Sengrieķu mitoloģijā Olimpa dievs Arejs pārstāv nežēlīgākos kara aspektus – kaujas neprātu un bezjēdzīgu slaktiņu. Arejam nepiemīt cēla drosme, bruņnieciskums. Savas netīkamās dabas dēļ senajiem grieķiem Arejs nekad nekļuva par sociāli, morāli vai teoloģiski nozīmīgu dievību, tādējādi kontrastējot ar romiešu kara dievu Marsu (Mars), ar kuru Arejs tiek identificēts romiešu mitoloģijā. Romas imperatora Augusta (Caesar Augustus, īstajā vārdā Gajs Oktāvijs, Gaius Octavius) laikā Marsa Atriebēja (Ultor) kultā romiešu kara dievs iemiesoja arī taisnīga soģa funkciju, kas sengrieķu pasaulē piemita Apollonam (Ἀπόλλων), nevis Arejam.

Vairāki mīti par Areju liecina par dieva negrieķisko – trāķisko – izcelsmi, kā arī par to, ka Arejs ir arhaiska, htoniska (ar zemi un pazemi saistīta) un stihisku spēku iemiesojoša dievība.

Olimpa dieva Areja galvenā funkcija – iedvest cīņas sparu, drosmi. Sengrieķu dievs Arejs (atšķirībā no romiešu dieva Marsa) nekad nebija īpaši populāra vai nozīmīga dievība. Antīkajā literatūrā, īpaši Homēra (Ὅμηρος) eposos, Arejs drīzāk tiek nicināts, dažkārt pat izsmiets. Vienlaikus gan antīkie avoti, gan arī arheoloģiskās liecības norāda, ka Arejam veltīti tempļi vai altāri, un svētbirzes, lai arī skaita ziņā nedaudzi, atradās visā Senās Grieķijas teritorijā.

Antīkajā mākslā Arejs attēlots kā tipisks bruņots sengrieķu karavīrs, nereti – pajūgā, kurā iejūgti četri zirgi. Areja galvenie atribūti – bruņucepure un šķēps, savukārt no dzīvniekiem viņu mēdz pavadīt pūce, indīga čūska, klija.

Saskaņā ar slaveno sengrieķu dzejnieku Homēra un Hēsioda (Ἡσίοδος) teikto, Arejs bija dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un viņa sievas dievietes Hēras (Ἥρα) dēls.

Mīta variants, kas atspoguļots romiešu dzejnieka Ovidija (Publius Ovidius Naso) darbā “Fasti” jeb “Romiešu kalendārs” (Fasti, ap 1.–2. gs.), vēsta, ka Marsu radījusi Junona (Iuno) viena pati, bez Jupitera (Iuppiter) līdzdalības, pieskaroties burvju ziedam (romiešu mitoloģijā Hēru identificē ar Junonu, savukārt Zevu – ar Jupiteru). Šis ir viens no mītiem, kas norāda, ka Arejs ir pirmsolimpiskā dievība. Par Areja arhaisko izcelsmi un tādējādi arī par viņa briesmīgo dabu un nevaldāmo spēku liecina arī mīti par viņa pēcnācējiem, piemēram, mīts par Areja un kādas erīnijas (sengrieķu mitoloģijā atriebības dievietes) radīto pūķi, kuru nogalināja Boiotijas pilsētas Tēbu dibinātājs Kadms (Κάδμος); mīti par Areja nežēlīgajām atvasēm – argonautu brauciena dalībnieku varoni Meleagru (Μελέαγρος), kurš veica virkni dažādu slepkavību, tostarp aiz atriebības; Trāķijas valdnieku Diomēdu (Διομήδης), kurš savus zirgus baroja ar sagūstīto svešzemnieku gaļu; amazonēm – karojošu sieviešu cilti, kas savu laiku pavadīja kaujās; mīti par Areja pavadonēm, proti, strīda dievieti Eridu (Ἔρις) un asinskāro kara dievieti Enīo (Ἐνυώ), kā arī ziņas par Areja atribūtiem un svētajiem dzīvniekiem (šķēps, klija), un pat par viņa zirgu vārdiem: Spīdums (Αἶθον), Liesma (Φλόγιος), Troksnis (Κόναβος), Bēgšana (Φόβος).

