Pirmie pūšaminstrumenti pasaulē radās pirms vairāk nekā 20 tūkstošiem gadu, iespējams, bija izdobti augu kāti vai čaulas, kuros, iepūšot gaisu, varēja radīt skaņu. Tie piederēja aerofono mūzikas instrumentu grupai (grieķu αερο, aero ‘gaiss’ un φονος, fonos ‘skaņa’). Daudzās agrīnās kultūrās, piemēram, Āfrikas un Austrālijas, lietoja vienkāršas, no dzīvnieku ragiem, kauliem, koka vai cukurniedrēm darinātas stabules un taures reliģiskiem rituāliem. Senajā Ēģiptē tika izgatavoti bronzas un sudraba pūšaminstrumenti. Indijā, Ķīnā un Tibetā tika radītas īpaši garas taures. Asīrieši, izraēlieši, grieķi, etruski, romieši, ķelti un teitoņu ciltis dažāda veida taures un ragus izmantoja kaujās, izpriecās un reliģisku ceremoniju laikā. Arī Bībelē daudzkārt pieminēti pūšaminstrumenti, piemēram, Jērikas (ivritā יְרִיחוֹ) bazūnes, ķēniņa Zālamana (ivritā שְׁלֹמֹה) priesteri – taurētāji, kas piedalījušies tempļa iesvētīšanas svinībās. Tādejādi pūtēju orķestra saknes meklējamas vēl pirms mūsu ēras sākuma.

Orķestra sastāvs, ko mūsdienās dēvē par pūtēju orķestri, izveidojies pēdējo 400 gadu laikā. Ap 16. gs. pūtēju orķestru pirmsākumi saistās ar galma ceremonijām, kur bija jāskan fanfarām un svinīgai mūzikai; ar militāro mūziku kājinieku un jātnieku pulkos. Šādos orķestros bija taures un sitamie instrumenti, vēlāk tiem pievienojās blokflautas, obojas un medību ragi. 17. gs. pūtēju saimi papildināja fagoti, vienkārši veidoti mežragi un tromboni.

Pūtēju orķestru attīstība turpinājās 18. un 19. gs. mijā, kad Eiropā strauji tika uzlaboti pūšaminstrumenti; to spēle guva jaunas iespējas. Gandrīz katrā pilsētā un galmā darbojās nelieli pūtēju ansambļi. 1789. gadā Parīzē tika dibināts Nacionālās gvardes orķestris (Corps de Musique de la Garde Nationale) 45 mūziķu sastāvā; koka pūšaminstrumentiem un metāla pūšaminstrumentiem tika pievienoti sitamie instrumenti. Tajā pat laikā Amerikā ap 1789. gadu katrā pilsētā bija pūtēju sastāvs. 19. gs. sākās plaša amatieru pūtēju orķestru attīstība Eiropā. 19. gs. vidū pūtēju orķestru skanējuma attīstību veicināja jaunu pūšaminstrumentu izgudrojumi: Ādolfs Sakss (Antoine-Joseph, 'Adophe' Sax) patentēja sakshornu (1845) un saksofonu (1846), R. Vāgners izveidoja un izmantoja simfoniskā orķestra sastāvā tenora tubu – Vāgnera tubu (1853).

Kopš 20. gs. pūtēju orķestra paveidi ir: gājienu pūtēju orķestris (angļu marching band), militārais orķestris (angļu military band) un pūtēju koncertorķestris (angļu concert band, symphonic band), metāla pūšaminstrumentu orķestris vai brāsbends (angļu brass band) un bigbends (angļu big band). Gājienu pūtēju orķestra sastāvs: flautas, klarnetes, saksofoni, mežragi, kornetes, trompetes, tromboni, eifoniji, tubas un pārnēsājami sitamie instrumenti. Nereti pievienojas arī karognesēju un karsēju grupas. Militārā orķestra sastāvs: flautas, klarnetes, saksofoni, mežragi, kornetes, trompetes, tromboni, eifoniji, tubas un sitamie instrumenti. Pūtēju koncertorķestra sastāvs: flautas, obojas, klarnetes, saksofoni, fagoti, mežragi, kornetes, trompetes, eifoniji, tromboni, tubas, sitamie instrumenti, kontrabasi, kā arī arfa, taustiņinstrumenti, ģitāras un čelli, ja nepieciešams. Brāsbenda sastāvs: kornetes, trompetes, flīgelhorni, tromboni, eifoniji, tubas un, ja nepieciešams, – sitamie instrumenti. Bigbenda sastāvs: saksofoni, trompetes, tromboni, sitamie instrumenti, flautas un klarnetes, ja nepieciešams, kā arī ritma grupa, ko veido klavieres, ģitāra un bass – basģitāra vai kontrabass.

