“Pārvērtības” ir episka poēma 15 grāmatās, kuru ap 8. gadu mūsu ērā Romā sacerējis Pūblijs Ovidijs Nāsons (Publius Ovidius Naso). Poēma ir daudzu atsevišķu stāstu sakopojums bez centrālās sižeta līnijas, tāpēc nevar tikt uzskatīta par eposu. Tomēr lielais apjoms un daktilu heksametra pantmērs, kā arī varoņiem un dieviem veltītais sižets iekļauj poēmu episkajā tradīcijā. Autora iecere, kuru viņš piemin poēmas ievadā, bija radīt nepārtrauktu stāstījumu par pārvērtībām, kas piemeklējušas pasauli no pašiem tās pirmsākumiem līdz Ovidija dzīves laikam, t. i., Romas impērijas periodam. Autors iedvesmojies no Homēra (Ὅμηρος) eposiem un mitoloģiska sižeta darbiem, kas sarakstīti hellēnisma periodā, piemēram, 3. gs. p. m. ē dzīvojušo Boiosa (Βοῖος) “Putnu rašanās” (Ὀρνιθογονία), Kallimaha (Καλλίμαχος) “Cēloņi” (Αἴτια), kā arī romiešu autoriem, piemēram, Vergilija (Vergilius). Poēma ir Ovidija nozīmīgākais darbs, kurā atklājas daiļrades attīstības virsotnes, apvienojot mīlas elēģijas subjektīvi emocionālo un mitoloģijas filozofisko dimensiju.

Poēmas sižetu veido apmēram 250 mītu epizodes, kurās darbojas gan dievi, gan cilvēki. Stāstījums sakārtots hronoloģiski, taču nav lineārs, jo kompozīciju veido ne tikai mītu epizožu secība, bet arī ietvertie stāstījumi un ekfrāzes. Stāstītājs ir gan autors, gan mītu tēli. Caur stāstu stāstīšanas motīvu poēma atklāj valodas un izteikšanās spējas vērtību, bet pārvēršanās rezultātā tēli spēju runāt parasti zaudē.

Lai gan kā poēmas centrālā tēma pieteiktas pārvērtības, nozīmīgākās poēmas idejas atklāj ceļš uz pārvērtībām. Vēstījumu veido soda un atalgojuma motīvs, kas atklājas sižetos par mākslas spēku, mīlestības sāpīgo dabu un neprātīgas aizrautības nesto postu. Pārvērtību epizodes nav sižeta virzītājs, bet atsevišķa mīta stāstījuma atrisinājums. Poēmas tēli no cilvēkiem pārvēršas dzīvniekos, augos, zvaigznājos, akmeņos, upēs un strautos. Par cilvēkiem tiek pārvērstas skudras, akmeņi, sēnes. Tāpat tēli maina izskatu un dzimumu. Poēmā ir daudz aprakstu, kas tēlus un priekšmetus attēlo ar glezniecisku precizitāti. Autors spilgti attēlojis arī pārvērtību mirkļus, bagātīgi izmantojot tropus un vārdu figūras. Pārvērtības aparakstītas tagadnes laikā, liekot lasītājam justies klātesošam. Metatekstuālā līmenī pārvērtības īstenojas pazīstamu mītu sižetu attēlojumā no neierasta skatu punkta vai pievienojot, piemēram, Homēra un Vergilija eposos nepieminētus notikumus par Trojas karu un Eneja ceļojumu uz Latiju. Pārvērtības poēmā īstenojas arī stāstītāja un valodas lietojuma izmaiņās. Sižeta uztvere prasa zināšanas par antīko mitoloģiju, jo grieķu mitoloģijas tēliem doti romiešu vārdi, tāpat lietoti epiteti, tēli pieminēti aprakstoši, nenosaucot vārdā.

Mīti poēmā sakārtoti cikliski, grāmatas iedalāmas: Īnaha–Argosas I–III, Kadma–Tēbu III–IV, argonautu V–VII, Herkula (Herkulesa) VIII–IX, Orfeja X–XI, Trojas XII–XIII, Eneja–Romas XIV–XV.

Katru mīta epizodi var uztvert gan kā atsevišķu stāstu ar mitoloģisku sižetu un filozofisku vēstījumu, gan aplūkot kā visas poēmas kompozīciju veidojošu elementu, kura konteksts un stāstījuma forma kalpo “Pārvērtību” ideoloģisko tēmu atklāšanai.

