Saskaņā ar slaveno sengrieķu dzejnieku Homēra un Hēsioda (Ἡσίοδος) teikto, Arejs bija dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un viņa sievas dievietes Hēras (Ἥρα) dēls.
Mīta variants, kas atspoguļots romiešu dzejnieka Ovidija (Publius Ovidius Naso) darbā “Fasti” jeb “Romiešu kalendārs” (Fasti, ap 1.–2. gs.), vēsta, ka Marsu radījusi Junona (Iuno) viena pati, bez Jupitera (Iuppiter) līdzdalības, pieskaroties burvju ziedam (romiešu mitoloģijā Hēru identificē ar Junonu, savukārt Zevu – ar Jupiteru). Šis ir viens no mītiem, kas norāda, ka Arejs ir pirmsolimpiskā dievība. Par Areja arhaisko izcelsmi un tādējādi arī par viņa briesmīgo dabu un nevaldāmo spēku liecina arī mīti par viņa pēcnācējiem, piemēram, mīts par Areja un kādas erīnijas (sengrieķu mitoloģijā atriebības dievietes) radīto pūķi, kuru nogalināja Boiotijas pilsētas Tēbu dibinātājs Kadms (Κάδμος); mīti par Areja nežēlīgajām atvasēm – argonautu brauciena dalībnieku varoni Meleagru (Μελέαγρος), kurš veica virkni dažādu slepkavību, tostarp aiz atriebības; Trāķijas valdnieku Diomēdu (Διομήδης), kurš savus zirgus baroja ar sagūstīto svešzemnieku gaļu; amazonēm – karojošu sieviešu cilti, kas savu laiku pavadīja kaujās; mīti par Areja pavadonēm, proti, strīda dievieti Eridu (Ἔρις) un asinskāro kara dievieti Enīo (Ἐνυώ), kā arī ziņas par Areja atribūtiem un svētajiem dzīvniekiem (šķēps, klija), un pat par viņa zirgu vārdiem: Spīdums (Αἶθον), Liesma (Φλόγιος), Troksnis (Κόναβος), Bēgšana (Φόβος).
Areja vārda izcelsmi mūsdienu pētnieki saista ar lietvārdu ἀρή, arē, ‘posts’ vai ‘postījums’, savukārt kā dievības rašanās vietu min vai nu Mikēnas, vienu no nozīmīgākajiem sengrieķu pasaules civilizācijas centriem, kas atradās Peloponēsas pussalā, vai arī Trāķijas apgabalu Balkānu pussalas austrumos, tādējādi norādot, ka Areja izcelsmes pirmsākumi varētu būt meklējami arī ārpus Senās Grieķijas. Abi minējumi pamatojas sengrieķu avotos. Homēra eposā “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) viens no Areja epitetiem ir Enjālijs (Ἐνυάλιος, burtiski ‘kareivīgais’, ‘niknais’). Citi antīkie avoti gan identificē Areju ar Enjāliju, gan arī tos nošķir kā divas atsevišķas dievības. Zināms, ka Enjālijs bija seno mikēniešu kara dievs. Savukārt sengrieķu dzejnieks Sofokls (Σοφοκλῆς) savā traģēdijā “Antigone” (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m .ē.) Areju sauc par Trāķijā dzimušo. Areja izcelsmi asociē ar Trāķiju arī tāpēc, ka senie grieķi trāķiešus uzskatīja par barbariskiem un kareivīgiem cilvēkiem.
