Nosaukums cēlies no grieķu συμφωνος, simfonos ‘saskanīgs’ + ορχήστρα, orhēstra ‘vieta, kur sengrieķu teātrī izvietojies koris’.

Simfonisko orķestru dibināšanās 19. gs. Eiropā norisinājās pakāpeniski – sākotnēji simfoniskajos koncertos uzstājās teātru orķestri, kuriem pievienojās galmu mūziķi un labākie amatieri. Viens no senākajiem orķestriem – Vīnes filharmoniķi (Wiener Philharmoniker) dibināts uz Vīnes galma mūziķu bāzes, 1833. gadā izveidojot Mūzikas biedrību. Leipcigas orķestris Gewandhausorchester pastāv no 1743. gada, kad orķestra koncertus rīkoja biedrība Grosses Concert, kura 1781. gadā saņēma Leipcigas pilsētas uzceltu ēku Gewandhaus publisku koncertu rīkošanai. Kopenhāgenas Tivoli simfoniskais orķestris (Sjællands Symfoniorkester) dibināts 1843. gadā; Ņujorkas Filharmonijas orķestris – 1842. gadā kā Ņujorkas filharmonijas biedrība (Philharmonic Society of New York).

 19. gs. 2. pusē tika dibināti daudzi simfoniskie orķestri lielākajās Eiropas un Amerikas pilsētās: 1853. gadā – Budapeštas Simfoniskais orķestris (Budapesti Filharmóniai Társaság Zenekara) Ferenca Erkela (Ferenc Erkel) vadībā, 1882. gadā – Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestris (Симфонический оркестр Петербургской филармонии) Krievijā un Berlīnes Filharmoniķi (Berliner Philharmoniker) Vācijā; pēc Amsterdamas koncertzāles Concertgebouw atvēršanas 1888. gadā darbību sāka Concertgebouw simfoniskais orķestris Nīderlandē; 1894. gadā – Čehu filharmoniķi (Česká filharmonie) Prāgā; orķestri ASV: 1881. gadā – Bostonas simfoniskais orķestris (Boston Symphony Orchestra), 1891. gadā – Čikāgas simfoniskais orķestris (Chicago Symphony Orchestra) un citi.

Simfoniskā orķestra repertuārs aptver laika posmu no 18. gs. beigām līdz mūsdienām. Tajā līdzās simfonijām ir gan simfoniskas miniatūras, gan instrumentālie koncerti solistiem ar orķestri, gan vokāli simfoniskas kompozīcijas.

Simfoniskajā orķestrī stīgu instrumenti dalās piecās grupās – pirmās vijoles, otrās vijoles, alti, čelli un kontrabasi. Koka pūšaminstrumentu grupas pamatu veido flautas, obojas, klarnetes, fagoti, turklāt katram no tiem iespējami paveidi, piemēram, pikolo flauta, basklarnete, angļu rags, kontrafagots. Metāla pūšamo instrumentu grupā ietilpst mežragi, trompetes, tromboni, tuba. Visiem pūšaminstrumentiem ir savas individuālās partijas – grupā spēlē tikai stīgu instrumenti. Nozīmīgs sitaminstruments ir timpāni, ko parasti spēlē grupas koncertmeistars, tiek izmantotas lielās un mazās bungas, šķīvji, zvani un zvaniņi, ksilofons un daudzi citi instrumenti. Atkarībā no tā, cik instrumenti (divi, trīs vai četri) pārstāv katru koka pūšaminstrumentu veidu, sastāvu dēvē par divkāršo, trīskāršo vai četrkāršo simfonisko orķestri un pievieno atbilstošu metāla pūšamo instrumentu skaitu. Visizplatītākājā – trīskāršajā sastāvā tradicionāli spēlē četri līdz seši mežragi, trīs trompetes, trīs tromboni un viena tuba. Klasiskais simfoniskais orķestris 18. un 19. gs. mijā bija divkārša sastāva orķestris. Lai varētu saskanīgi spēlēt, simfoniskā orķestra mūziķi uzskaņo savus mūzikas instrumentus vienādā augstumā – skaņai “la” jāatbilst 440 Hz – 442 Hz.

