Sākotnēji termins attiecināts tikai uz daktilu heksametru, kas ir visbiežāk lietotais pantmērs antīkajā literatūrā. Tas pieminēts jau sengrieķu mitoloģijā, kurā heksametra rašanos saista ar mītiskajiem dziedoņiem Orfeju (Ὀρφεύς), Mūsaju (Μουσαῖος) un citiem. Viena no populārākajām versijām vēsta, ka heksametru radījusi Delfu (Δελφοί) orākula pirmā priesteriene Fēmonoja (Φημονόη), kura šai pantmērā skandējusi pareģojumus.
Daktilu heksametrā sacerēti nozīmīgākie un senākie Eiropas literatūras darbi – Homēra (Ὅμηρος) eposi "Īliada" (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), Hēsioda (Ἡσίοδος) “Teogonija” (Θεογονία, 700. gads p. m. ē.) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, 29.–19. gadam p. m. ē.), Vergilija (Publius Vergilius Maro) “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gads p. m. ē.), Ovidija (Publius Ovidius Naso) “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu mūsu ērā), Horācija (Quintus Horatius Flaccus) “Saturas” (Sermones, ap 30-35. gadu p. m. ē.) un “Vēstules” (Epistulae, ap 20.–10. gadu p. m. ē.).