Zemes rašanās – haosa pārvērtība kārtībā, četri cilvēces laikmeti (Zelta, Sudarba, Bronzas un Dzelzs); Likaona pārvēršana par vilku, lielie plūdi un cilvēces iznīcināšana; Deikalions un Pirra (cilvēku rašanās no akmeņiem); Pītons; Apollons/Fēbs un Dafne (pārvēršanās lauru kokā); Īo (pārvēršana par baltu teli); Pāns un Sīringa (pārvēršanās par niedri).

Saules dievs un viņa dēls Faetonts; Hēliādu pārvēršanās par kokiem, kuru asaras ir dzintars; Kikns; nimfas Kallisto un viņas dēla Arkada pārvēršana par Lielā un Mazā Lāča zvaigznājiem; kraukļa un vārnas saruna, kas noved pie Apollona mīļotās Koronīdas slepkavības, un kraukļa krāsas nomaiņa no baltas uz melnu; Eskulapija dzimšana un kentaura Hīrona meitas Okirojas pārvēršanās par ķēvi; Merkurijs; Bats un nozagtais ganāmpulks (Bata pārvēršana akmenī); Erse un Aglaura (Aglauras pārvēršanās akmenī); Eiropas nolaupīšana.

Kadms un Tēbu dibināšana (cilvēku rašanās no pūķa zobiem); Diānas pelde (Aktaiona pārvēršana par briedi); Semele un Jupiters (Bakha dzimšana); Jūnonas un Jupitera strīds, kura rezultātā Tiresijs kļūst par neredzīgu pareģi; Narciss un Ēho; Pentejs un bakhantes.

Mīnija meitu stāsti, kuru dēļ Bakhs tās pārvērš par sikspārņiem; Piramus un Tisbe; Venera un Marss; Hēlijs, Leikoteja un Klitija; Salmakīda un Hermafrodīts; Atamants un Īno; Kadma un viņa sievas Harmonijas pārvēršana par pūķiem; Persejs, Atlants un Andromeda; Medūza.

Perseja cīņa ar Andromedas bijušo līgavaini Fīneju (pārvēršana par akmeni); Mūzas stāsta Minervai par dziedāšanas sacensībām, kuru rezultātā deviņas Piera meitas tika pārvērstas par žagatām. Sacensībās Piera meitas dziedāja par Olimpa dievu cīņu ar Tīfonu, kuras laikā dievi bēga uz Ēģipti un pārvērtās par dzīvniekiem. Mūzas stāstīja par Prozerpinas nolaupīšanu, Cereras pārvēršanos par avotu un Skitijas valdnieka Linka pārvēršanu par lūsi.

Minerva un Arahne (pārvēršana par zirnekli); Niobe (pārvēršanās par raudošu klinti); Latona pārvērš likiešu zemniekus par vardēm; Marsijs; Pelops; Tērejs, Prokne un Filomela (pārvēršanās par putniem); Borejs un Orītija.

Mēdeja un Jāsons; Mēdeja ar burvju zālēm atgriež Esonam jaunību; Mēdeja nogalina Peliju un bēg uz Atēnām; Mēdeja cenšas noindēt Tēseju; Mīnojs gatavojas karam; mēris Eginā un mirmidoniešu radīšana no skudrām; Kefals un Prokrīda.

Skilla, Nīss un Mīnojs (Skillas pārvēršanās par putnu); Mīnotaurs, Ariadane un Tēzejs (Ariadnes vainaga pārvēršanās par Ziemeļu Vainaga zvaigznāju); Daidals un Ikars; Perdiksa nāve un pārvēršana par irbi; Kalidonas mežakuiļa medības; Alfeja un Meleagrs (degošā pagale), Meleagra sievas un māsu pārvēršanās par pērļu vistām; Ahelojs un Nimfu pārvēršana par salām; Filēmons un Baukīda (pārvēršana par ozolu un liepu); Protejs; Erisihitons un Mestra (Erishitons pats sevi apēd); Hipermnestra.

Herkuls un Dejanira (Herkula pārvēršana zvaigznājā); Herkula dzimšana un Galantas pārvēršana par zebieksti; Diropes pārvēršana par koku; Jolajs un Kalliroja, Biblīda un Kauns (Biblīdas pārvēršanās par avotu), Ifīda un Jante (Ifīdas pārvēršana par zēnu).