Instrumentu grupām ir koncertmeistari. Orķestra koncertmeistars ir vijoļu grupas koncertmeistars, kurš atbildīgs par daudzām būtiskām darbībām – pieceļoties viņš aicina uzskaņot instrumentus, nosaka, kad orķestrim jāpieceļas, lai sveicinātu diriģentu utt.

Lai akustiski sabalansētu daudzo instrumentu kopskaņu, simfoniskajā orķestrī ir noteikts instrumentu grupu izvietojums uz skatuves. Divi pamatprincipi izveidojušies Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā. ASV izvietojumā pa kreisi no diriģenta atrodas pirmās vijoles, pa labi – čelli, aiz pirmajām vijolēm skatuves dziļumā – otrās vijoles, starp tām un čelliem – alti, bet kontrabasi – aiz čelliem malā pa labi. Koka pūšaminstrumenti atrodas skatuves vidū aiz stīgu instrumentiem, tad metāla pūšaminstrumenti un aiz visiem izvietojas skaļākā instrumentu grupa – sitaminstrumenti. Arfa parasti tiek novietota no diriģenta pa kreisi aiz vijolēm. Savukārt Eiropas izvietojumā, kas radies Vācijā, čelli un otrās vijoles ir mainītām vietām, un kontrabasi, lai būtu tuvāk čelliem, atrodas pa kreisi. Tomēr katram simfoniskajam orķestrim var būt kāds cits instrumentu izvietojuma variants. Simfoniskā orķestra spēli vada diriģents. Kopš 19. gs. vidus diriģents stāv ar seju pret orķestri. Simfoniskā orķestra darbībā māksliniecisko jautājumu ziņā noteicošais ir galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, kurš atbild gan par repertuāra izvēli, gan orķestra sniegumu.

Izcilākie diriģenti: vācu komponists Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) – Leipcigas Gewandhaus orķestra galvenais diriģents (1835–1847); franču komponists Hektors (Ektors) Berliozs (Hector Berlioz) – grāmatas “Traktāts par instrumentāciju” (Grand traité d’instrumentation et d’orchestration modernes, 1843) autors; vācu komponists Rihards Vāgners (Wilhelm Richard Wagner), kura esejā “Par diriģēšanu” (Über das Dirigieren, 1869) izklāstīta paša pieredze un jauna pieeja diriģēšanai; austriešu komponists Gustavs Mālers (Gustav Mahler) – Vīnes Filharmoniķu galvenais diriģents (1898–1901); vācu komponists un diriģents Vilhelms Furtvenglers (Gustav Heinrich Ernst Martin Wilhelm Furtwängler) – Berlīnes Filharmoniķu mākslinieciskais vadītājs (1922–1945 un 1952–1954) un viņa pēctecis (1956–1989) austriešu diriģents Herberts fon Karajans (Herbert von Karajan); itāļu diriģents Artūro Toskanīni (Arturo Toscanini) – Ņujorkas Filharmoniķu (New York Philharmonic) mākslinieciskais vadītājs (1937–1954) un viņa pēctecis (1957–1969) amerikāņu komponists Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein); krievu diriģents Jevgēņijs Mravinskis (Евгeний Алексaндрович Мравuнский) – Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestra mākslinieciskais vadītājs (1938–1988); itāļu diriģents Klaudio Abado (Claudio Abbado) – Čikāgas simfoniskā orķestra (1982–1985) un Berlīnes Filharmoniķu vadītājs (1989–2002); angļu diriģents Sers Kolinss Deiviss (Sir Colin Davis) – Londonas simfoniskā orķestra (London Symphony Orchestra, 1904) galvenais diriģents (1995–2007), latviešu diriģents Mariss Jansons – Amsterdamas Concertgebouw simfoniskā orķestra (2002–2015) un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents (2003–2019).

Kopš 1959. gada tiek piešķirta ASV Nacionālās ierakstu mākslas un zinātnes akadēmijas (National Academy of Recording Arts and Sciences) Grammy balva nominācijā “Labākais orķestra sniegums” (Best Orchestral Performance). 2016. un 2017. gadā šo balvu saņēmis Bostonas simfoniskais orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs, latviešu diriģents Andris Nelsons.