“Fasti” ir romiešu dzejnieka Pūblija Ovidija Nāsona (Publius Ovidius Naso) poēma elēģiskajā distihā, sacerēta ap 1.–2. gadu mūsu ērā. Darbs tapis Ovidija daiļrades vidusposmā, kad dzejnieks bija pievērsies zinātniski mitoloģiskiem sižetiem. “Fasti” ir pilnīgākais sistemātiski veidotais autentiskais avots par Senās Romas reliģiju un rituāliem, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Darba nosaukums latīņu valodā nozīmē 'tiesas dienas' – sākotnēji tas bija slepens saraksts ar dienām, kurās drīkstēja spriest tiesu. Saraksts glabājās tempļos un bija pieejams tikai priesteriem. Vēlāk sarakstos sāka atzīmēt arī reliģisko svētku un rituālu dienas, nozīmīgus notikumus u. c., tādējādi izveidojot dienu sarakstu, ko šodien pazīstam kā kalendāru.

Ovidija darba tapšanu ietekmēja un rosināja politiskie notikumi, piemēram, kalendāra reforma, kas pēc Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar) rosinājuma notika 46. gadā p. m. ē. Kalendāra reforma ne vien sadalīja gadu pēc saules kustības – 365 dienās, bet arī pārcēla gada sākumu no marta mēneša, kad sākas zemes apstrādāšana, uz janvāri, kad darba cēlienu sāk konsuli, laika atskaitē liekot uzsvaru uz sabiedriskiem procesiem, nevis dabas norisēm.

Poēmai vajadzēja kalpot Romas impērijas ideoloģijas stiprināšanai. Sākotnēji tā tika iecerēta kā veltījums Oktaviānam Augustam (Octavius Augustus), taču “Fastu” sacerēšanas laikā imperators Ovidiju izsūtīja trimdā. Izsūtīšanas iemesli, kā norāda pats dzejnieks savos biogrāfiskajos darbos, bija saistīti ar radošo darbību. Trimdā Ovidijs “Fastiem” nomainīja adresātu un pārstrādāja poēmas saturu, cenšoties reabilitēties valdošās varas acīs – pēdējā redakcijā poēma veltīta Germānikam Jūlijam Cēzaram Klaudiānam (Germanicus Julius Caesar Claudianus), karavadonim un imperatora Tibērija (Tiberius Julius Caesar Augustus) audžudēlam.

No iecerētajām 12 grāmatām, kas veltītas katram mēnesim, publicētas tikai pirmās sešas (janvāris–jūnijs). Lai gan ir norādes, ka Ovidijs strādājis arī pie pārējām grāmatam, antīkajos avotos nav izdevies rast pierādījumus, ka tās tikušas pabeigtas un publicētas. Viduslaikos ir bijuši mēģinājumi zudušās grāmatas viltot.

Līdzīgi kā citiem Ovidija darbiem, “Fastu” žanriskā piederība nav viennozīmīgi definējama. Darbu veido atsevišķas, katram mēnesim veltītas daļas bez centrālā sižeta, turklāt poēma sacerēta elēģiskajā distihā – pantmērā, kas nav piesaistīts konkrētam žanram. Romas senatnei veltīts, kalendāra ietvarā risināts darbs bija pārdomāta iecere. Senākie zināmie iedvesmas avoti ir Hēsioda (Ἡσίοδος) didaktiskā poēma “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 8. gs. p. m. ē.), Arata (Ἄρατος) “Parādības” (Φαινόμενα, 3. gs. p. m. ē.), Kallimaha (Καλλίμαχος) “Cēloņi” (Αἴτια, 3. gs. p. m. ē.) un vēlāk – Marka Ternecija Varrona (Marcus Terentius Varro) un Marka Verrija Flaka (Marcus Verrius Flaccus) darbi. Romas senatnes tēmas elēģijas formā iedzīvinājis arī Ovidija priekšgājējs Propercijs (Sextus Propertius).

