Viens no pašiem ievērojamākajiem skaņražiem ne tikai savā laikā (baroka periods), bet visā mūzikas vēsturē, kur pamatoti tiek uzskatīts par sava veida virsotni.

Rakstīdams praktiski visos sava laika mūzikas žanros, J. S. Bahs radīja sacerējumus ar nepārejošu nozīmi, jo prata ietvert tajos vispārcilvēciskas vērtības ar nezūdošu jēgu. Tās pamatā ir Bahu dzimtas un visas sabiedrības koptā vācu tautas mūzika un luteriskais korālis, kas tieši tāpat nāca no tautas avotiem, bet papildināja to ar sava laika jauno dzīves un darba izjūtu, ko apzīmē par protestantisma ētiku.

J. S. Bahs dzimis mūziķu ģimenē. Viņš bija jaunākais no astoņiem bērniem Johana Ambrozija (Johann Ambrosius Bach) un Elizabetes (Elisabeth) ģimenē. J. S. Baha dzīves ceļu pilnībā noteica viņa plašās un sazarotās ģimenes darbs un vieta sociālajā hierarhijā: praktiski visi šīs dzimtas locekļi bija tādā vai citā veidā saistīti ar mūziku – baznīcas mūziķi, galma kapelu dalībnieki. No agras bērnības būdams līdzdalīgs šajā vidē, J. S. Bahs mūziķa amatus (dziedāt, spēlēt, sacerēt) apguva pašmācības ceļā, gan ar tēva un vecākā brāļa zināmu pārraudzību. Liela nozīme bija topošā komponista interesei par pieredzējušākiem amata kolēģiem: bērnības un jaunības gados aizsākās viņa darbs pie citu mūziķu sacerējumu pārrakstīšanas, orķestra instrumentu partiju izrakstīšanas no partitūras, transponēšanas, vēlāk (un līdz mūža nogalei) arī citu autoru darbu transkripcijas – mākslinieciskas apdares, kas J. S. Baha nozīmīgā ieguldījuma dēļ tagad visbiežāk pazīstamas ar viņa vārdu. Tādā kārtā, negūdams kādu sistemātisku mūzikas izglītību (tādas Vācijā vēl nebija), J. S. Bahs uzsūca sevī zināšanas un prasmes, tostarp arī no itāļu, franču, arī no angļu komponistu opusiem, kā arī visai atšķirīgo Vācijas reģionu kultūras. Tas ļāva pakāpeniski ieņemt aizvien nozīmīgākus posteņus, kas piešķīra arī lielākas iespējas koru, orķestru un instrumentālistu piesaistīšanā galma un baznīcas, vēlāk arī rātes un pat studentu orķestru muzicēšanā. Taču tam visam nebūtu lielas vērtības, ja J. S. Bahs nebūtu apveltīts ar neikdienišķi spēcīgu talantu – gan mākslinieciskās iztēles un fantāzijas jomā, gan tīri muzikālo lielumu ziņā (dzirdes asums un precizitāte, prasme atrast īstos tembrus, spēja saklausīt pat visai sarežģītus daudzbalsu vijumus un tūdaļ iekļaut tos atmiņā).

J. S. Baha dzīve dalās divos etapos. Pirmais ir savveida ceļojumu gadi: darbība Eizenahā, Ordrufā, Līneburgā, Veimārā, Arnštatē, Mīlhauzenē, vēlreiz Veimārā, Kētenē. Otrais – cilvēciskā un radošā brieduma laiks, no 1723. gada līdz mūža galam Leipcigā. Galvenais amats šeit bija Sv. Toma baznīcas (Thomaskirche) kantors (visu mūzikas norišu pārraugs, ieskaitot zēnu kora izglītošanu un vadīšanu dievkalpojumos). Nedaudz vēlāk J. S. Baha pienākumos ietilpa arī visu pilsētas baznīcu muzikālās puses pārzināšana, ieskaitot regulāru ērģelnieka un diriģenta darbību pilsētas lielākajā – Sv. Nikolaja baznīcā (Nicolaikirche), – kā arī repertuāra atjaunināšana visam baznīcas gadam, laicīgās muzicēšanas pasākumiem pilsētas rātes sarīkojumos un augstmaņu namos, arī universitātē un mūzikas biedrībās.