Orfejs un Eiridike; Cipresa nāve un pārvēršanās par cipresi; Orfeja dziesmas; Jupiters un Ganimēds (pārvēršanās par ērgli); Fēbs un Hiacints (pārvēršanās par puķi); kerasti un propoetīdas; Pigmalions un statujas atdzīvināšana; Kinirs un Mirra (pārvēršanās par mirres koku); Venera un Adonīds (vizbulītes rašanās no Adonīda asinīm); Hipomens un Atalante (pārvēršana par lauvu).

Orfeja nāve (Trāķiešu sieviešu pārvēršana par ozoliem); Mids (pārvēršana zeltā); Pāna un Apollona sacensības (Mids tiek pie ēzeļa ausīm); Laomedons un Trojas sienas; Pēlejs un Tetīda (Tetīda pārvēršas par putnu, koku un par tīģerieni); Daidaliona pārvēršana par vanagu; Pēleja ganāmpulks un vilks; Keiks un Alkione pārvēršas par zivju dzenīšiem; Ezaka pārvēršana par putnu.

Ifigenija Aulīdā; Ahillejs un Kikns (Kiknu pārvērš par baltu gulbi); Kenejs; lapitu un kentauru cīņa; Nestors stāta par Trojas varoņu nāvēm, arī par Ahilleja nāvi, to, kas nav minēts “Īliadā” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.).

Ajants un Ulikss dala Ahilleja ieročus; Ajants mirst un pārveršas par hiacinti; Trojas krišana; Hekabe pārvēršas par suni; Poliksena un Polidors; Aurora un Memnons; Eneja ceļojums; Anija meitu pārvērtības par baltām dūjām; Orions; Alkiona Kauss; Akīds un Galateja; Skilla un Glauks, Glauka stāsts, kā viņš kļuva par jūras dievību.

Skillas pārvērtības par briesmoni; Enejs pie Kūmu Sibillas; Polifēms un Ahemenīds; Uliss un Kirke; Piks un Kanena (Piks pārveršas par dzeni); Diomēds un karš Latijā; Trojiešu varoņu pārveršana par putniem; Olīvkoka rašanās; Eneja kuģu pārvēršanās par nimfām; no Ardejas pilsētas pelniem dzimst zivju gārnis; Eneja apoteoze un pirmie Albalongas valdnieki; Pomona un Vertumns; stāsts par Anaksareti un Ifiju;  karš ar sabīņiem; Romula un viņa sievas apoteoze.

Numa un Miskels; Krotonas dibināšana; Pitagora mācības (par veģetārismu, dvēseļu pārvietošanos, mūžīgo mainīgumu, četriem cilvēces laikmetiem un  četriem pamatelemetiem (ūdens, zeme, uguns, gaiss), zemes mainīgumu, autoģenēzi – dzīvā rašanos no nedzīvā, fēniksu – atdzimšanu no pelniem, spēku pārvietošanos, dzīvības svētumu); Numas nāve; Hipolits un Fedra; Egērija pārvēršas par avotu; Kips un viņa ragi; Eskulapijs glābj Romu no mēra; Jūlija Cēzara apoteoze un pārvēršanās zvaigznē; Augusta slavinājums.

Ovidija darbs tika publicēts drīz pēc sacerēšanas, tomēr senākie līdz mūsu dienām saglabājušies teksta fragmenti nāk no 9. gs. Zināms, ka darbs bijis ļoti populārs jau antīkajā pasaulē un no Ovidija heksametriem iedvesmojušies romiešu literatūras sudraba laikmeta dzejnieki.

Mūsdienās publicēti divi zinātniskie teksta varianti: Viljama S. Andersona (William S. Anderson) “P. Ovidija Nāsona Pārvērtības” (P. Ovidii Nasonis metamorphoses) – izdots 1977. gadā Teubnera sērijā (Bibliotheca Teubneriana), un Ričarda J. Taranta (Richard J. Tarrant) “P. Ovidija Nāsona Pārvērtības” (P. Ovidii Nasonis Metamorphoses) – izdots 2004. gadā Oksfordas Universitātes izdevniecībā (Oxford University Press).

