1728. gadā notika Džona Geja (John Gay) un Johana Pepuša (Johann Christoph Pepusch) “Nabagu operas” (The Beggar's Opera) pirmizrāde – asa satīra par aristokrātisko itāļu operu, tostarp arī G. F. Hendeli.
Publikas reakcija bija smags trieciens akadēmijai, kas beidza savu pastāvēšanu. G. F. Hendelis devās uz Itāliju jaunu dziedātāju angažēšanai. Viņš apmeklēja arī Leonardo Vinči (Leonardo Vinci) Operas skolu, lai apgūtu operas žanra jaunumus. Londonā tostarp izveidojās krasa opozīcija, kas iekļāva arī nozīmīgus komponistus – Nikolo Porpora (Niccolò Porpora) un Johans Ādolfs Hase (Johann Adolph Hasse). Tomēr G. F. Hendelim izdevās savākt jaunu trupu tikko atklātajam Koventgārdena teātrim, un jaunākie darbi tika uzņemti labi. Īpaši tas attiecas uz operu “Alčīna” (Alcina, 1735), kurā bija daudz spilgtu solonumuru un ansambļu. G. F. Hendelis iestudēja arī vairākus agrākos darbus, tādējādi uzturot teātra darbības regularitāti. Tomēr jau 1730. gadu beigās galveno vietu ieņēma oratorijas: “Sauls” (Saul, 1739), “Israēlieši Ēģiptē” (Israel in Egypt, 1739).
1741. gadā G. F. Hendeli uzaicināja uz Dublinu Īrijā ar virkni daudzveidīgu priekšlikumu. Galvenais notikums bija G. F. Hendeļa atdzīvinātā oratorijas žanra atskaņojums: “Mesija” (Messiah, 1742) – ar skaistām ārijām un ansambļiem, bet vispirmām kārtām ar grandiozajiem, aizraujošajiem koriem (tostarp pazīstamais Hallelujah!, ko arī mūsdienās dzied visā pasaulē). G. F. Hendelis iemontēja darbā arī kādu īru melodiju un pārveidotus, bet atpazīstamus luteriskā korāļa paraugus. Arī – nu jau atpakaļ Londonā – sekojošās oratorijas izpelnījās gan atskaņotāju, gan auditorijas labvēlību ar savu enerģiju, melodisko bagātību, labskanību. Saturiski tajās it bieži bija sastopami laikmetam raksturīgie cīņas, kara, militārās leksikas un atribūtikas motīvi. Tas attiecināms uz tādiem darbiem kā “Jūda Makabejs” (Judas Maccabaeus, 1747), “Jozua/Jehošūa” (Joshua, 1748) un “Sālamans” (Solomon, 1749). Iezīmīgi, ka pati spilgtākā, pievilcīgākā, pasaulē pazīstamākā no “Sālamana” ir elektrizējošā instrumentālā intermēdija “Sābas ķēniņienes ierašanās”. Taču dzīves pēdējo desmitgadi G. F. Hendelim stipri aptumšoja veselības problēmas, ar ko tolaiku medicīna nevarēja tikt galā. Raksturīgi, ka pēdējā oratorija “Laika un taisnības triumfs” (The Triumph of Time and Truth, 1757) ir agrīnā "Laika un taisnības triumfa" (Il trionfo del tempo e del disinganno, 1708, Roma) trešā redakcija.