutināta un pieradusi, ka tēvs pakļaujas visām viņas iegribām. Uz Sprīdīti viņa raugās ar nicinājumu un pēc tam, kad viņam izdevies Nelabo uzveikt, slepus aicina talkā Raganu, kurai tiek dots uzdevums Sprīdīti nosmacēt ar dūmiem. Kad Sprīdītis to atklāj, viņā nostiprinās apņēmība atstāt Ķēniņa pili un atteikties arī no nesimpātiskās princeses.