Par spīti pagāniskajam sižetam, Ovidija darba mākslinieciskā kvalitāte tika novērtēta, ļaujot poēmai saglabāt nozīmi izglītībā cauri viduslaikiem. To tulkoja un mītu sižetus izmantoja par iedvesmu jauniem sacerējumiem. Pirmo tulkojumu vācu valodā veica dzejnieks Albrehts von Halberštats (Albrecht von Halberstadt) ap 1210. gadu. Franču mūks un tulkotājs Pjērs Bersīrs (Pierre Bersuire/Petrus Berchorius) 1340. gadā latīņu valodā uzrakstīja kristīgajai morālei pielāgotu “Pārvērtību” pārstāstu prozā “Tikumiskotais Ovidijs” (Ovidius moralizatus). No šī pārstāsta iedvesmojās angļu dzejnieks Džefrijs Čosers (Geoffrey Chaucer), iekļaujot vairākas “Pārvērtību” epizodes savos 1400. gadā publicētajos “Kentenberijas stāstos” (The Canterbury Tales). 14. gs. sākumā publicēts arī tikumiskots, anonīms atdzejojums vecfranču valodā (L'Ovide moralisé) ar komentāriem, kuros mīti izskaidroti kā alegorijas. Šis atdzejojums kalpo par pamatu pirmajam pilna apjoma “Pārvērtību” pārnesumam angļu valodā – anonīmam pārstāstam prozā, kas izdots 1480. gadā. Ievērojamā angļu tulkotāja Artura Goldinga (Arthur Golding) 1567. gadā publicētais atdzejojums jamba heptametros iedvesmojis Viljamu Šekspīru (William Shakespeare) lugai “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night's Dream, 1595–96), savukārt, mīts par Piramu un Tisbi izmantots lugā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1597). Šī epizode izmantota arī Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) darbā “Mīlošā Fiammeta” (L'Amorosa Fiammetta), publicētā 1545. gadā. Pirmo angļu tulkojumu jamba pentametrā/heroiskajā pantā publicēja Džordžs Sendiss (George Sandys) 1626. gadā. Tulkojums ir aktuāls joprojām, jo tajā apkopoti vairāku izcilu autoru (to sk. Semjuels Gārts (Samuel Garth), Aleksandrs Poups (Alexander Pope), Džons Draidens (John Dryden) u. c.) atdzejojumi, izdots 1717. gadā. Krievijā pirmie Ovidija darbu tulkojumi parādījās 17. un 18. gs. mijā. Pirmais pilna apjoma “Pārvērtību” atdzejojums krievu valodā publicēts tikai 1887. gadā, to veicis dzejnieks Afanasijs Fets (Афанасий Афанасьевич Фет).

Sākot ar 20. gs., atdzima interese par “Pārvērtību” tekstu. To izmantoja jaunu literāru darbu radīšanā, piemēram, amerikāņu dramaturģe Mērija Zimmermane (Mary Zimmerman) 1996. gadā sarakstīja lugu “Metamorfozes” (Metamorphoses). Meklējot jaunas teksta interpretācijas, 1994. gadā tika izdots 42 anglofono dzejnieku krājums  “Pēc Ovidija: Jaunās pārvērtības” (After Ovid: New Metamorphoses). Tajā apkopoti gan tulkojumi, gan jauni Ovidija sižetu  pārstāsti.

“Pārvērtību” sižetu attēlojumi redzami jau Pompeju izrakumos atrastajās romiešu māju freskās. Ovidijs arī mūsdienās ir viens no pazīstamākajiem antīkajiem autoriem, jo “Pārvērtības” ir nozīmīgākais grieķu mitoloģijas avots, kas cauri gadsimtiem iedvesmojis dažādu jomu māksliniekus gan tēlotāja mākslā, gan mūzikā un citur.

