Hēlijs ir saules dievs, titāns, saules personifikācija, atbild par dienas ritējumu un saules gaismu, spēj būt visuredzošs, tāpēc ir taisnīgs un rūpējas par solījumu pildīšanu, bieži piesaukts zvērestu došanas laikā. Latviski var tikt dēvēts arī par Hēliosu.

Hēlija kults bija izplatīts visā Grieķijas teritorijā, taču īpaši nozīmīgs tas bija Korintā un Rodas salā. Rodā par godu Hēlijam no 292. līdz 280. gadam p. m. ē. cēla lielu statuju – Rodas kolosu, vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Izteikta hipotēze, ka no akmens un dzelzs veidotā konstrukcija ar bronzas pārklājumu bija apmēram 33 m augsta. Jau 225. gadā p. m. ē. Rodas koloss sabruka zemestrīces dēļ. Kad Apollons (Ἀπόλλων) daļēji pārņēma saules dieva funkciju, Hēlija popularitāte mazinājās, taču Romas impērijā Hēlija kults atkal pieauga. Apollonam piedēvēta saules varenība, taču Hēlijam – saules ritējums. Citās kultūrās un reliģijās ir atrodamas dievības ar līdzīgām funkcijām.

Hēlija vārda etimoloģija saistāma ar sengrieķu vīriešu dzimtes lietvārdu ἥλιος, hēlios ‘saule’, savukārt romiešu mitoloģijā viņš saukts par Solu (Sol), kas nāk no latīņu valodas vīriešu dzimtes lietvārda sol ‘saule’.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu. No mūžīgā Haosa (Χάος) radās dieviete Gāja (Γαῖα), kas simbolizē auglīgo zemi. Viņa dzemdēja Urānu (Οὐρανός) – dievu, kas simbolizē debesis. Pār pasauli sāka valdīt Urāns, apprecēja Gāju, un viņiem piedzima seši dēli un sešas meitas. Šī ir senākā dievu paaudze, ko dēvē par titāniem. Šie titāni savā starpā precējās, un no viņiem dzima daudzi citi dievi un dievietes. Viens no Urāna un Gajas dēliem bija Hiperions (Ὑπερίων), viena no meitām – Teja (Θεία). Hiperionam un Tejai piedzima trīs bērni, arī titāni – dēls Hēlijs, kas simbolizē sauli, un divas meitas – Selēne (Σελήνη), kas simbolizē mēnesi, un Eosa (Ἥως), kas simbolizē ausmu. Sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārds σελήνη, selēnē nozīmē mēness, savukārt sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārds ἕως, heōs – ausma. Dažkārt Hēlijs var tikt dēvēts tēva vārdā – Hiperions, kas nāk no prievārda ὑπέρ, hyper ‘virs’, tātad tas, kurš atrodas virs, augšā. Ir avoti, kas norāda, ka Hēlija māte ir Aitra (Αἴθρα), Basileja (Βασίλεια) vai Eirifaisa (Εὐρυφάεσσα). Dažkārt minēts, ka Eirifaisa un Basileja ir alternatīvi Tejas vārdi.

Tā kā Hēlijs ir saules dievs un viņa pienākumos ir katru dienu nest pār pasauli saules gaismu, tad par to ir krāšņi stāsti. Kad no debess juma nobrauca Selēne un austrumi palika gaišāki, parādījās rīta zvaigzne, kas saukta par Eosforu – sengrieķu Ἑωσφόρος, Heōsphoros ‘ausmas nesējs’. Tad ausmas dieviete Eosa, saukta arī par rožpirksti Ausmu, atvēra vārtus, pa kuriem mazliet vēlāk no Okeāna (Ὠκεανός) izbrauca Hēlijs spārnotajos četrjūgu zelta ratos, ko izkala Hēfaists (Ἥφαιστος). Okeāns sengrieķu kosmogonijā bijia liela saldūdens straume apkārt zemei, tās ūdeņi saukti par svētiem, un tie bija avots visām upēm. Hēlija zirgi bija nemirstīgi, un, lai gan pastāv variācijas, kā tie saukti, to vārdi saistāmi ar uguni, liesmu, gaismu u. c. gaišiem elementiem. Ovidijs (Ovidius) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8) II grāmatā rakstīja, ka Hēlija zirgi dēvēti par Pyrois ‘Ugunīgais’, Eous ‘Austošais’, Aethon ‘Liesmojošais’ un Phlegon ‘Dedzinošais’.

Dienas vidū Hēlija rati bija visaugstāk, un pēc tam tie laidās lejā, līdz rietumos Hēlijs nokāpa Okeāna ūdeņos un zelta laivā devās atpakaļ uz austrumiem. Austrumi bija saules zeme, kur atradās Hēlija pils, kas rotāta ar zeltu, dārgakmeņiem un ziloņkaulu. Hēlija pils vārti bija no sudraba, un tā gravējumos atainoti daudzi notikumi. Pilī Hēlijs sēdēja pie liela galda, ģērbies purpurā, un viņa vainags spīdēja ļoti spoži.

Hēlija atbildībā bija arī nedēļas, un tās personificētas ar septiņiem govju un septiņiem aitu ganāmpulkiem, t. i., septiņas dienas un septiņas naktis. Katrā ganāmpulkā bija nemainīgs dzīvnieku skaits – vienmēr piecdesmit, tāpēc tas tiek saistīts ar nedēļu skaitu gadā. Šos ganāmpulkus Hēlijs turēja Trinakijas salā. Dažos avotos minēts, ka Augejs (Αὐγείας) ir Hēlija dēls, tāpēc viņš bija atbildīgs par divpadsmit Hēlija svētajiem vēršiem un viņam piederēja tik daudz lopu, cik nevienam citam mirstīgajam, jo tie visi bija dāvana no Hēlija.

Hēlijam bija vairākas sievas – nimfa Klimene (Κλυμένη), nimfa Neaira (Νέαιρα), nimfa Perseja (Πέρση), nimfa Aegle (Αἴγλη), dieviete un nimfa Roda (Ῥόδη), dieviete un nimfa Leikoteja (Λευκοθέα) un citas. Daži avoti norāda, ka Hēlijam bija apmēram 50 bērnu, un to vidū bija gan mirstīgie, gan nemirstīgie. Mūsu ēras 4. gs. grieķu dzejnieks Kvints no Smirnas (Κόϊντος Σμυρναῖος, Kointos Smyrnaios) rakstīja, ka Hēlijam bija bērni arī ar viņa māsu Selēni – četras meitas dievietes horas, kas atbildēja par dabu un četriem gadalaikiem.

Viens no spilgtākajiem Hēlijam piedēvētajiem notikumiem ir saistīts ar viņa un nimfas Klimenes dēlu Faetonu (Φαέθων). Pēc stāstiem noprotams, ka Faetons bija nemirstīgais, bet dzīvoja pie mirstīgajiem. Kādu dienu Faetons ieradās pie tēva ar jautājumu un lūgumu. Hēlijs apzvērēja izpildīt dēla lūgumu, nezinādams tā saturu. Jautājums bija, vai Faetons tiešām ir Hēlija dēls, uz ko Hēlijs atbildēja apstiprinoši. Savukārt lūgums bija vienu dienu pār debess jumu vadīt Hēlija spārnotos četrjūgu zelta ratus, lai mirstīgie noticētu, ka Faetons ir saules dieva dēls. Hēlijs par šo lūgumu bija noraizējies un mēģināja dēlu atrunāt, jo vadīt spārnotos četrjūgu zelta ratus esot grūti un bīstami. Faetons negribēja piekāpties, un Hēlijs, lai gan nojauta, ka diena beigsies slikti, nevarēja atteikt, jo bija apzvērējis izpildīt jebkādu dēla lūgumu. Kāda versija stāsta, ka nimfa Klimene mudināja Faetonu vērsties pie Hēlija ar šādu lūgumu.

