"Odisejas" sacerēšana tradicionāli tiek piedēvēta sengrieķu dzejniekam Homēram (Ὅμηρος). Poēmas autorības jautājums vēl joprojām ir aktuāls (Homēra jautājums). Pētījumu rezultātā par eposa rašanās laiku parasti tiek uzskatīts 8.–7. gs. sākums p. m. ē. Eposs “Īliada” (Ἰλιάς) parasti tiek uzskatīts par aptuveni divas paaudzes senāku sacerējumu nekā “Odiseja”. Līdzīgus novērojumus pauž jau aleksandriešu filologi (3.–2. gs. p. m. ē.).

"Odisejā" aprakstīti notikumi 10 gadus pēc Trojas kara. Saturiski eposs ir "Īliadas" turpinājums.

"Odiseja" sākas ar tradicionālo vēršanos pie mūzas un kodolīgu situācijas aprakstu. Visi, kas cīnījās pie Trojas un šajā karā izdzīvoja, jau sen atgriezušies mājās. Tikai vienam vīram, kas ilgojas pēc mājām un sievas, nav izdevies atgriezties. Tas ir dieva Poseidona (Ποσειδῶν) vajātais Odisejs (Ὀδυσσεύς). Viņš atrodas pie nimfas Kalipso (Καλυψώ ), kura nevēlas viņu atbrīvot. Darbība turpinās dievu pasaulē. Dieviete Atēna (Ἀθηνᾶ), Odiseja aizgādne, pārliecina Zevu (Ζεύς), ka Odisejam ir jāpalīdz atgriezties mājās. Zevs atceras dusmīgo Poseidonu un to, ka Odisejs izdūris viņa dēlam Polifēmam (Πολύφημος; kiklops jeb ciklops) aci. Atēna dodas uz Itaku pie Odiseja dēla Tēlemaha (Τηλέμαχος ). Viņa rosina Tēlemahu doties ceļā pie Nestora (Νέστωρ) un Menelāja (Μενέλαος), kuri jau atgriezušies no Trojas. Tikmēr Itakā dzīro un Odiseja mantu izšķiež precinieki, kuri vēlas apņemt par sievu Pēnelopi (Πηνελόπεια, Tēlemaha māte, Odiseja sieva). Nestors Tēlemaham pastāsta par ahaju (grieķu) atgriešanos pēc Trojas kara un Agamemnona (Ἀγαμέμνων) nāvi, bet Menelājs pavēsta, ka Odisejs ir pie nimfas Kalipso.

Saņemot Zeva rīkojumu, Kalipso nelabprāt atbrīvo Odiseju, kurš nokļūst pie faiākiem (Φαίακες), piedalās faiāku valdnieka Alkinoja (Ἀλκίνοος) dzīrēs, neatklājot savu patieso vārdu. Dzīrēs dziedonis Dēmodoks (Δημόδoκος) dzied par Troju, kas aizkustina Odiseju līdz asarām, un viņš atklāj savu vārdu. Seko izvērsts Odiseja stāstījums pirmajā personā par viņa ceļojumu. Viņš stāsta par došanos prom no Trojas, par nokļūšanu pie kinoniem (Κίκονες) un lotofāgiem (Λωτοφάγοι ) – mītiskās lotosa ēdāju tautas, par nokļūšanu ciklopu zemē un uz Aiola (arī Eola) salas. Vēlāk viņš nokļūst pie burves Kirkes (Κίρκη), kura paziņo Odisejam, ka viņam jānokāpj mirušo valstībā, lai saņemtu pareģa Teiresija (Τειρεσίας) padomu. Viņš stāsta par nonākšanu pazemes valstībā, par Skillu (Σκύλλα) un Haribdu (Χάρυβδις), par nokļūšanu uz Trīnakijas salas, kur ganījušies saules dieva Hēlija (Ἥλιος) vērši, kā arī par nokļūšanu pie nimfas Kalipso, ar ko Odisejs beidz savu stāstījumu. Faiāki pavada Odiseju uz Itaku, kurā atgriežas arī Tēlemahs un atstāsta mātei ceļojumā dzirdēto. Odisejs, atgriežoties Itakā, uzreiz sevi neatklāj. Pēc rētas uz kājas viņu atpazīst aukle Eirikleja (Εὐρύκλεια). Pēnelope piekrīt apprecēt to vīru, kurš būs spējīgs uzvilkt Odiseja loku. Odisejs ubaga izskatā uzvelk savu loku un raida bultu. Seko atklāšanās aina un Odisejs uzveic preciniekus. Pēnelope uzzina par Odiseja atgriešanos, nespēj tam noticēt un iztaujā viņu, līdz gūst pilnīgu pārliecību, ka tas tik tiešām ir viņas vīrs. Precinieku dvēseles nonāk mirušo valstībā, bet viņu radinieki nolemj Odisejam atriebties. Atēna rīkojas kā samierinātāja, eposs beidzas ar miera salīgšanu.

