Antīkajā dzejā lietotais vienpadsmitzilbnieks pieder aiolisko vārsmojumu grupai. Pantmēra nemainīgais elements ir horijambs (– U U –), kura novietojums dzejas rindā nav noteikts. Antīkajā metriskajā sistēmā vienpadsmitzilbniekam ir 3 variācijas, kuras ilustrējamas šādi (x ir ancepss, t. i., gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe):

Falekija (hendecasyllabus phalaecius)  x x – U U – U – U – –  (latīņu dzejā Katulla lietotā variācija, sillabtoniskajā versijā to latviešu dzejā lietoja Rainis);

Alkaja (hendecasyllabus  alcaicus)  x – U – x – U U – U – (pamatā Alkaja strofai);

Sapfo (hendecasyllabus  sapphicus) – x – x – U U – U – – (pamatā Sapfo strofai).

Vienpadsmitzilbnieku dzejā lietoja arī viduslaikos un jaunākajos laikos. Lai gan pantmērs attīstījies antīkās tradīcijas ietekmē, tomēr literatūrā nav pārmantota noteikta vienpadsmitzilbnieka forma. Pantmērs tiek atveidots citās vārsmojumu sistēmās, iekļaujot variācijas gan akcenta, gan cezūru novietojumā, pat zilbju skaitā rindā, ko nosaka katras valodas specifika un dzejas tradīcija. 

Angļu valodā vienpadsmitzilbnieks atveidots sillabotoniskajā sistēmā ar trohajiem un daktiliem.

Itāliešu valodā vienpadsmitzilbnieks (endecasillabo) tiek lietots sillabiskajā sistēmā. Tajā savus nozīmīgākos darbu sarakstījuši vairāki itāliešu dzejnieki – Dante Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķā komēdija” (La divina commedia, 1308–1321), Frančesko Petrarka (Francesco Petrarca) "Dziesmu grāmata” (Il Canzoniere, ~1327–1368), Ludoviko Ariosto (Ludovico Ariosto) "Neprātīgais Orlando" (Orlando Furioso, 1516) un citi.

Latviešu valodā vienpadsmitzilbnieka jēdziena izpratnes problemātika uzskatāmi iezīmējas itāliešu dzejnieku darbu tulkojumos. Antīkās un itāliešu dzejas tulkojumos izmantots vienpadsmitzilbnieka sillabotoniskais atveidojums, garas zilbes aizstājot ar uzsvērtām, īsas – ar neuzsvērtām, veidojot piecpēdu, retāk sešpēdu jambus, trohaju un daktilu logaēdus. Latviešu oriģināldzejā vienpadsmitzilbnieka variāciju – tonisku piecuzsvaru logaēdu, kuru sauc arī par falekiju (metriska variācija), lietojis Rainis, piemēram, “Dagdas skiču burtnīcās” (1920–1925).

Prosodijas vēstures attīstībā vienpadsmitzilbnieka jēdziens paplašinājās. Mūsdienās nosaukums tiek lietots, gan apzīmējot antīko vienpadmsitzilbnieka pantmēru, gan attiecinot uz pantmēriem un strofām, kas tam radniecīgi: piecpēdu vai sešpēdu jambu, sonetu, oktāvu, tercīnu, aleksandrieti un citiem.