Areja vārda izcelsmi mūsdienu pētnieki saista ar lietvārdu ἀρή, arē, ‘posts’ vai ‘postījums’, savukārt kā dievības rašanās vietu min vai nu Mikēnas, vienu no nozīmīgākajiem sengrieķu pasaules civilizācijas centriem, kas atradās Peloponēsas pussalā, vai arī Trāķijas apgabalu Balkānu pussalas austrumos, tādējādi norādot, ka Areja izcelsmes pirmsākumi varētu būt meklējami arī ārpus Senās Grieķijas. Abi minējumi pamatojas sengrieķu avotos. Homēra eposā “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) viens no Areja epitetiem ir Enjālijs (Ἐνυάλιος, burtiski ‘kareivīgais’, ‘niknais’). Citi antīkie avoti gan identificē Areju ar Enjāliju, gan arī tos nošķir kā divas atsevišķas dievības. Zināms, ka Enjālijs bija seno mikēniešu kara dievs. Savukārt sengrieķu dzejnieks Sofokls (Σοφοκλῆς) savā traģēdijā “Antigone”  (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m .ē.) Areju sauc par Trāķijā dzimušo. Areja izcelsmi asociē ar Trāķiju arī tāpēc, ka senie grieķi trāķiešus uzskatīja par barbariskiem un kareivīgiem cilvēkiem.

Sengrieķu literatūrā kopš Homēra laikiem Arejs tiek attēlots neglaimojošā gaismā: kā dievs, kuru citi olimpieši, tostarp viņa tēvs Zevs, nicina. Kad trojiešu pusē karojošais Arejs “Īliadā” sūdzas savam tēvam par to, ka grieķu karapulku vadonis, Aitolijas (reģions Korintas līča ziemeļu piekrastē) valdnieka Tīdeja (Τυδεύς) dēls Diomēds viņu ievainojis kaujā, Zevs viņam atbild:

“Līgumu lauzēj, jel nekauc tik stipri, kad sēdies pie manis!

Riebīgāks esi par visiem, kas Olimpa mitekļos dzīvo.

Mūžam tev prātā tik ķildas ar briesmīgiem kariem un kaujas. (..)

Cēlies tu esi no manis, un māte man dzemdēja tevi.

Bet ja tev, nekauņam tādam, par tēvu cits mūžīgais būtu,

Sen jau tu pazemē smaktu vēl zemāk par Ūrana dēliem.”

(Homērs “Īliada”, V, 889.–898., Augusta Ģiezena atdzejojums)

Turklāt Diomēda ievainojums nav vienīgā neglaimojošā situācija, kurā nonāk Arejs, atrodoties Trojas kara laukā. Areju nogāž gar zemi, metot pret viņu varenu akmeni, arī grieķu pusē karojošā taisnīga kara un gudrības dieviete, Areja pusmāsa Atēna (Ἀθηνᾶ). Kad Arejs guļ izstiepies uz zemes, viņa milzīgais ķermenis aizņem septiņu pletru platību (pletrs, πλέθρον, pléthron – sengrieķu garuma vai platības mērs, t. i., viens pletrs vienāds ar apmēram 30 m vai 950 m²). Arejs iesaistās cīņās ar mirstīgajiem daudz tiešāk, nekā citas dievības. “Īliadas” piektās grāmatas 842. rindiņā viņš pat tiek attēlots, atņemot bruņas kritušam grieķu karavīram.

Areja galvenā funkcija – dievišķs karotājs. Homēra “Īliadā” Areju atspoguļo un viņam seko kara baisās realitātes un seku personifikācijas. Areja epiteti ir iepriekš pieminētais Līgumu lauzējs jeb Nepastāvīgais (Ἀλλοπρόσαλλος, burtiski ‘tāds, kurš vispirms nosliecas uz vienu pusi, tad uz citu’), Sērga cilvēkiem vai Posts cilvēkiem (Βροτολοιγός), Cilvēku slepkavotājs (Ἀνδρειφόντηςi), Asinīm notraipītais (Mιαιφόνος) u. tml. Tomēr Homēra “Odisejā” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) Areja atainojums ir maigāks. Mītā par Areja mīlu pret skaistuma dievieti Afrodīti (Ἀφροδίτη) un Afrodītes laulības pārkāpšanu atklājas atšķirīga Areja rakstura iezīme – spēja romantiski iemīlēties. Antīkā literatūra bieži ataino šo mītu, pieminot arī bērnus, kas dzimuši šajā savienībā: harmonijas un saskaņas dieviete Harmonija (Ἁρμονία), mīlas un kaisles dievs Erots (Ἔρως), kā arī Areja līdzgaitnieki dvīņi Deims (Δεῖμος) un Foibs (Φόβος) – burtiski ‘šausmas’ un ‘bailes’.

Mīti par Areju, kas atspoguļoti gan Homēra eposos, gan arī vēlāko gadsimtu sengrieķu literatūrā, iespējams, norāda uz grieķu centieniem asimilēt šo arhaisko un nevaldāmo dievību ar jaunākās paaudzes – Olimpa – dievībām.