Poēmas tekstu var aplūkot caur politisko, vēsturisko un poētisko prizmu. Katra grāmata sākas ar mēneša nosaukumu skaidrojumu. Vēstītājs pirmajā personā, secīgi pieminot mēneša atzīmējamās dienas, ne vien apraksta romiešu svētku un rituālu norisi, bet arī atklāj to izcelšanos un nozīmi. Darbā var izdalīt trīs dominējošos satura izklāsta paņēmienus:

1. etimoloģija – stāsta par nosaukumu izcelšanos;
2. eihēmerisms – atklāj ar dievībām un to rašanos saistītus notikumus;
3. etiolģiskas leģendas – skaidro kulta un rituālu rašanos un to saistību ar reāliem notikumiem. 

Daži mitoloģiskie sižeti atrodami arī Ovidija darbā “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. gads), citi atsaucas uz Vergilija (Vergilius) “Eneīdu” (Aeneis, 30.–19. gads p. m. ē.) un “Georgikām” (Georgica, 30. gads p. m. ē.). Poēmā pieminēti arī astronomiski novērojumi un reāli vēsturiski notikumi, saaužot senus itāļu mītus un paražas ar sava dzīves laika notikumiem.

Saglabājušies neskaitāmi viduslaikos tapuši poēmas noraksti. Pētnieki par autoritatīvākajiem atzinuši Codex Reginensis 1709 sive Petavianus primus no 10. gs., Codex Vaticanus sive Ursinianus no 11. gs. un Codex Monacensis 8122 sive Mallerstorfiensis Nr. 2. Šie trīs manuskripti ir pamatā modernajiem poēmas tekstu izdevumiem. Tomēr diskusijas par teksta redakciju turpinās.

Lai gan Ovidija darbus sāka izdot līdz ar drukas ieviešanu, par pirmo nozīmīgāko tekstu izdevumu uzskata Pētera Burmana (Pieter Burman) sakārtoto “Ovidija darbi” (P. Ovidii Nasonis Opera: Fasti, Tristia, Ponticae Epistolae, Ibis) Amsterdamā 1713. gadā. Tam sekoja pārstrādāts izdevums 1727. gadā. Pirmo mūsdienīgo teksta zinātnisko izdevumu sakārtoja Rūdolfs Merkels (Rudolf Merkel) 1841. gadā Berlīnē.

Poēma ir ne vien nozīmīgs romiešu vēstures un reliģijas pētniecības avots, bet arī mākslinieciski augstvērtīgs dzejas darbs un viens no izcilākajiem elēģiskā distiha paraugiem antīkajā literatūrā. Šīs kvalitātes noteica poēmas popularitāti cauri gadsimtiem. “Fasti” izmantoti kā mācību teksts latīņu valodas apguvei, taču poēmas saturs neatslābstoši saistījis pētnieku uzmanību.

Darba recepcija atbalsojas ne vien literatūrā, bet arī tēlotājmākslā – viens no pazīstamākajiem darbiem ir renesanses mākslinieka Sandro Botičelli (Sandro Botticelli) glezna “Pavasaris” (Primavera, 1477–1482).

Plaši lietotajās valodās darbs tulkots gan dzejā, gan prozā. Jauni tulkojumi tiek radīti arī 21. gs., jo līdz ar literatūras un kultūras teoriju attīstību “Fastu” pētniecība piedzīvo atkārtotu popularitāti.

Salīdzinot ar pārējiem zelta laikmeta autoriem, Ovidija darbi latviski tulkoti maz, apjomīgākie tulkojumi atrodami antīkās literatūras mācību grāmatās, tāpēc latviskajā kultūrvidē “Fasti” nav pazīstami. Latviski fragmentu ar nosaukumu “Arions” no “Fastu” II grāmatas tulkojis Augusts Ģiezens. Pirmo reizi tas publicēts laikrakstā “Latvis” 1927. gadā, pēc tam pārpublicēts antīkās literatūras antoloģijās.