Mūzikas instrumenta nosaukums ir atvasināts no vārda “kontroktāva”, kuras skaņu rindu var izspēlēt ar kontrabasa palīdzību. Kontrabasa kopējais garums ir apmēram divi metri. Tam raksta galvenokārt basa, dažreiz tenora atslēgā un tikai pašas augstākās skaņas – vijoles atslēgā. Kontrabass sevī apvieno violu un vijoļu saimes instrumentu pazīmes. Kontrabasu, atšķirībā no pārējiem vijoļu saimes instrumentiem, skaņo pa kvartām: kontroktāvas e – a – lielās oktāvas d – g. Orķestru praksē lieto arī piecstīgu kontrabasu – piekto stīgu tad skaņo pa tercu zemāk par ceturto stīgu – kontroktāvas c.

1850. gadā franču lociņinstrumentu meistars Žans Batists Viljoms (Jean-Baptiste Vuillaume) uzbūvēja milzīgu, 4 m garu kontrabasu – oktobasu, kas atrodas Mūzikas instrumentu muzejā (Musée de la Musique) Parīzē.

Kontrabass veidojies 16. gs. un rakstos pirmo reizi pieminēts 1566. gadā. Tā priekšteči bija senās basa violas – violone, no kurām tas aizguvis daudzas savas konstrukcijas īpatnības: korpusa augšējās daļas pagarinājumu pie kakliņa, kas veido slīpumu, instrumenta skaņojumu pa kvartām.

Pirmajiem kontrabasiem bija trīs līdz sešas stīgas, bet vispopulārākais bija trīsstīgu kontrabass. 17. gs. vidū itāļu meistars Mikēle Todīni (Michele Todini) sāka būvēt instrumentus ar četrām stīgām. Drīz tas kļuva par izplatītāko kontrabasa veidu. Orķestra sastāvā tas iekļauts 17. un 18. gs. mijā, kad šie instrumenti vēl bija liels retums. Parīzes operā (L’Opéra de Paris), piemēram, bija viens kontrabass, uz kura spēlēja tikai piektdienās un sevišķi svinīgos gadījumos. Līdz pat 18. gs. vidum orķestrī paralēli lietoja gan kontrabasus, gan basa violas. 18. gs. otrajā pusē kontrabass kļuva par obligātu orķestra instrumentu, jo tā spēcīgais skanējums deva stabilitāti un pamatu gan stīgu grupai, gan visam orķestrim. Īpaši plaša tā pielietošana sākās pēc Kristofa Vilibalda Gluka (Christoph Willibald Gluck) operas reformas. Ar laiku simfoniskajā orķestrī izmantoja astoņus līdz desmit kontrabasus.

Kontrabasu spēlē, stāvot kājās vai arī sēžot uz speciāla, augsta ķebļa. To atbalsta uz grīdas ar apakšā ieskrūvētu smaili. Spēles veids pamatā ir līdzīgs čella spēlei. Tā kā instruments ir liels, kontrabasista kreisās rokas pirkstu izplešanas iespējas ir ierobežotas: vislielākais intervāls, ko var izpildīt uz vienas stīgas ar kreisās rokas malējiem pirkstiem (pirmo un ceturto pirkstu) ir liela sekunda. Ar trešo pirkstu vispār nespēlē, izņemot gadījumus, kad augstā reģistrā lieto vijoles aplikatūru. Augstāk par septīto pozīciju izmanto īkšķi. Lielo attālumu dēļ uz kontrabasa bieži jāmaina pozīcijas. Kontrabasa spēlē bieži izmanto picikāto (itāļu pizzicato) – stīgas ieskandināšanu, pavelkot to ar pirkstu. Uz kontrabasa tas skan samtaini un sulīgi.

Labās rokas tehnika kontrabasa spēlē ir tāda pati kā čellam, bet tā lociņš ir daudz masīvāks. Pastāv divas kontrabasa spēles skolas: franču skola, kuras sekotāji tur lociņu no augšas kā čella spēlē, un vācu skola, kad spēlētājs tur lociņa spaili zem kāta no apakšas. Atšķirības ir arī paša lociņa uzbūvē: franču skolas lociņš ir līdzīgs čella lociņam, bet vācu skolas lociņam ir citas proporcijas – tā spaile ir plaukstas platumā, veidojot lielāku atstatumu starp lociņa kātu un astriem. Franču skolas spēle pieļauj lielāku kustīgumu, vācu skola – lielāku skaņas spēku.

Mūsdienu kontrabasu plaši pielieto gan solo spēlē, gan arī dažādu kameransambļu, kamerorķestra un simfoniskā orķestra muzicēšanā. Tas piedalās stilistiski dažādu – džeza, blūza, kantri, roka un citu mūzikas virzienu atskaņojumos.

No 18. gs. vērojama tendence tuvināt kontrabasa spēles tehniku citiem lociņinstrumentiem un veicināt arī komponistu jaunradi šim instrumentam.

Savās simfonijās kontrabasus meistarīgi izmantojuši jau Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) un Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven), bet, sākot ar Hektora (Ektora) Berlioza (Hector Berlioz) darbiem, kontrabasiem ierādīta arvien nozīmīgāka vieta. Nereti kopā ar čella grupu tiem uzticētas skaņdarbu galvenās melodijas.

Kontrabasa solo repertuāru pārsvarā veidojuši paši tā izcilie spēlētāji: Domeniko Dragoneti (Domenico Dragonetti), Johanness Matiass Špergers (Johannes Matthias Sperger), Francs Šimandls (Franz Simandl), Džovanni Botezīni (Giovanni Bottesini), Sergejs Kusevickis (Сергей Александрович Кусевицкий), Konrāds Zībahs (Konrad Siebach), Klauss Štolls (Klaus Stoll), Gerds Reinke (Gerd Reinke), Jirži Hudecs (Jiří Hudec), Volfgangs Gitlers (Wolfgang Güttler), Božo Paradžiks (Božo Paradžik) un citi.

Izcili džeza kontrabasisti ir: Velmens Brouds (Wellman Braud), Eds Gārlends (Ed Garland), Džons Kērbijs (John Kirby), Džimmijs Blentons (Jimmy Blanton), Milts Hintons (Milt Hinton), Čabijs Džeksons (Chubby Jackson), Džošua Abramss (Joshua Abrams), Bens Elisons (Ben Allison) un daudzi citi. Pazīstami arī džeza kontrabasistu ansambļi: Los Angeles Bass Violin Choir; L’Orchestre de contrebasses; Superbass un citi.

Arī Latvijā darbojušies vairāki kontrabasisti komponisti: Arturs Grīnups, Pēteris Vasks, Kristaps Pētersons, kuri rakstījuši darbus arī kontrabasam. Šo instrumentu pārvaldījis arī diriģents Edgars Tons, kā arī tā veiksmīgākie spēlētāji Nikolajs Kreicbergs, Vilhelms Kumbergs, Oļģerts Liepiņš, Dzintars Sabļins, Egīls Švarcs, Einārs Upatnieks, Sergejs Brīnums un citi, kā arī mūsdienu spožākais Latvijas kontrabasists Gunārs Upatnieks.