Lai gan pieņemts un iespējams J. S. Baha daiļradē nošķirt garīgo (sakrālo) un laicīgo jomu, patiesībā visu viņa jaunradi paceļ pāri laikabiedru un sekotāju devumam augsts garīguma līmenis – ikdienišķā, sīkā un nejaušā klatbūtni augstā, cildenā un vispārcilvēciskā priekšā.

Mūziķa pirmā sieva Marija Barbara (Maria Barbara Bach) pēkšņi mira 1720. gadā. Viņiem bija septiņi bērni. Ļoti muzikāla bija J. S. Baha otrā sieva Anna Magdalēna (Anna Magdalena Bach). Viņiem bija 13 bērni, no kuriem septiņi nomira jau bērnībā. J. S. Baha dēli – Vilhelms Frīdemanis (Wilhelm Friedemann Bach), Karls Fīlips Emanuels Bahs (Carl Philipp Emanuel Bach), Johans Kristiāns Bahs (Johann Christian Bach) arī bija talantīgi mūziķi un komponisti.

J. S. Baha kantāšu vairākums tieši saistīts ar baznīcas praksi, taču ir vairākas kantātes, piemēram, “Mednieku kantāte” (Was mir behagt, ist nur die muntre Jagd, 1713), “Kafijas kantāte” (Schweigt stille, plaudert nicht, arī Coffee Cantata un Kaffeekantate, 1734–1735) ar izteikti laicīgu un tam laikam pat gluži aktuālu saturu (aizraušanās ar kafiju). Šo jomu pārstāv arī “Fēba un Pāna strīds” (Geschwinde, ihr wirbelnden Winde, autogrāfā – Streit zwischen Phoebus und Pan, 1729), “Herkuless krustcelēs” (Laẞt uns sorgen, laẞt uns wachen – Herkules auf dem Scheideweg, 1733) un vēl daži darbi, kuros alegoriskā formā risinātas gan augstās, gan profānās mākslas funkcijas. Šādi darbi netieši sasaucas ar operas žanru, kurā J. S. Bahs tieši neko nav rakstījis, bet pārliecina par viņa informētību un tīri praktiskas opermākslas platformas trūkumu komponista darbības vietās.

J. S. Bahs neapšaubāmi bija polifonās mūzikas lielmeistars un mags. Savā virtuozajā “Fūgas mākslā” (Die Kunst der Fuge) nezināmam atskaņotāju sastāvam viņš uguņo ar dažādu fūgu un it sevišķi kanonu asprātīgo daudzveidību, neiedomājamos savijumos nezaudējot mūzikas pavedienu, vadošo ideju.

Lai gan J. S. Bahs savas dzīves laikā bija atzīts un pat apbrīnots meistars, pēc nāves viņa darbi ilgstoši bija pazīstami tikai šauram mūzikas lietpratēju lokam. Zināms solis J. S. Baha jaunrades atdzimšanā jaunā laikmeta praksē bija Vīnes klasiķu (Jozefs Haidns, Franz Joseph Haydn, Volfgangs Amedejs Mocarts, Wolfgang Amadeus Mozart, Ludvigs van Bēthovens, Ludwig van Beethoven, un viņu aprindas) rosinājums plašāk iepazīstināt sabiedrību ar J. S. Baha mūziku gadsimta pēdējā ceturtdaļā un vēlāk. Tas viss sagatavoja augsni “Mateja pasijas” (Matthäus-Passion) jaunuzvedumam Berlīnes Dziedāšanas akadēmijā (Berliner Singakademie) 11.03.1829. – vairāk nekā 100 gadus pēc pirmatskaņojuma 1727. gadā (parasti kļūdaini norādīts 1729. gads).