Faetons izbrauca caur Eosas atvērtajiem vārtiem ar spārnotajiem četrjūgu zelta ratiem un traucās debesīs. Taču nemirstīgie zirgi ātri saprata, ka viņus vada vāja un neprasmīga roka, tāpēc tie kļuva nevaldāmi, un pat Hēlija dotie padomi Faetonam nepalīdzēja. Zirgi nogriezās no ierastā ceļa, uzskrēja tik augstu gaisā, ka uzliesmoja ēters, un nolaidās tik zemu, ka kusa ledāji, aizdegās meži un pilsētas, izkalta upes. Tieši ar šo brīdi Āfrikas zaļojošā zeme esot pārvērtusies par tuksnesi. Mēness dieviete Selēne brīnījās par šādu Hēlija ratu traukšanos, no jūras iznira Poseidons, bet nevarēja izturēt briesmīgo karstumu, vienīgi Gāja, izmisuma dzīta, vērsās pie Zeva ar lūgumu glābt pasauli, pirms viss pārvērties pelnos. Vispirms Zevs gribēja pār pasauli sūtīt lietus mākoņus, taču mākoņu vairs nebija, un vienīgais, kas Zevam vēl bija atlicis, izrādījās zibens. Nograndis pērkons, un Zevs ar vienu zibens šāvienu trāpīja Faetonam. Hēlija rati izjuka, zirgi aizskrēja katrs uz savu pusi, bet Faetons ar degošiem matiem iekrita Ēridanas upē. Šī bija vienīgā reize, kad Hēlija ierastais dienas ritējums tika izjaukts, un tas notika Faetona lūguma dēļ. Mūsdienās Faetona vārdā sauc vieglu ekipāžu vai vaļēju vieglo automobili.

Hēlijs parasti atveidots ar zeltainiem matiem un staru vainagu galvā, bez bārdas, ģērbts hitonā – vieglā kreklveida apģērbā. Eurīpids (Εὐριπίδης) viņu raksturoja kā χρυσωπός, chrysōpos ‘zeltacains’. Bieži Hēlijs atspoguļots, vadot spārnotos četrjūgu zelta ratus ar pātagu rokā. Dažkārt viņš atveidots kopā ar citiem debesu dieviem un/vai dievībām. Parasti par Hēlija simbolu tiek saukts oreols, bet ir avoti, kas par Hēlija simboliem uzskata sauli, ratus, zirgus, pātagu, globusu, jebkuru nogatavojušos augli, pārpilnības ragu, kā arī heliotropus (Heliotropium) – skarblapju dzimtas augu ģinti. Svētie dzīvnieki ir gailis, balts zirgs, vilks un teļš.

No antīkās pasaules saglabājušās statujas, monētas, mozaīkas, freskas un vāžu gleznojumi, kuros Hēlijs attēlots. Triumfa arkā Romā (Arco di Costantino) Hēlijs atveidots austrumu pusē kopā ar saviem četriem nemirstīgajiem zirgiem. Hēlijs atveidots arī gleznās un pastmarkās.

Par Hēlija dienu tiek uzskatīta svētdiena, t. i., saules diena – sengrieķu Ἥλίου ἠμέρα, Hēlioy ēmera, latīņu valodā dies Solis. Arī vairākās modernajās valodās saglabājies saules dienas apzīmējums, piemēram, angļu Sunday, vācu Sonntag, zviedru söndag un citi. Hēlijs parasti pielūgts saullēkta un saulrieta laikā, taču viņam nebija veltīti atsevišķi tempļi, izņemot Rodā, kur Hēlija kults bija ļoti spēcīgs. Rodā par godu Hēlijam tika rīkotas spēles un svētki, un līdzās mazākiem ziedojumiem katru gadu Hēlijam tika ziedoti četri zirgi, kas, iejūgti četrjūgā, tika ievesti jūrā.