Atspoguļojums citos mākslas veidos Vergilija eposu atzinīgi novērtēja romieši, un tas bija iedvesmas avots vēlākajiem dzejniekiem, piemēram, Ovidijam (Ovidius), kura krājuma “Varones” (Heroides, ~ 5. g. p. m. ē.) VII dzejolis ir Didonas vēstule Enejam.
Literārās kvalitātes dēļ “Eneīda” vienmēr bijis aktuāls materiāls latīņu valodas un literatūras apguvē. Viduslaikos, kad latīņu valoda bija izglītības un zinātnes valoda, eposs bija otrs nozīmīgākais sacerējums pēc Bībeles. Tam tapuši neskaitāmi komentāri, senākie ir gramatiķa Servija (Maurus Servius Honoratus) “Komentāri Vergilija Eneīdai” (In Vergilii Aeneidem commentarii, 4. gs. beigās).
Eposa ideoloģiskie uzslāņojumi un filozofisko skolu klātbūtne interpretēta dažādi. Eneja tēlā saskatītas norādes uz imperatoru Augustu, tāpēc darbam pārmesta pārmērīga impērijas slavināšana. Tāpat atšķiras vērtējumi un interpretācijas par nozīmīgākajiem eposa motīviem – likteni, dievišķo iejaukšanos, bijību. Viduslaikos eposā meklēja alegorijas ar cilvēka dzīvi, šķēršļiem un izvēlēm. Humānisma periodā Vergilija eposu pretstatīja Homēra sacerējumiem, piemēram, humānista Jūlija Cēzara Skaligera (Julius Caesar Scaliger) darbā “Septiņas poētikas grāmatas” (Poetices libri septem, 1561). Līdz pat 20. gs. “Eneīdu” neaplūkoja kā neatkarīgu darbu, jo dominēja uzskats, ka “Eneīda” ir Homēra eposu atdarinājums.
Literatūrā “Eneīdas” sižets rod arvien jaunas interpretācijas, piemēram, anonīmajā franču kurtuāzajā romānā “Romāns par Eneju” (Roman d’Énéas, ap 1160. gadu), kā arī Mafeo Vedžo turpinājumā un citur. Par Didonas likteni stāsta Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer) “Krietnās sievietes” (The Legend of Good Women, ap 1380. gadu) un “Slavas māja” (House of Fame, 1679). Dante Aligjēri “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1321) ne vien izvēlas Vergiliju par pavadoni uz elli, bet arī elles aprakstā iekļauj citātus no “Eneīdas”.
17. gs. īpaši aktuālas kļuva “Eneīdas” parodijas, pirmā ir itāļu dzejnieka Džovanni Batistas Lalli (Giovanni Battista Lalli) “Sinjora Džo pārģērbtā Eneīda” (L'Eneide travestita del Signor Gio, 1635). Francijā dzejnieks Pauls Skarons (Paul Scarron), atdarinot Dž. B. Lalli, 1648. gadā sarakstīja burlesku “Pārģērbtais Vergilijs” (Virgile travesti), ko uzskata par agrīnu franču burleskas paraugu, bet Anglijā satīrisku darbu “Skaronīdes jeb Pārģērbtais Vergilijs” (Scarronides, or Virgil Travestie, 1664) uzrakstīja Čārlzs Kotons (Charles Cotton). Šīs parodijas kļuva ļoti populāras Eiropā, bet jo īpaši Krievijā. To ietekmē krievu dzejnieks Nikolajs Osipovs (Николай Петрович Осипов) 1791. gadā sarakstīja poēmu-burlesku “Vergilija Eneīda ar iekšu uz āru” (Виргилиева Энеида, вывороченная наизнанку). 1798. gadā, to brīvi pārceļot ukraiņu valodā ar nosaukumu “Eneīda, kuru mazkrievu valodā atveidojis I. Kotļarevskis” (Енеида. На малороссійскій языкъ перелиціованная И. Котляревскимъ), publicēja rakstnieks Ivans Kotļarevskis (Іван Петрович Котляревський), bet baltkrievu versijā 1845. gadā ar nosaukumu “Uz āru izgrieztā Eneīda” (Энеіда навыварат) – Vikentijs Ravinskis (Вікенцій Паўлавіч Равінскі).
Kompozīcijas paņēmieni un motīvi atbalsojas monumentālajos Eiropas literatūras darbos, piemēram, Edmunda Spensera (Edmund Spenser) “Feju karalienē” (The Faerie Queene, 1590), Džona Miltona (John Milton) “Zaudētajā paradīzē” (Paradise Lost, 1667), Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1808).
“Eneīda” līdz ar Homēra eposiem iedvesmojusi nacionālo eposu attīstību, piemēram, Andreja Pumpura “Lāčplēsi” (1888), somu “Kalevalu” (Kalevala, 1835) un igauņu “Kalevipoegu” (Kalevipoeg, 1857–1861).
Mūzikā sižets izmantots Frančesko Kavalli (Francesco Cavalli) itāļu baroka operā “Didona” (La Didone, 1641), vienā no pirmajām angļu operām – Henrija Pērsela (Henry Purcell) “Didona un Enejs” (Dido and Aeneas, 1688) un Hektora Berlioza (Hector Berlioz) heroiskajā franču operā “Trojieši” (Les Troyens, ap 1858. gadu) un citos darbos.
Kino eposa sižets izmantots itāļu režisora Džordžo Venturini (Giorgio Venturini) 1962. gada filmā “Eneja leģenda” (La leggenda di Enea) un Franko Rosi (Franco Rossi) miniseriālā “Eneīda” (Eneide, 1971).