“Fasti” ir romiešu dzejnieka Pūblija Ovidija Nāsona (Publius Ovidius Naso) poēma elēģiskajā distihā, sacerēta ap 1.–2. gadu mūsu ērā. Darbs tapis Ovidija daiļrades vidusposmā, kad dzejnieks bija pievērsies zinātniski mitoloģiskiem sižetiem. “Fasti” ir pilnīgākais sistemātiski veidotais autentiskais avots par Senās Romas reliģiju un rituāliem, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Darba nosaukums latīņu valodā nozīmē 'tiesas dienas' – sākotnēji tas bija slepens saraksts ar dienām, kurās drīkstēja spriest tiesu. Saraksts glabājās tempļos un bija pieejams tikai priesteriem. Vēlāk sarakstos sāka atzīmēt arī reliģisko svētku un rituālu dienas, nozīmīgus notikumus u. c., tādējādi izveidojot dienu sarakstu, ko šodien pazīstam kā kalendāru.
Ovidija darba tapšanu ietekmēja un rosināja politiskie notikumi, piemēram, kalendāra reforma, kas pēc Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar) rosinājuma notika 46. gadā p. m. ē. Kalendāra reforma ne vien sadalīja gadu pēc saules kustības – 365 dienās, bet arī pārcēla gada sākumu no marta mēneša, kad sākas zemes apstrādāšana, uz janvāri, kad darba cēlienu sāk konsuli, laika atskaitē liekot uzsvaru uz sabiedriskiem procesiem, nevis dabas norisēm.
Poēmai vajadzēja kalpot Romas impērijas ideoloģijas stiprināšanai. Sākotnēji tā tika iecerēta kā veltījums Oktaviānam Augustam (Octavius Augustus), taču “Fastu” sacerēšanas laikā imperators Ovidiju izsūtīja trimdā. Izsūtīšanas iemesli, kā norāda pats dzejnieks savos biogrāfiskajos darbos, bija saistīti ar radošo darbību. Trimdā Ovidijs “Fastiem” nomainīja adresātu un pārstrādāja poēmas saturu, cenšoties reabilitēties valdošās varas acīs – pēdējā redakcijā poēma veltīta Germānikam Jūlijam Cēzaram Klaudiānam (Germanicus Julius Caesar Claudianus), karavadonim un imperatora Tibērija (Tiberius Julius Caesar Augustus) audžudēlam.
No iecerētajām 12 grāmatām, kas veltītas katram mēnesim, publicētas tikai pirmās sešas (janvāris–jūnijs). Lai gan ir norādes, ka Ovidijs strādājis arī pie pārējām grāmatam, antīkajos avotos nav izdevies rast pierādījumus, ka tās tikušas pabeigtas un publicētas. Viduslaikos ir bijuši mēģinājumi zudušās grāmatas viltot.
Līdzīgi kā citiem Ovidija darbiem, “Fastu” žanriskā piederība nav viennozīmīgi definējama. Darbu veido atsevišķas, katram mēnesim veltītas daļas bez centrālā sižeta, turklāt poēma sacerēta elēģiskajā distihā – pantmērā, kas nav piesaistīts konkrētam žanram. Romas senatnei veltīts, kalendāra ietvarā risināts darbs bija pārdomāta iecere. Senākie zināmie iedvesmas avoti ir Hēsioda (Ἡσίοδος) didaktiskā poēma “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 8. gs. p. m. ē.), Arata (Ἄρατος) “Parādības” (Φαινόμενα, 3. gs. p. m. ē.), Kallimaha (Καλλίμαχος) “Cēloņi” (Αἴτια, 3. gs. p. m. ē.) un vēlāk – Marka Ternecija Varrona (Marcus Terentius Varro) un Marka Verrija Flaka (Marcus Verrius Flaccus) darbi. Romas senatnes tēmas elēģijas formā iedzīvinājis arī Ovidija priekšgājējs Propercijs (Sextus Propertius).