Vairāk pēc tradīcijas, taču arī pēc nozīmības J. S. Baha mūzikas saturisko centru veido lielie sakrālie vokāli instrumentālie opusi: t. s. “Augstā mesa” siminorā (Messe h-moll, latīņu valodā) un divas saglabājušās pasijas (vācu valodā) – pēc Sv. Mateja (Matthäus-Passion) un pēc Sv. Jāņa (Johannis-Passion). J. S. Baha “Augstā mesa” atšķiras milzuma savu žanra līdzinieču vidū ar spēcīgu, reizumis vēl kāpinātu emocionalitāti, vienlaikus – ar ilgstošu, nospriegotu iedziļināšanos kādā izjūtu jomā, kas prasa lielu koncentrāciju gan no atskaņotājiem, gan klausītājiem.

J. S. Bahs sacerējis arī piecas pasijas (pa vienai pēc evaņģēlistiem Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa un vienu strīdīgu kompilāciju, pārstrādājumu, žanriski neskaidru risinājumu). J. S. Baha laikā pasijas nepārprotami bija dievkalpojuma daļa nevis priekšnesums, kā tas it bieži ir mūsdienās. Tas ir attīrīšanās un šķīstīšanās rituāls ar milzu potenciālu. Vēl lielāka nozīme ir daudzajiem korāļiem J. S. Baha četrbalsīgajā harmonizācijā – pats pazīstamākais ir “Ak, galva asiņaina” (O Haupt voll Blut und Wunden). Pasiju parasti sāka divos dienā un tad līdz pašai krēslai vai jau tumsai.

Izvērstas ir arī Ziemassvētku (Weihnachtsoratorium, 1734), Debesbraukšanas (Lobet Gott in seinen Reichen /Himmelfahrtsoratorium, domājams 1735) un Lieldienu oratorijas (Oster-Oratorium, 1725), Magnifikāts (Magnificat, otrā versija, 1732–1735), kas veltīta brīdim, kad Marija uzzina par gaidāmo bērniņu. Šo darbu citu vidū spilgti iezīmē liela pozitīvo un aktīvi darbīgo izjūtu daudzveidība izteiksmīgā, melodiski pievilcīgā veidā.

Sakrālās kantātes ir loģiski un saskanīgi piekārtotas baznīcas gada norisēm. Arī šeit J. S. Bahs tver emocionāli galējo izjūtu loku, un šī mūzikas cilvēciskošana, tuvināšana reālās dzīves peripetijām izsauca klēra aktīvu kritiku un pretdarbību.

Instrumentālmūzikas vidū centrālajā vietā ir ērgeļdarbi. J. S. Baha darbu sarakstā meistara sacerējumi ērģelēm (ap 220) ieņem apmēram piekto daļu visu darbu kopuma. Kamermūzikas jomā centrālā vieta pieder klavesīnam. Par savdabīgu manifestu te uzskatāms “Labi temperētais klavesīns” (Das Wohltemperierte Clavier, 1. daļa 1722. gadā, 2. daļa 1742.–1744. gadā, – 48 prelūdiju un fūgu mikrocikli visās mažora un minora tonalitātēs, J. S. Baha pienesums jaunās, tolaik modernās skaņu augstuma temperācijas sistēmas priekšrocību izcelšanai). Nozīmīgi un māksliniecisku ideju reprezentējoši opusi ir “Itāļu koncerts” (Italienisches Konzert, oriģinālnosaukums Concerto nach italiaenischen Gusto, 1735), “Hromatiskā fantāzija un fūga” (Chromatische Phantasie und Fuge, domājams, 1717–1723), t. s. “Goldberga variācijas” (Aria mit verschiedenen Verænderungen, 1741), “Kapričo mīļotā brāļa aizbraukšanai” (Capriccio sopra la lontananza de il fratro dilettissimo, pirms 1705. gada) u. c. sacerējumi. Taču tipiskāki un plašākām aprindām adresēti ir apjomīgi svītu, partitu, tokātu vienlaidu vai izkliedēti kopojumi, piemēram, Sešas franču svītas (Französische Suiten, 1722–1724), Sešas angļu svītas (Englische Suiten, ap 1715), Sešas partitas – itāļu svītas (Partiten, 1731) un atsevišķi sacerējumi.

