Uzbūvē čells ir līdzīgs vijolei, tikai daudz lielāks. Tā korpusa garums ir apmēram 75 cm. Lociņa garums 71–73 cm. Čella skanējuma diapazons ir ļoti plašs – no lielās oktāvas ‘C’ līdz ceturtās oktāvas ‘a’ un vēl augstāk. Čellam raksta galvenokārt basa un tenora atslēgās un tikai sevišķi augstas skaņas – vijoles atslēgā. Senajā notācijā čellam vijoles atslēgā bija jāspēlē oktāvu zemāk, ja pēc tam sekoja basa atslēga, bet, ja sekoja tenora atslēga – tad kā rakstīts. Čella četras stīgas skaņo kā altam, tikai oktāvu zemāk: a – d – G – C. Čells izceļas ar samtaini mīkstu, plūstošu skaņu un bagātīgām izteiksmes un tehniskajām iespējām.

Mācību procesā lieto mazākus – bērnu ⅛ , ¼ , ½, ¾ – un citu izmēru čellus, kuri veidojumā neatšķiras no pilna lieluma (4/4) instrumenta.

Čells radies apmēram vienā laikā ar vijoli – 16. gs. otrajā pusē. Tas ilgi konkurēja ar populāro violu saimes instrumentu violu da gamba. Tagadējo klasisko veidolu čells ieguva 18. gs. sākumā Kremonas izcilo meistaru Nikolas Amati (Nicola Amati), Džuzepes Gvarnēri (Bartolomeo Giuseppe Antonio Guarneri), Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari, Stradivarius) un citu darbnīcās. Sākotnēji čellu izmantoja tikai kā pavadošu instrumentu, bet ar 17. gs. čells arvien straujāk ienāca muzikālajā praksē kā pilntiesīgs ansambļu un orķestru dalībnieks un arī kā solo instruments.

Čellists spēlē, sēžot uz krēsla, un instrumentu tur stateniski ar noslieci uz savu pusi. Ar labo roku viņš vada lociņu pa stīgām, ar kreiso regulē skaņu augstumu, piespiežot stīgas dažādās pirkstu laipas jeb grifa vietās. Augstāk par 5. pozīciju čella spēlē izmanto īkšķa pozīciju, ko apzīmē ar ♀. Zemajās pozīcijās īkšķi izmanto spēlējot oktāvās un izpildot sarežģītas pasāžas. Tāpat kā vijoles spēlē, arī čella spēlē pielieto flažoletus (franču flageot), kas rodas viegli pieskaroties stīgai, dažādus mūzikas raksturam atbilstošus lociņa vadīšanas veidus jeb štrihus, kā arī picikato (itāļu pizzicato) spēli, kad skaņu rada nevis ar lociņu, bet strinkšķinot stīgas ar pirkstiem, reizēm spēlē arī sitot pa stīgām ar lociņa kātu (itāļu col legno). Plaši izmanto dubultnošu un akordu spēli. Tembrālo krāsu bagātināšanai un instrumenta skanējuma paspilgtināšanai pielieto skordatūru (itāļu scordatura) – parastā instrumentu skaņojuma izmainīšanu –, piemēram, Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach) Piektā svīta čellam solo (a→g); Zoltana Kodaja (Kodály Zoltán) Svīta čellam solo (C → H; G → F).

Kopš 20. gs. pirmās puses čellu spēlē, atbalstot uz īpašas kājas vai smailes ar asu galu, kas atvieglo instrumenta turēšanu, nodrošina tā stabilitāti spēles laikā un dod atskaņotāja rokām pilnīgu brīvību. To čella spēlē ieviesa franču čellists Pols Torteljē (Pols Tortelier). Līdz tam čellu turēja iespiestu starp ceļgaliem, bet tā rašanās sākumā – atbalstīja pret zemu soliņu.

Tāpat kā vijoles, arī čella skanējumu bieži vien salīdzina ar cilvēka balsi. Čella izpildījumā sevišķi skaisti izskan plašas, dziedošas, vai arī dramatiskas melodijas, bet tas ir arī tehniskām iespējām bagāts instruments virtuozi spožai spelei. Čellu vienlīdz plaši izmanto gan kā solo, gan ansambļa, gan arī orķestra instrumentu. Kopš 20. gs. vidus to pielieto arī populārās, džeza un roka mūzikas atskaņojumos, piemēram, somu simfoniskā metāla grupa Apocalyptica, kas muzicē uz čelliem, kā arī grupa Dagamba, ko 2011. gadā dibinājis latviešu čellists Valters Pūce. Muzikālajā praksē pēdējā laikā pielieto arī elektroakustiskos čellus (ar elektriski pastiprinātu skaņu) un elektriskos čellus (ar elektriskā signāla izeju).

