Trombons radās basa trompetes konstrukcijas ilgstošas evolūcijas rezultātā 15. gs., kad trombonu izmantoja t. s. torņu mūzikas ansambļos. 17. gs. jau bija pazīstami septiņi trombonu paveidi – no diskanta līdz kontrabasam. 18. gs. trombonu izmantoja baznīcas mūzikā (vācu komponists Johans Sebastians Bahs, Johann Sebastian Bach; austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts, Wolfgang Amadeus Mozart) kora balsu dublēšanai. Simfoniskajā orķestrī trombonu pirmais iekļāva vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven; 5. simfonijas, “Likteņsimfonijas”, 5. Sinfonie, Schiksalssinfonie, finālā, 1800–1808). 1839. gadā vācu arhivārs un vēsturnieks Kristians Frīdrihs Zatlers (Christian Friedrich Sattler) Leipcigā izgudroja kombinēto trombonu ar kvartas ventili, kas ļāva pazemināt skaņojumu par kvartu. 19. gs. 1. pusē Austrijā, pēc tam arī Itālijā un Francijā tika izgudrots ventiļu trombons. Šādus trombonus izmantoja itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operā “Otello” (Otello, 1884–1886) un “Rekviēmā” (Messa da Requiem, 1874). Izplatītāks tomēr ir kulišu trombons.