Romiešu mitoloģijā ar Areju identificētais Marss ieņem nozīmīgu vietu romiešu dievību vidū – otrais pēc Jupitera, visu dievu valdnieka. Senie romieši Marsu uzskatīja par vienu no Romas dibinātājiem, jo ticēja, ka viņš bija pirmā Romas valdnieka Romula (Romulus) tēvs. Senajiem romiešiem Marss bija ne tikai kara dievs, bet arī lauksaimniecības aizbildnis. Viņa vārdā nosauktais marta mēnesis (Martius) ievadīja lauku darbu sezonu, kas ilga līdz oktobrim – romiešu militāro kampaņu uzsākšanas laikam. Tāpēc Senajā Romā Marsam veltītos svētkus svinēja gan martā, gan oktobrī.

Gan Homērs “Īliadā”, gan arī Hērodots (Ἡρόδοτος) savā darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) piemin, ka Areju pielūdz trāķieši. Arejs ieņem nozīmīgu vietu Senās Grieķijas ziemeļu apgabalu mitoloģijā, tomēr antīkie avoti sniedz skopus aprakstus par šo reģionu, savukārt par Areja kultu ziņu faktiski nav. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) piemin, ka Arejam veltīts templis atrodas Atēnās – Areja kalna jeb Areopaga ( Ἄρειος Πάγος, burtiski “Areja kalns”) pakājē. Vārdu “Areopags” Senajā Grieķijā attiecināja arī uz Atēnu tiesu, jo šajā vietā – Areja kalna pakājē – tika sasauktas Areopaga tiesas sēdes. Mīts vēsta, ka Arejs esot bijis pirmais, kas šajā vietā Olimpa dievu priekšā tika tiesāts par tīšu slepkavību, jo viņš bija nogalinājis jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν) dēlu Halirrotiju (Ἁλιρρόθιος), kurš savukārt bija mēģinājis izvarot vai izvarojis Areja meitu Alkipi (Ἀλκίππη). Arejs tika attaisnots.

Pausanijs piemin arī vairākas citas Arejam veltītas svētvietas vai tempļus, kas atrodas gan centrālajā Grieķijā – Boiotijas reģionā netālu no Tēbām, gan Peloponēsā – Akhaijas (ziemeļos), Argolīdas (austrumos), Arkādijas (centrā), Lakedaimonijas (dienvidaustrumos) reģionā netālu no Spartas, arī Īlijas reģiona (rietumos) pilsētā Olimpijā. Minētās svētvietas vai tempļi bieži vien veltīti gan Arejam, gan arī Afrodītei kā kareivju aizstāvei. Pieminot Areja templi un svētbirzi Lakedaimonijas pilsētā Gerontrās, Pausanijs norāda, ka pilsētas iedzīvotāji katru gadu par godu dievam rīkojot svētkus, kuru laikā sievietēm liegts ieiet svētbirzī. Savukārt īlijieši katru mēnesi ziedo uz zirgu aizbildņa Areja altāra Olimpijā. Arheoloģiskās liecības, piemēram, monētas ar Areja attēlojumu, norāda, ka Areju pielūdza arī Mazāzijā.

Pirmais zināmais Areja atainojums tēlotāja mākslā ir 5. gs. p. m. ē. otrās puses sengrieķu skulptora Alkamena (Ἀλκαμένης) veidotā Areja skulptūra, kas atradās Areja templī Atēnās. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai nedaudzi sengrieķu veidoti pieminekļi ar dieva attēlojumu. Arejs galvenokārt vērojams uz monētām un reljefiem. Uz sengrieķu vāzēm Arejs parasti attēlots kā bruņots sengrieķu karavīrs. Uzskata, ka Arejs kara dievam neraksturīgā (nekareivīgā) ietērpā kopā ar pārējiem Olimpa dieviem attēlots arī uz Atēnai veltītā tempļa Partenona frīzes. Areja tēls vērojams arī uz Pergamas altāra lielās frīzes. 2. gs. p. m. ē. celtais Pergamas altāris atradās Mazāzijā pilsētas Pergamas akropolē, mūsdienās tas apskatāms Pergamas muzejā (Pergamonmuseum) Berlīnē, Vācijā.

Antīkajā literatūrā, galvenokārt Homēra “Īliadā”, atrodami tikai daži, turklāt īsi Areja fiziskā raksturojuma apraksti, biežāk pieminēti un raksturoti Areja atribūti un viņu pavadošie dzīvnieki. Arheoloģiskās liecības un antīkā literatūra atklāj, ka galvenie Areja atribūti bija bruņucepure ar smaili un šķēps. Arejs nereti tika attēlots braucam zelta ratos, kurus vilka četru zirgu pajūgs. Par Areja svētajiem dzīvniekiem uzskatīja pūci, indīgu čūsku, kliju un dzeni. Gan Areja pūce, gan čūska, gan arī klija bija nelaimes vēstneši, vienīgi dzenis simbolizēja veiksmi.