Pirmie pūšaminstrumenti pasaulē radās pirms vairāk nekā 20 tūkstošiem gadu, iespējams, bija izdobti augu kāti vai čaulas, kuros, iepūšot gaisu, varēja radīt skaņu. Tie piederēja aerofono mūzikas instrumentu grupai (grieķu αερο, aero ‘gaiss’ un φονος, fonos ‘skaņa’). Daudzās agrīnās kultūrās, piemēram, Āfrikas un Austrālijas, lietoja vienkāršas, no dzīvnieku ragiem, kauliem, koka vai cukurniedrēm darinātas stabules un taures reliģiskiem rituāliem. Senajā Ēģiptē tika izgatavoti bronzas un sudraba pūšaminstrumenti. Indijā, Ķīnā un Tibetā tika radītas īpaši garas taures. Asīrieši, izraēlieši, grieķi, etruski, romieši, ķelti un teitoņu ciltis dažāda veida taures un ragus izmantoja kaujās, izpriecās un reliģisku ceremoniju laikā. Arī Bībelē daudzkārt pieminēti pūšaminstrumenti, piemēram, Jērikas (ivritā יְרִיחוֹ) bazūnes, ķēniņa Zālamana (ivritā שְׁלֹמֹה) priesteri – taurētāji, kas piedalījušies tempļa iesvētīšanas svinībās. Tādejādi pūtēju orķestra saknes meklējamas vēl pirms mūsu ēras sākuma.
Orķestra sastāvs, ko mūsdienās dēvē par pūtēju orķestri, izveidojies pēdējo 400 gadu laikā. Ap 16. gs. pūtēju orķestru pirmsākumi saistās ar galma ceremonijām, kur bija jāskan fanfarām un svinīgai mūzikai; ar militāro mūziku kājinieku un jātnieku pulkos. Šādos orķestros bija taures un sitamie instrumenti, vēlāk tiem pievienojās blokflautas, obojas un medību ragi. 17. gs. pūtēju saimi papildināja fagoti, vienkārši veidoti mežragi un tromboni.
Pūtēju orķestru attīstība turpinājās 18. un 19. gs. mijā, kad Eiropā strauji tika uzlaboti pūšaminstrumenti; to spēle guva jaunas iespējas. Gandrīz katrā pilsētā un galmā darbojās nelieli pūtēju ansambļi. 1789. gadā Parīzē tika dibināts Nacionālās gvardes orķestris (Corps de Musique de la Garde Nationale) 45 mūziķu sastāvā; koka pūšaminstrumentiem un metāla pūšaminstrumentiem tika pievienoti sitamie instrumenti. Tajā pat laikā Amerikā ap 1789. gadu katrā pilsētā bija pūtēju sastāvs. 19. gs. sākās plaša amatieru pūtēju orķestru attīstība Eiropā. 19. gs. vidū pūtēju orķestru skanējuma attīstību veicināja jaunu pūšaminstrumentu izgudrojumi: Ādolfs Sakss (Antoine-Joseph, 'Adophe' Sax) patentēja sakshornu (1845) un saksofonu (1846), R. Vāgners izveidoja un izmantoja simfoniskā orķestra sastāvā tenora tubu – Vāgnera tubu (1853).