“Maija un Paija” ir viena no populārākajām A. Brigaderes lugām. Tā ir pasaka septiņos tēlojumos, kas tapusi 1921. gadā, turpinot bērniem domātajos skatuves darbos “Sprīdītis” (1903) un “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912) jau iepriekš aizsāktās tēmas. Lugas autore cildina tādas īpašības kā labestība, sirsnība un apņēmība, atklājot, kā tās palīdz izprast pasauli un tuvoties laimei. Kā pretstats tēlotas tādas iezīmes kā slinkums, nenovīdība, egoisms.

Sižeta risinājumā izmantots folklorā plaši izvērstais motīvs par pameitu un īsto meitu. Maija ir čakla un izdarīga, viņa padara arī krietnu daļu no tā darba, kas būtu veicams citiem, tomēr pamātes Dangas, kurai lugā dots vārds Pate, labvēlību Maija ar to neizpelnās.. Savukārt Pates meita Paija ir lutināms bērns, un katra viņas iegriba tiek bez kavēšanās izpildīta. Nevarīgi uz visu nolūkojas Maijas tēvs Svilis, kurš pēc sievas nāves apprecējies otrreiz; lugā viņam dots vārds Pats, tomēr uzsvērta pilnīga atkarība no sievas. Līdzjūtīgi pret Maiju izturas tikai viņas sastaptā sirmā māmiņa Laima. Kad Pate uzdod Maijai neizpildāmu darbu, viņa nokļūst Veļu akā, un lugas tālākajos tēlojumos nonāk pazemē, bet vēlāk ellē, no kuras vēlas glābt pazīstamo puisi Vari. Lugas finālā Maija, pārvarējusi grūtības, atgriežas mājās, un autore iezīmē laimīgas un gaišas nākotnes izredzes.  

Pasaku lugas centrālie tēli ir Maija, Paija un Varis. Svarīga nozīme A. Brigaderes darbā ir raksturu kontrastiem. Visas labās īpašības, kas iemiesotas Maijā, Paijas raksturā ieguvušas savu pretstatu. Paija ir slinka, neiecietīga un pat ļauna. Kad Laima viņai izzīlē, ka viņas līgavainis būs princis, bet tikai tādā gadījumā, ja Paija darīs visu to pašu, ko Maija, arī Paija ielec Veļu akā. Tomēr viņas izturēšanās pazemē ir pilnīgi pretēja. Maija palīdz katram, ko sastop ceļā, un visbeidzot ļauj Velēnu vecītim nokļūt sen ilgotajā pirtī. Paijas izturēšanās pret visu apkārtējo ir dusmīga un neganta. Kad Velēnu vecītis sola Maijai palīdzēt, viņa pa izaudzēto garo pupu nokļūst debesīs pie Laimas, un, izlūgusies padomu, kā nokļūt ellē, lai no tās atbrīvotu Vari, drosmīgi dodas turp, nebīstoties no tā, kas viņu sagaida. Tieši apņēmība un vēlēšanās palīdzēt citiem ir galvenie priekšnoteikumi, lai arī Maija pati laimīgi atgrieztos mājās. Turpretī Paija cerēto nesasniedz, tiek izraidīta no pazemes, un vienīgi lugas beigās, kad meitene apņēmusies laboties, viņai tiek piedāvāta iespēja jauniem pārbaudījumiem, kas varētu mainīt viņas raksturu. Tāpat kā Paiju, arī puisi Vari autore raksturojusi ar krietnu devu morāles, turklāt sižeta risinājumā viņš tiek atalgots tikpat kā bez paša piepūles. Slinkais zēns, kas pat sirmajai Laimai ceļu parādīt gatavs vienīgi ar kāju, pats nododas velna Ņurgas rokās, cerēdams uz vieglāku dzīvi. Tikai Maija ir tā, kas viņu izglābj no elles, un Varis ar Maijas palīdzību atgūst paša spēku un gribu, kas var nodrošināt tālāko dzīvi. Citi lugas tēli – bailīgais Pats (Svilis), skarbā Pate (Danga), viņai iztapīgā Plaska un citas kalpones – veidoti, galvenokārt uzsverot kādu atsevišķu, tipisku īpašību. Laima un pazemē sastaptais Velēnu vecītis kļūst par Maijas atbalstītājiem, savukārt velns Ņurga – par viņas pretinieku, veidojot līdzīgu modeli, kāds izmantots jau A. Brigaderes lugā “Sprīdītis”.    

Luga “Maija un Paija”, tāpat kā “Sprīdītis”, veidota septiņos tēlojumos. Arī šeit darbība sākas un beidzas mājās, un notikumu gaitā tās centrālais tēls Maija nonāk dažādās situācijās, kuras veiksmīgi atrisina, pateicoties apņēmīgai rīcībai un labestībai. Galvenie krustpunkti Maijas ceļā ir vieta pie Veļu akas otrajā tēlojumā, tālāk – pazeme pie Velēnu vecīša, ceturtajā tēlojumā – debesu pļava, savukārt piektajā – elles pagalms. Sestajā tēlojuma notikumi risinās raganu silā, kas ir pēdējā Maijas pārbaudījumu vieta.

Lugas svarīgākās īpatnības saistāmas ar tās lakonisko izteiksmi un ritmizēto valodu, kas saglabājas arī prozā rakstītajās teksta daļās. Ievērojot lugas “Maija un Paija” virzību uz laimīgu atrisinājumu, notikumu gaitā dzejas īpatsvars pieaug. A. Brigaderes izteiksme lugā ir aforistiska, atsevišķi tajā izmantotie dialogi apzināti veidoti kā sentences.

A. Brigaderes luga pirmo reizi publicēta apgāda “Valters un Rapa” izdevumā 1921. gadā, pēc tam arī vairākos atkārtotos iespiedumos. Vēlākajās desmitgadēs luga izdota arī kopā ar citām rakstnieces pasaku lugām un ietverta plašākos darbu apkopojumos.

Publikas ieinteresētību “Maijas un Paijas” sižetā un motīvos rosināja jau agrāk pazīstamie A. Brigaderes darbi bērniem, kas pieskaitāmi pie vērtīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu rakstniecībā. Īpašu noskaņu A. Brigaderes lugas finālam piešķir apziņa par nesen dibināto Latvijas valsti, un dramaturģiskais darbs izskan gan kā Maijas gaitu vispārinājums, gan arī kā brīvas, piepildītas dzīves slavinājums. 

Lugas pirmo uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī 1922. gadā sagatavoja režisors Aleksis Mierlauks. Maijas lomā Mirdza Šmithene, Paiju atveidoja Ludmila Špīlberga. Luga daudzkārt iestudēta Latvijas profesionālajos un amatieru teātros. 1954. gadā veidots ieraksts Latvijas Radioteātrī, uzveduma režisore Anastasija Stepulāne. 1990. gadā studijā “Trīs” uzņemta mākslas filma “Maija un Paija”, tās režisors Gunārs Piesis. 2015. gadā uzvedumu Valmieras teātrī veidoja režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs.