Obojas korpusā gaisa stabu iesvārsta ar dubultmēlītes palīdzību.
Saistītie šķirkļi
Oboja.
Satura rādītājs
Vēsture
Oboja cēlusies no senajām ganu stabulēm. Dubultmēlīšu instrumenti tika spēlēti senajā Mezopotāmijā – ir ziņas jau no 3000. gadiem p. m. ē. Ziņas par obojai līdzīgu instrumentu spēlēšanu svētkos un tempļos atrodam arī Bībelē, Dāvida Psalmos. Senajā Grieķijā un Romā ļoti populārs bija divu korpusu dubultmēlīšu instruments auloss (Romā saukta tībija). Tos izmantoja svētkos, teatralizētās izrādēs. Agrajos viduslaikos antīkie instrumenti tika aizmirsti un dubultmēlīšu instrumenti ienāca Eiropā no austrumiem – no arābiem un turkiem (zurna). Tie izplatījās kā dažāda augstuma un skaņojuma instrumenti. Dažiem, lai saudzētu mēlīti no sabojāšanas, tā tika paslēpta kapsulā un nenonāca tiešā saskarē ar spēlētāja lūpām (krumhorns, kornholts). Pommeriem un šalmejām bija atklāta mēlīte. Visus šos instrumentus pirmoreiz trīs sējumu traktātā apraksta vācu komponists un mūzikas teorētiķis Mikaēls Pretorijs (Michael Praetorius Syntagma musicum, 1619). Obojas tiešais priekštecis ir šalmeja (franču chalemie, no latīņu calamus ‘niedre’). Pirmie obojas (franču hautbois ‘augstais koks’) paraugi izgatavoti 17. gs. vidū Francijā. Šī baroka oboja uzreiz tika iekļauta orķestru sastāvos (1657), bet 18. gs. 1. pusē tā kļuva par vienu no populārākajiem pūšaminstrumentiem un parādījās obojas paveidi – mīlas oboja (itālu oboe d’amore, 1717), medību oboja (itāļu oboe da caccia, 1723).
Būtiskas izmaiņas obojas konstrukcijā notika 19. gs. vidū. Iedvesmojoties no vācu flautista un instrumentu būvētāja Teobalda Bēma (Theobald Böhm) idejām, franču instrumentu meistars Frederiks Trjebērs (Frédéric Triébert) 1849. gadā izgatavoja jauna tipa oboju, kura pamazām ieguva visplašāko pielietojumu.
Galvenās un atšķirīgās iezīmes no citiem mūzikas instrumentiem
Obojas izgatavošanai nepieciešama cieta koksne (melnkoks, dižskābardis u. c.). Obojai ir divkārša bambusniedres mēlīte, koniskas formas kanāls un vārstu sistēma skaņas augstuma regulēšanai. Mēlīte tiek tieši savienota ar korpusu. Diapazons b(h)-f3(a3). Instruments izceļas ar siltu, maigu tembru, skaidru, noteiktu skaņu. Sākot ar 19. gs. pēc obojas spēlēta pirmās oktāvas la noskaņojas citi orķestra instrumenti. Oboju pielieto dažādos orķestros, ansambļos, arī par soloinstrumentu. Orķestrī parasti izmanto 1–4 obojas un tās paveidu angļu ragu, kas skan kvintu zemāk.
Obojas spēles un apmācības izplatību ierobežo kvalitatīvu instrumentu augstās cenas un mēlīšu pagatavošanas sarežģītība, parasti katram spēlētājam vajadzīga individuāla pieeja.
Nozīmīgākie darbi, autori un izpildītāji
Nozīmīgākie skaņdarbi: itāļu komponisti Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi) koncerti obojai ar orķestri Re minorā (kataloga nr. RV 454), La minorā (RV 461); Tomazo Albinoni (Tomaso Albinoni) koncerts obojai ar orķestri Re minorā op. 9, nr. 2, (1822); Alesandro Marčello (Alessandro Ignazio Marcello) koncerts obojai ar orķestri Re minorā (1716); Vinčenco Bellini (Vincenzo Bellini) koncerts obojai ar orķestri (1823); vācu komponisti Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach) Brandenburgas koncerts (Brandenburgisches Konzert) nr. 2. (kataloga nr. BWV 1047, 1718), Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel) koncerts obojai ar orķestri Sol minorā (HWV 287), Roberts Šūmanis (Robert Schumann) 3 romances obojai un klavierēm (op. 94, 1849), Pauls Hindemits (Paul Hindemith) Sonāte (1938), Rihards Štrauss (Richard Georg Strauss) koncerts obojai ar orķestri (1945), austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) koncerts obojai ar orķestri Do mažorā (KV 314, 1777), franču komponisti Kamils Sensānss (Charles Camille Saint-Saëns) Sonāte obojai un klavierēm (op. 166, 1921); Frensiss Pulenks (Francis Jean Marcel Poulenc) Sonāte obojai un klavierēm (FP 164, 1956–1957); angļu komponists Bendžamins Britens (Benjamin Britten) Sešas metamorfozes pēc Ovidija obojai solo (Six Metamorphoses after Ovid, 1951).
20. gs. 2. puses un 21. gs. obojisti un obojas pedagogi pasaulē ir šveiciešu obojists Haincs Holigers (Heinz Holliger), vācu – Albrehts Maiers (Albrecht Mayer), franču – Fransuā Lelē (François Leleux), Pjērs Perlo (Pierre Perlot), Moriss Burgs (Maurice Bourgue), krievu – Aleksejs Ogrinčuks (Алексей Огринчук; Alexei Ogrintchouk) un citi.
Multivide
Oboja.