Viduslaiku glezniecībā un tēlniecībā dominēja Bībeles sižeti, bet tiem sekojošajā renesansē mākslinieki pievērsās antīkās mitoloģijas tēmām. Īpaši populāras tās kļuva baroka glezniecībā un tēlniecībā. Interese par antīko mitoloģiju radīja jaunas sižetu interpretācijas, piemēram, mīti par Pigmalionu un Narcisu tika aplūkoti kā alegorijas par mākslinieku un mākslas radīšanu. Ovidija poēma kalpoja par iedvesmas avotu gleznotājiem – Rafaēlam (Raffaello Santi/Sanzio), Albrehtam Dīreram (Albrecht Dürer), Ticiānam (Tiziano Vecelli), Rubensam (Peter Paul Rubens) – un tēlniekiem: Džovanni Lorenco Bernīni (Giovanni Lorenzo Bernini) “Prozerpinas nolaupīšana” (Ratto di Proserpina, 1622), “Apollons un Dafne” (Apollo e Dafne, 1625), Ogistam Rodēnam (Auguste Rodin) “Ovidija Metamorfozas” (Les Métamorphoses d'Ovide, 1886–1889) un daudziem citiem māksliniekiem.

Daži mītu sižeti saglabā nemainīgu aktualitāti. Piemēram, Eiropas nolaupīšanas epizodes attēlojums ļauj izsekot Eiropas glezniecības attīstībai no renesanses līdz mūsdienām. Mītu attēlojuši: Albrehts Dīrers (1495), Ticiāns (1562), Paulo Veronēze (Paolo Veronese) 1570. gadā, Rembrants (Rembrand van Rijn) 1632. gadā, Rubenss (1637), Žans Fransuā de Trojs (Jean François de Troy) 1716. gadā, Nikolajs Abildgords (Nicolai Abildgaard) 1780. gadā, Pols Gogēns (Paul Gauguin) 1899. gadā, Valentīns Serovs (Валентин Александрович Серов) 1910. gadā, Anrī Matiss (Henri Matisse) 1929. gadā, Pablo Pikaso (Pablo Picasso) 1930. gadā, Salvadors Dalī (Salvador Dalí) 1971. gadā un citi.

“Pārvērtību” sižeti un teksti interpretēti arī dažādos mūzikas žanros, piemēram, Georga Frīdriha Hendeļa (George Frideric Handel) muzikālajā drāmā “Semele” (Semele, 1743), Riharda Štrausa (Richard Strauss) operā “Dafne” (Daphne, 1938), Bendžamina Britena (Benjamin Britten) “Sešas metamorfozes pēc Ovidija obojai” (Six Metamorphoses after Ovid (Op. 49), 1951). Franču režisors Kristofs Onorē (Christophe Honoré) 2014. gadā uzņēmis filmu “Metamorfozes” (Métamorphoses), kuras scenārijs veidots pēc “Pārvērtību” sižetiem.

Latviešu valodā “Pārvērtības” tulkotas tikai nelielos fragmentos, tomēr šī darba atdzejas vēsture, kas ilgst vairāk nekā 150 gadus, atklāj romiešu atdzejas tendences un tradīcijas attīstību. Dažādu poēmas fragmentu atdzejas versijas publicējuši 10 tulkotāji. Mītu epizodes tulkotas kā atsevišķs, nobeigts darbs. 

Lielākus fragmentus ar vīziju par visas poēmas latviskošanu atdzejoja viens no nozīmīgākajiem antīkas literatūras tulkotājiem, Homēra eposu “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) atdzejotājs, klasiskais filologs Augusts Ģiezens. Apjomīgi I grāmatas fragmenti pirmo reizi publicēti 1922. gadā presē. Vēlāk tie paši un fragmenti no citām grāmatām iekļauti “Antīkās literatūras antoloģijā II” (1952) un pārpublicēti arī “Senās Romas literatūras antoloģijā” (1994). 

Pirmais “Pārvērtību” latviskošanas mēģinājums, kuru par atdzejojumu var dēvēt tikai nosacīti, jo atdzejots caur starpniekvalodu, ir Ernesta Dinsberga tulkotais IV grāmatas fragments ar nosaukumu “Piramus un Tisbe” – publicēts "Latviešu Avīzēs" 1851. gadā. Tas ir arī visvairāk latviski tulkotais fragments no “Pārvērtībām”, jo kopā ar E. Dinsberga tulkojumu tam ir četras atdzejas versijas. Vēlāko fragmenta tulkojumu nosaukumi uzskatāmi parāda antīko īpašvārdu atveides attīstību latviešu valodā:

• 1882. gadā “Piramus un Tizbe”, atdzejoja Leimaņu Bernhards;

• 1920. gadā “Pirams un Tisbe”, atdzejoja Nikolajs Vīksniņš;

• 1937. gadā “Pīrams un Tisbe”, atdzejoja Augusts Ģiezens.