Lielu uzmanību J. S. Bahs veltījis koncerta žanram – saspēles, dialoga, zināmas sāncensības piesitiens aktivizē tā uztveri. Visvairāk to ir klavierēm (arī divām, trim, četrām kopā ar orķestri); liela daļa no tiem ir vijolkoncertu pārlikumi, kas neietekmē to darbīgumu, dinamiskumu, spēles prieku – abos žanros tas ir līdzvērtīgs. Tīri orķestra koncerti pēc būtības ir ne tikai seši Brandenburgas koncerti (Brandenburgische Konzerte, 1721), bet arī un pat vēl vairāk – orķestra svītas (J. S. Bahs tās apzīmējis par uvertīrām; siminora svīta izskan ar pazīstamo Badinerie, no franču ‘joks’, ‘ķircināšanās).

J. S. Baha mūzikas valodas izpratnē būtiska ir baroka laikmeta retorisko figūru muzikālo analogu izpēte un akceptēšana – noteiktu paņēmienu, intonāciju un to kompleksu saklausīšana mūzikā. Tādas vispārzināmas retorikas intonācijas kā izsauciens, jautājums, nopūta u. c. savu semantiku nes arī mūzikā. Taču tieši tāpat kā valodas, runas retorikā arī mūzikā šī sistēma – īpaši baroka estētikā – bija plaši sazarota, detalizēta un izkopta. Bija vesela virkne retorikas paņēmienu, piemēram, pauzes, intonāciju atkārtojumi, ilustratīvas asociācijas (skrējiens, kāpums, lidojums utt.), kas praktiski, bez vārdiem demonstrēja komponista ieceri. J. S. Bahs rēķinājās ar šo retorisko figūru iespējām un praksi. Mūsdienu atskaņotājmāksliniekam baroka repertuārā tā arī nepieciešama. Tieši tāpat kā terasveida dinamika – nevis līdzena, plūstoša pāreja uz nākošo skaļuma līmeni, bet skaidrs, tiešs forte (itāļu ‘skaļi’) un piano (itāļu ‘klusi’) kontrasts, sevišķi ar vienu un to pašu mūzikas materiālu, ir baroka mūzikas tipiska parādība, kuru J. S. Bahs gan respektēja, gan izkopa.

Vēl viena īpaša joma ir skaņu nosaukumu apspēle, kas sevišķi saplaukusi 21. gs., bet bija pazīstama jau daudz agrāk. J. S. Baha mūzikā skaņu kodols, intonatīvs komplekss B-A-C-H (zilbju nosaukumos sibemol-la-do-si; Vācijā lietoja un lieto burtu nosaukumus) plaši sastopams gan kā komponista autogrāfs, gan arī kā krusta simbols. Pats J. S. Bahs šo apspēli lietoja arī no citiem skaņaugstumiem, bet tieši B-A-C-H formā tā daudzkārt izmantota “Fūgas mākslā”, kas zināmā mērā ir komponista muzikālais testaments, turklāt īpaši nodalot katru skaņu un apzīmējot ar klāt pierakstīto lielburtu. 

20. gs. J. S. Baha mūzika piedzīvoja radošu un konsekventu kopšanu un aprūpi: gan koncertdzīvē un skaņierakstu jomā, gan pētniecībā un propagandā. Kopš 70. gadiem mūziķa kompozīciju atskaņošanā daudzkārt tiek izmantota t. s. vēsturiski informētas interpretācijas prakse. Īpaši tas attiecas uz kamermūzikas repertuāru (klavesīna lietošana continuo partijā u. c.), kaut gan pārejas mēģinājumi uz konsekventu seno instrumentu lietošanu (replikas, jaundarinājumi pēc senajiem paraugiem u. c. informācijas) nav realizējušies līdz galam. Kopš kanādiešu pianista un komponista Glena Gūlda (Glenn Gould) darbības vairs nav īpašu strīdu par J. S. Baha atskaņošanu uz moderniem mūsdienu instrumentiem, gan taustiņinstrumentu solospēles jomā, gan kopumā. 20. un 21. gs. J. S. Baha repertuārs iegūst populārus pārveidojumus citās žanru jomās. Franču pianists un komponists Žaks Lusjē (Jacques Loussier) to veiksmīgi ienes džeza repertuārā, amerikāņu pianists un dziedātājs Vords Svingls (Ward Swingle) veidoja aizraujošas versijas vokālajam ansamblim, kā arī citi – pārsvarā džeza mūziķi – tuvina J. S. Baha mūziku jaunā skanējumā milzīgi plašai auditorijai: Deivs Brubeks (Dave Brubeck), Kīts Džerets (Keith Jarret), Bobijs Makferins (Bobby McFerrin). Tas attiecas arī uz pūtēju orķestriem un ansambļiem, kā arī dažādiem kora sastāviem. Par tēmu B-A-C-H skaņdarbus rakstījuši vairāk nekā 300 autoru: to vidū Antons Vēberns (Anton Webern), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Penderecki), Arvo Perts (Arvo Pärt).