"Odiseja" sarakstīta tradicionālajā episkajā pantmērā, t. i., daktilu heksametrā, iedalīta 24 dziedājumos atbilstoši burtu skaitam grieķu alfabētā. "Odisejas" satura kompozīcija ir sarežģītāka nekā "Īliadā", kur notikumi virknējas lineāri. Šādu novērojumu savā darbā "Poētika" (Tέχνη ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) izteica jau Aristotelis (Ἀριστοτέλης), norādot, ka "Odisejā" vērojama sarežģītāka darbība, daudz atpazīšanas skatu un raksturu. Eposa sižetiskais dalījums sakārtots ik pa četriem dziedājumiem:

• 1.–4. Tēlemaha ceļojums;
• 5.–8. Odiseja došanās mājup;
• 9.–12. Odiseja stāstījums par savu ceļojumu un tajā piedzīvoto;
• 13.–16. Tēlemaha un Odiseja atgriešanās Itakā;
• 17.–20. gatavošanās atriebībai;
• 21.–24. eposa atrisinājums, precinieku nogalināšana, izlīgums ar precinieku radiniekiem.

"Odisejas" uzbūve veidota tā, lai uz to attiecinātu mazo dziesmu vai vairāku eposu savirknējuma teoriju.

"Odisejas" kompozīcija ir līdzīga tā saucamajiem atgriešanās stāstiem: drīz pēc kāzām vīrs ir spiests pamest mājas. Vīrs dod norādījumus sievai par tiesībām apprecēties ar citu, ja līdz noteiktam laikam viņam neizdodas atgriezties mājās. Viņš dodas ilgstošā ceļojumā, sastop pārdabisko vai dievišķo un brīnumainā kārtā tomēr atgriežas mājās, pirms sieva paspējusi apprecēties ar citu.

Senākie manuskripti, kas satur Homēram piedēvētos tekstus, datējami ar 3. gs. p. m. ē. Līvijs Andronīks (Lucius Livius Andronicus) 3. gs. p. m. ē. pārtulkoja "Odiseju" latīņu valodā. Tas ir pirmais mākslinieciska tulkojuma piemērs latīņu valodā. Līvijs Andronīks ir pirmais autors, kas Odisejam piedēvē latīņu vārdu Uliss (Ulixes).

"Odiseja" kļuvusi par ceļojuma simbolu. Eposa nosaukums tiek lietos arī kā sugas vārds, kas apzīmē garu, piedzīvojumiem bagātu ceļojumu, bet Itaka – ceļojuma galamērķi, arī abstraktu ideālu, uz ko tiekties, piemēram, Konstantīna Kavafja (Κωνσταντίνος Πέτρου Καβάφης) dzejolis "Itaka" (Ιθάκη).

"Odisejā" aprakstītie notikumi atspoguļoti pārstāstu, atsauču un interpretāciju veidā dažādos mākslas virzienos. Uzņemtas filmas – režisoru Mario Kamerini (Mario Camerini) un Mario Brava (Mario Brava) "Uliss" (Ulysses, 1955), Andreja Končalovska (Андрей  Сергеевич Кончаловский) "Odiseja" (The Odyssey, 1977).

Antīkajā pasaulē "Odisejas" motīvi atainoti arī materiālajā kultūrā. Izteiksmīgi ir zīmējumi uz vāzēm, kilikiem, vīna krūkām u. c. traukiem, kuros attēlotas epizodes ar dievieti Atēnu, ciklopu Polifēmu, Pēnelopi un Tēlemahu, precinieku nogalināšanu un citas. "Odisejas" sižets plaši atainots mākslā, piemēram, Džona Viljama Vaterhausa (John William Waterhouse) gleznas "Uliss un sirēnas" (Ulysses and the Sirens, 1891) un "Kirke piedāvā Ulisam kausu" (Circe Offering the Cup to Ulysses, 1891), Frančesko Hajeza (Francesco Hayez) glezna "Uliss Alkinoja pilī" (Ulisse alla corte di Alcinoo, 1814–1816).

Latviešu valodā tulkoti darbi, kuros aprakstīti "Odisejas" motīvi – Džeimsa Džoisa (James Joyce) "Uliss" (Ulysses, 1922) un Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood) "Pēnelopiāde" (The Penelopiad, 2005).