Nozīmīgākie 18. un 19. gs. skaņdarbi pūtēju ansambļiem un orķestriem: austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) trīs serenādes pūtējiem, starp tām Gran Partita 12 pūtējiem un kontrabasam K361 (1781 vai 1782); franču komponista Fransuā Žozefa Goseka (François-Joseph Gossec) marši un “Militārā simfonija” (Symphonie militaire, 1794); vācu komponistu Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) marši militāram orķestrim (1808) un Fēliksa Mendelszona Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) “Uvertīra pūtēju orķestrim” op. 24 (Ouvertüre für Harmoniemusik op. 24, 1824) un “Sēru maršs” (Trauer-Marsch, 1836); čehu un franču komponista Antonīna Reihas (Antonín, Antoine-Joseph Reicha) “Piemiņas mūzika” (Musique pour célébrer la Mémoire des Grands Hommes et des Grands Événements de la République Française, 1835); franču komponista Hektora (Ektora) Berlioza (Hector Louis Berlioz) “Sēru un triumfa simfonija” (Grande symphonie funèbre et triomphale, 1840); vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Sēru mūzika” (Trauermusik nach Motiven von Carl Maria von Webers Euryanthe, 1844). Maršus pūtēju orķestrim sacerējuši itāļu komponisti Gaetāno Doniceti (Domenico Gaetano Maria Donizetti) un Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini), krievu komponists Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайкoвский), austriešu komponisti Johans Nepomuks Hummels (Johann Nepomuk Hummel) un Antons Brukners (Joseph Anton Bruckner) un citi. 

Nozīmīgākie pūtēju orķestra mūzikas komponisti 20. gs. bija krievu komponists Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский) – Simfonija pūšaminstrumentiem (Symphonies d'instruments à vent, 1920), Koncerts klavierēm un pūšaminstrumentiem (Concerto pour piano et instruments à vent, 1924); vācu komponisti Kurts Veils (Kurt Julian Weill) – Koncerts vijolei un pūtēju orķestrim op. 12 (Konzert für Violine und Blasorchester, op. 12, 1925) un Pauls Hindemits (Paul Hindemith) – Simfonija pūtēju orķestrim (Symphony in B-flat for Concert Band, 1951); austriešu komponists Arnolds Šēnbergs (Arnold Schönberg) – “Tēma un variācijas” (Theme and Variations, op. 43a, 1943); amerikāņu komponisti Džons F. Sūza (John Philipp Sousa), Alfrēds Rīds (Alfred Reed), Džeimss Bārnss (James Barnes), Deivids Maslanka (David Maslanka), Jozefs Švantners (Joseph Clyde Schwantner), Persijs Greindžers (Percy Aldridge Grainger), Karels Husa (Karel Husa); angļu komponisti Gustavs Holsts (Gustav Holst) un Gordons Džeikobs (Gordon Percival Septimus Jacob).

21. gs. pūtēju orķestru mūzikā raksturīga liela stilu un žanru brīvība, sacerot un atskaņojot gan darbus stilu krosoverā (dažādu mūzikas stilu sajaukums), gan klasiskas formas piepildot ar populārai mūzikai raksturīgu valodu un ritmu. Tomēr katram pūtēju orķestra paveidam raksturīgi tam atbilstoši mūzikas stili. Piemēram, bigbends, kura izveidošanās saistīta ar džeza ansambļiem, visbiežāk spēlē džezu; gājienu pūtēju orķestra repertuāra lielākā daļa ir marši.

Slavenākie mūsdienu komponisti darbojas valstīs, kur ir populāri pūtēju koncertorķestri: Beļģijā – Jans van der Rosts (Jan van der Roost); Zviedrijā – Kristiāns Lindbergs (Christian Lindberg); Spānijā – Ferers Ferāns (Ferrer Ferran); Lielbritānijā – Filips Spārkss (Philip Sparke); Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV – Frenks Tičeli (Frank Ticheli), Ēriks Vitekrs (Eric Whitacre), Džons Mekī (John Mackey), Johans de Meijs (Johann de Meij) un citi.

Pasaules visu laiku labākie profesionālie pūtēju koncertorķestri ir Eastman Wind Ensemble (dibināts 1952, ASV), Tokio Kosei Wind Orchestra (japāņu 東京佼成ウインドオーケストラ, Tōkyō Kōsei Uindo Ōkesutora, TKWO, 1960), Dallas Wind Symphony (1985, ASV). Izcils militārais orķestris ir United States Air Force Concert Band (1941, ASV).

Brīvprātīga apvienība, kurā var iestāties visu veidu pūtēju orķestri un bendi gan kā juridiskās, gan kā privātpersonas, ir Pasaules pūtēju orķestru un ansambļu asociācija (dibināta 1981, World Association of Symphonic Bands And Ensembles, WASBE).