J. S. Baha galvenais mantojums ir un paliek pati mūzika, kas pārdzīvojusi gadsimtus un kuras auditorija konsekventi paplašinās, jo tajā ietvertas humānas idejas un skanisks skaistums, vēriens un dziļums. J. S. Bahs pasaules mūziķu sabiedrībai paliek gals un sākums.

1829. gadā tika sākti priekšdarbi J. S. Baha darbu kopotam izdevumam. Avotu bija daudz un dažādi (iespiestu nošu tikpat kā nebija), daļa skaņdarbu bija tikai pieminēti (baznīcu hronikās, presē, atsevišķās publikācijās). Tādēļ pirmais Baha biedrības (Bach-Gesellschaft zu Leipzig) zinātniski kritiski caurlūkotais J. S. Baha (tobrīd zināmo) darbu kopojums (Bach-Gesamtausgabe) sāka iznākt tikai 1850. gadā (46 sējumi līdz 1899. gadam). Jaunā Baha biedrība (Die Neue Bachgesellschaft, NBG; dibināta 27.01.1900. Leipcigā) 1950. gadā sāka pārstrādāta un papildināta Baha Kopoto darbu (Die Neue Bach-Ausgabe, NBA) izdevumu, kas noslēdzās 2007. gadā, taču joprojām tiek papildināts, rediģēts, slīpēts. Visplašāk pazīstamais un praktiski lietojamais J. S. Baha darbu katalogs ir Volfganga Šmīdera (Wolfgang Schmieder) 1950. gadā izdotais “Baha darbu katalogs” (Bach-Werke-Verzeichnis, BWV).

Kopš 1904. gada iznāk J. S. Baha gadagrāmata (Bach-Jahrbuch), ar pārtraukumiem, arī speciāli tematiski krājumi. Tos izdod Baha Arhīvs Leipcigā (Bach-Archiv Leipzig). Mūsdienās svarīgākais avots pētniecībai ir Baha Arhīva veidotā visu pieejamo materiālu digitalizētā versija Bach-Digital internetā brīvpieejā.

Darbojas Baha muzejs Eizenahā (Bachhaus Eisenach).

J. S. Baham veltīti daudzi pieminekļi. Nozīmīgākie no tiem ir pats pirmais (1843) – apstādījumos netālu no Sv. Toma baznīcas, un otrs – tieši blakus baznīcai – “Jaunais Baha piemineklis” (Neues Bachdenkmal; 1904. gads, arī lielākais), J. S. Baha dzimtajā Eizenahā (1884) u. c. pilsētās, kur viņš darbojies: Arnštatē (1985), Mīlhauzenes apkaimē (2009), Kētenē (1885).

Visā pasaulē notiek dažādi J. S. Baham veltīti festivāli. Leipcigā (Bachfest Leipzig) tie ir ikgadēji (ar dažiem pārtraukumiem) kopš 1904. gada un mūsdienās katru gadu aptver ap 100 dažādu nozīmīgu pasākumu visā pilsētā.

Visā pasaulē savukārt regulāri tiek izlaistas pastmarkas un monētas. Uzņemtas daudzas dokumentālās un televīzijas filmas, piemēram, “Johans Sebastiāns Bahs” (Johann Sebastian Bach, četras sērijas, režisors Lotārs Belags, Lothar Bellag, 1983–1984).

Starptautiskais J. S. Baha atskaņotājmākslinieku konkurss Leipcigā (Internationaler Bachwettbewerb Leipzig; sākotnēji tikai pianistiem) notiek kopš 1950. gada. 1964. gadā konkursa uzvarētāja bija Ilze Graubiņa.