Vieta mitoloģijas panteonā. Funkcijas, īpašības, piedēvētie notikumi Mītos par Hēfaistu viņa klasiskais tēls ir kalējs, prasmīgs meistars. Hēfaists izkala grieķu varonim Ahillejam (Ἀχιλλεύς) ieročus un brīnumainu vairogu, viņš darināja ieročus arī Olimpa dieviem, kā arī kala zibeņus Zevam. Kolhīdas valdnieka Aiēta (Αἰήτης) vara vērši, Hēras guļamtelpas, pat pirmā mirstīgā sieviete Pandora (Πανδώρα) bija Hēfaista darināti. Izpildot Zeva pavēli, Hēfaists piekalaļ pie klints titānu Prometeju (Προμηθεύς); viņš gan to darīja pret savu gribu.
Olimpā Hēfaistam bija sava pils, neiznīcināma un mirdzoša kā zvaigznes: tajā atradās viņa darbnīca ar kaltuvi jeb kalve ar 20 plēšām, kas darbojās pēc viņa pavēles. Tur viņš izgatavoja savus brīnumainos darinājumus, tostarp traukus un ieročus gan dieviem, gan mirstīgajiem. Vēlākajos avotos, piemēram, romiešu autora Vergilija (Vergilius) eposā “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.) kiklopi, kā arī citas zemāka ranga dievības bija Vulkāna strādnieki un kalpi, turklāt viņa kalve vairs neatradās Olimpā, bet gan kādas vulkāniskas salas iekšienē.
Homēra “Odisejā”, kā arī nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) Hēfaists pielīdzināts Atēnai, jo, tāpat kā viņa, arī Hēfaists mirstīgajiem iemācīja dažādas noderīgas prasmes, turklāt kopā ar Atēnu iepazīstināja cilvēkus arī ar mākslu, kas izgrezno dzīvi. Tomēr Hēfaista loma Olimpa dievu vidū bija daudz necilāka, salīdzinot ar Atēnas, kura bija viena no galvenajām olimpiskajām dievībām.
Homērs rakstīja, ka Hēfaists bija neglīts un lēns un ka kāju vājuma dēļ viņš staigājot balstījās uz kruķiem, ko pats bija prasmīgi izgatavojis no zelta. Tomēr viņa kakls un krūtis bija spēcīgi un muskuļoti. Par spīti nepievilcīgajai ārienei Hēfaists apņēma par sievu mīlas un skaistuma dievieti Afrodīti (Ἀφροδίτη). “Odisejā” izklāstīts mīts par to, kā Afrodīte tika pieķerta laulības pārkāpšanā ar kara dievu Areju (Ἀρης). Hēfaistam par sievas neuzticību paziņoja visu redzošais saules dievs Hēlijs (Ἥλιος). Lai atriebtos, Hēfaists ar neredzamiem tīkliem piesaistīja abus mīlniekus viņu guļasvietai. Tad Hēfaists sasauca visus Olimpa dievus vērot šo amizanto skatu. Mīlnieki tika atbrīvoti pēc jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν) lūguma.
Saskaņā ar “Īliadā” vēstīto, Hēfaistu pēc tam, kad viņa māte Hēra to nometa no Olimpa, izglāba un uzaudzināja jūras dievietes – Tētija (Τηθύς) un Eurinome (Εὐρυνόμη). Deviņus gadus viņš dzīvoja pie viņām okeāna ieskautā grotā, darinot tām dažnedažādas rotas, līdz atgriezās Olimpā. Lai gan Hēfaists atcerējās savas mātes nežēlību, tomēr viņš vienmēr bija laipns pret viņu un paklausīgs. Reiz, kad Hēra strīdējās ar Zevu, viņš nostājās mātes pusē un ar to tik ļoti aizvainoja savu tēvu, ka tas satvēra viņu aiz kājas un nometa no Olimpa. Hēfaists nokrita Lemnas salā, kur viņu laipni uzņēma salas agrīnie iedzīvotāji sintijieši (σίντιες, sinties), kas senajiem grieķiem bija pazīstami kā pirāti un laupītāji. Arī pēc otrā kritiena Hēfaists atgriezās Olimpā, un pēc tam darbojās kā dievu samierinātājs un apkalpotājs – viņš uzjautrināja citus dievus ar jokiem, pasniedza tiem nektāru un ambroziju. Iespējams, ka šī salīdzinoši necilā loma arī norāda uz Hēfaista negrieķisko izcelsmi.
Homēra eposos nav minēts, ka Hēfaistam būtu bijuši pēcnācēji, taču, saskaņā ar vēlāko antīkās senatnes autoru darbos atspoguļoto, Hēfaistam bijis daudz bērnu. Trojas karā Hēfaists bija grieķu pusē, taču viņu pielūdza arī trojieši, un reiz viņš izglāba kādu trojieti no nogalināšanas.
Orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem, – Hēfaists attēlots kā stihija. Viņš ir meistars un mākslinieks, bet viņš ir arī gaisma, uguns un ēters. Hēfaists sargā mājas, pilsētas, ciltis. Viņš ir arī mēness un visi citi spīdekļi. Hēfaists spēj gan radīt, gan iznīcināt.