Pirmo čellam rakstīto skaņdarbu autors ir itālietis Domeniko Gabrieli (Domenico Gabrielli), kurš pats bijis teicams čellists un pārvaldījis instrumenta tehniskās un izteiksmes iespējas. 18. gs. čella māksla iezīmējās ar uzplaukumu – parādījās vairāki ievērojami čellisti: Antonio Vandīni (Antonio Vandini), Salvatore Lanceti (Salvatore Lanzetti) un citi, kuri bija arī skaņdarbu autori. Itālijā čella māksla kulmināciju sasniedza 18. gs. beigās Luidži Bokerīni (Ridolfo Luigi Boccherini) personā. Viņš bija ne tikai izcils čellists, bet arī teicams komponists. L. Bokerīni darbi ietekmēja čella spēles kultūru arī citās zemēs, piemēram, Žanu Pjēru Diporu (Jean-Pierre Duport) Francijā, Antonu Kraftu (Anton Kraft) Čehijā, Bernhardu Heinrihu Rombergu (Bernhard Heinrich Romberg) un Frīdrihu Docaueru (Friedrich Dotzauer) Vācijā un citus.

Sešas svītas čellam solo komponējis J. S. Bahs, koncertus – Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn) –, Piecas sonātes klavierēm un čellam – Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven).

19. gs. komponisti čellā sakatīja iespējas izteikt savus subjektīvos pārdzīvojumus un noskaņu maiņas. Čellam rakstījuši Johanness Brāmss (Johannes Brahms), Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann), Frideriks Šopēns (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin), Kamils Sensānss (Charles Camille Saint-Saëns), Antonīns Dvoržāks (Antonín Leopold Dvořák), Eduārs Lalo (Édouard-Victoire-Antoine Lalo) un citi. Šajā laikā bija arī izcili čella virtuozi: Sebastians Lī (Sebastian Lee), Ogists Žozefs Fronšoms (Auguste-Joseph Franchomme), Karlo Alfredo Piati (Carlo Alfredo Piatti), Frīdrihs Gricmahers (Friedrich Wilhelm Ludwig Grützmacher), Dāvids Popers (David Popper), Jūliuss Klengels (Julius Klengel), Hugo Bekers (Hugo Becker) un citi, kā arī Kuldīgā dzimušais Karls Davidovs (Карл Юльевич Давидов), kura vārdā nosaukts starptautisks čellistu konkurss, kas viņa dzimtajā pilsētā notiek kopš 2000. gada.

Čella literatūru ievērojami bagātinājuši arī 20. gs. komponisti Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), Bendžamins Britens (Benjamin Britten), Vitolds Ļutoslavskis (Witold Roman Lutosławski) un citi. Daudzu jaundarbu rašanās saistīta ar virtuozo čellistu Mstislavu Rostropoviču (Мстислав Леопольдович Ростропович), kas iedvesmoja komponistus viņam radīt čella skaņdarbus. Viņu vidū ir arī Pauls Hindemits (Paul Hindemith), Artūrs Onegers (Oscar–Arthur Honegger), Eitors Villa Loboss (Heitor Villa-Lobos), Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), Lučāno Berio (Luciano Berio), Ģerģs Ligeti (György Sándor Ligeti), Anrī Ditijē (Henri Dutilleux), Filips Glāss (Philipp Glass), Gražina Baceviča (Grażyna Bacewicz) un citi.

Izcili 20. gs. čellisti bija arī Pavlo Kasāls (Pablo Casals), Grigorijs Pjatigorskis (krievu Григорий Павлович Пятигорский, angļu Gregor Piatigorsky), Emanuels Feiermanns (Emanuel Feuermann), Pols Torteljē (Paul Tortelie), Žaklīna di Prē (Jacqueline du Pré), kā arī 20. gs. beigu un 21. gs. mūziķi – Daniils Šafrāns (Даниил Борисович Шафран), Tomass Bekmans (Thomas Beckmann), Heinrihs Šifs (Heinrich Schiff), Jānošs Starkers (János Starker), Džulians Loids Vēbers (Julian Lloyd Webber), Jo Jo Mā (Yo-Yo Ma), Sola Gabeta (Sol Gabetta), Julians Štekels (Julian Steckel) un citi, kā arī Rīgā dzimušie Dons Jefe (Don Jaffe) un Miša Maiskis (Миша Леопольдович Майский).

Arī Latvijā ir spēcīga čella skolu, kuru pārstāv Oto Fogelmanis, Atis Teihmanis, Ēvalds Berzinskis, Pēteris Komisārs, Alfrēds Ozoliņš, Ernests Bertovskis, Māris Villerušs, Eleonora Testeļeca, Marta Sudraba, Kristīne Blaumane un citi. Daudzi latviešu komponisti veltījuši skaņdarbus čellam: Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jāzeps, Jēkabs un Jānis Mediņi, Jānis Ivanovs, Romualds Kalsons, Imants Kalniņš un citi.