Pie agrīnajiem atdzejojumiem pieder arī Jura Alunāna krājumā “Dziesmiņas” (1867) iekļautais VIII grāmatas fragments “Baukīda un Filemons”, kurš iepriekš publicēts 1860. gadā Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) latviešu studentu literārajā izdevumā “Sēta, daba, pasaule”. Tas ir lokalizēts atdzejojums, kurā galveno varoņu vārdi nomainīti uz Maija un Jānis, bet darbība no Romas senatnes pārcelta uz seno Lietuvu, romiešu dieviem doti seno baltu dievu vārdi. Fragmentu “Peutejs un Bachus” no III grāmatas 1892. gadā atdzejoja Jānis Sobolietis. Savukārt Miķeļa Bukša atdzejotais VIII grāmatas fragments “Teika par lidōtōjim” (1940) jeb mīts par Daidalu un Ikaru ir vienīgais publicētais “Pārvērtību” fragmenta tulkojums latgaliešu rakstu valodā. 

Vēl atdzejas tradīcijas attīstībā nozīmīgi ir “Pāvērtību” tulkojumi prozā. Ovidijs ir vienīgais romiešu autors, kura dzeja latviski tulkota prozā. Latvijā 20. gs. 30. gadu presē atrodami vairāki īsi mītu fragmentu pārstāsti prozā ar norādi "pēc Ovidija". Tomēr apjomīgākais prozas tulkojums ir nezināma tulkotāja sastādītais, 1927. gadā Jāņa Rauskas grāmatu apgādniecībā Valkā izdotais “Ovidija Metamorfozas: tulkojums: 1. daļa.”. To veido populārākie fragmenti gan no “Pārvērtību” I , gan citām grāmatām. Izdevuma nobeigumā norādīts, ka sekos 2. daļa, kura tā arī netiek izdota.

“Pārvērtības” ir viens no populārākajiem romiešu literatūras darbiem latīņu valodas un literatūras apguvē, tāpēc starpkaru periodā skolu vajadzībām vairākkārt izdotas “Pārvērtību” (ar nosaukumu “Metamorfozas”) latīņu tekstu izlases ar paskaidrojumiem un vārdnīcām (sastādītāji Eduards Gulbis; A. Ģiezens). 

Līdzīgi kā citur Eiropā, “Pārvērtību” mitoloģiskie sižeti un tēli raduši atklāsmi arī latviešu nacionālo mākslinieku un dzejnieku daiļradē. Sākot jau ar E. Dinsberga krājumu “Rīmes 1. grāmatas 2. daļa. Mīlestības stāsti” (1872), kurā iekļauts jau pieminētais fragments “Piramus un Tisbe”, atrodami dzejoļi “Teseus un Ariadne”, “Orfejs un Euridike” un citi. Šajos un arī citos latviešu dzejnieku darbos īsti nevar runāt par tiešām Ovidija darba ietekmēm, jo daudzo mītu sižetu interpretācijas ir sajaukušās ar vēlāku Eiropas literatūras darbu motīviem.

Arī latviešu glezniecībā antīkās mitoloģijas sižeti ienākuši mijiedarbē ar Eiropas glezniecību, tāpēc mitoloģiskie sižeti latviešu glezniecībā, pirmkārt, ir atsauce uz grieķu mitoloģijas interpretāciju Eiropas glezniecībā.

Jaunākie publicētie “Pārvērtību” fragmentu tulkojumi latviski ir Ineses Paklones atdzejotais fragments par Orfeju un Eiridīki no X grāmatas (1984) un Jāņa Paklona “Mids” no XI grāmatas (1994).

Latviešu valodā tulkotie antīko mītu pārstāsti Nikolaja Kūna “Sengrieķu mīti un varoņteikas” (1959, 2016) un Jana Parandovska “Mitoloģija” (1976), kā arī Ināras Ķemeres un Brigitas Cīrules sastādītie “Sengrieķu mīti” (1998) atsaucas uz Ovidija “Pārvērtībām” kā vienu no avotiem. Kamēr nav tapis “Pārvērtību” pilns tulkojums, šie pārstāsti ir nozīmīgākais Ovidija poēmas satura atspoguļojums latviešu valodā.