Sākotnēji termins attiecināts tikai uz daktilu heksametru, kas ir visbiežāk lietotais pantmērs antīkajā literatūrā. Tas pieminēts jau sengrieķu mitoloģijā, kurā heksametra rašanos saista ar mītiskajiem dziedoņiem Orfeju (Ὀρφεύς), Mūsaju (Μουσαῖος) un citiem. Viena no populārākajām versijām vēsta, ka heksametru radījusi Delfu (Δελφοί) orākula pirmā priesteriene Fēmonoja (Φημονόη), kura šai pantmērā skandējusi pareģojumus.

Daktilu heksametrā sacerēti nozīmīgākie un senākie Eiropas literatūras darbi – Homēra (Ὅμηρος) eposi "Īliada" (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), Hēsioda (Ἡσίοδος) “Teogonija” (Θεογονία, 700. gads p. m. ē.) un “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, 29.–19. gadam p. m. ē.), Vergilija (Publius Vergilius Maro) “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gads p. m. ē.), Ovidija (Publius Ovidius Naso) “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu mūsu ērā), Horācija (Quintus Horatius Flaccus) “Saturas” (Sermones, ap 30-35. gadu p. m. ē.) un “Vēstules” (Epistulae, ap 20.–10. gadu p. m. ē.).

Mūsdienās terminu heksametrs lieto, apzīmējot ne vien daktilu heksametru, bet arī jebkuru pantmēru, kas sastāv no sešām pēdām, piemēram, jamba heksametru, trohaja heksametru. Latviešu valodā daktilu heksametru mēdz dēvēt arī par episko vai heroisko pantmēru. Daktilu heksametra rinda kopā ar pentametra rindu veido elēģisko distihu.

Antīkais jeb klasiskais daktilu heksametrs sengrieķu un latīņu valodā veidots pēc metriskās vārsmojuma sistēmas principiem, to veido sešas daktila pēdas, no kurām jebkura, izņemot piekto pēdu, var tikt aizstāta ar spondeju. Pēdējā pēda parasti ir spondejs, bet pieļaujams arī trohajs. Trešajā pēdā ir cezūra. Dažkārt cezūra sastopama arī citās pēdās.

Ja heksametrā ir vairāk daktila pēdu, tas ir viļņojošs, līksms, pacilājošs, ja dominē spondeji – drūms, smags, arī spraigs un enerģisks.

Daktilu heksametra metriskā shēma:

 – U U | – U U | – U U | – U U | – U U | – x

(– ir gara zilbe; U ir īsa zilbe; x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe)

Salīdzinājumam Vergilija eposa “Eneīda” rindas oriģinālā metriskajā vārsmojuma sistēmā un Augusta Ģiezena atdzejojumā – toniskajā sistēmā:

Ārmă vĭ|rūmquĕ că|nō || Trō|īe quī | prīmŭs ăb | ōrīs

Ītălĭ|ām fā|tō prŏfŭ|gūs || Lā|vīnăquĕ | vēnĭt

lītŏră | - mūlt(um)* īl|l(e)* ēt tēr|rīs || jāc|tātŭs ĕt | āltō

vī sŭpĕ|rūm, || saē|vaē mĕmŏ|rēm || Jū|nōnĭs ŏb | īrăm, (..)

* elīzija

Dziedu par | cīņām un | vīru, || kas | pirmais no | Īlijas | laukiem,

Likteņa | vajāts, || pie | itāļiem | nāca La|vīnijas | krastos;

Debesu | vara to | svaidīja | daudzkārt || pa | zemēm un | jūrām.

tāpēc ka | Jūnonas | īgnums || jo|projām vēl | nebija | rimies;

Antīkā daktila heksametra atveidojumus citās vārsmojuma sistēmās, piemēram, toniskajā, sillabiskajā, parasti lieto antīkās literatūras tulkojumos un stilizācijās. Latviešu dzejā tas ir sešuzsvaru daļenieks – dzejas rinda ar fiksētiem 6 uzsvariem, kuri izkārtojušies daktila vai trohaja pēdās. Latviešu oriģināldzejā viens no pirmajiem heksametru lietoja Kārlis Elverfelds poēmā “Bērtulis un Maija” (1804). Daktilu heksametrs un tā variācijas izmantotas Andreja Pumpura nacionālajā eposā “Lāčplēsis”, Edvarta Virzas bukoliskajos dzejoļos, Ausekļa, Pētera Blaua, Jāņa Sudrabkalna, Raiņa dzejā u.c.