P. Vasks ir komponējis mūziku dažādos žanros un atšķirīgiem atskaņotājsastāviem. Viņa orķestra skaņdarbu vidū ir trīs simfonijas, koncerti flautai, obojai, angļu ragam, altam, divi koncerti vijolei, divi čellam u. c. opusi. Visas komponista darbības gaitā P. Vasks rakstījis arī kormūziku un kamermūziku.
Jau kompozīcijas studiju gados radās pirmie nozīmīgie P. Vaska darbi: “Mūzika aizlidojušajiem putniem” pūšaminstrumentu kvintetam (1977) un “Grāmata” čellam solo (1978). Vēlākos gados atzinīgus vērtējumus guvuši daudzi viņa orķestra sacerējumi, to vidū “Vēstījums” stīgām, sitaminstrumentiem un divām klavierēm (1982), Koncerts angļu ragam (1989), Otrā simfonija (1999), vijolkoncerti “Tālā gaisma” (1997) un “Vakara gaismā” (2021), kā arī stīgu orķestrim radītie opusi Cantabile (1979), Musica dolorosa (1983) un Pirmā simfonija “Balsis” (1991). P. Vaska izcilāko kormūzikas paraugu vidū ir balāde “Litene” jauktajam korim (1993), vokalīze jauktajam korim, vijolei un čellam “Līdzenuma ainavas” (2002) u. c. darbi. Savukārt karmermūzikā īpašu vietu ieņem “Ainava ar putniem” flautai solo (1980), Sonata Estiva vijolei (2022), cikls “Gadalaiki” klavierēm (1992), seši stīgu kvarteti, darbi klavieru trio – klavierēm, vijolei un čellam (Episodi e Canto perpetuo, 1985, meditācija “Vientuļais eņģelis”, 1999, Plainscapes, 2011), Kvartets vijolei, altam, čellam un klavierēm (2001) u. c.
P. Vasks komponējis mūziku arī horeogrāfiskiem uzvedumiem un daudzām filmām – lielākoties dokumentālajām. Tomēr veidots skaniskais ietērps arī piecām režisora Anša Bērziņa televīzijas animācijas filmām (1976–1987) un vairākām spēlfilmām (Pētera Krilova “Sižeta pagrieziens”, 1988, Gunāra Cilinska “Vilkaču mantiniece”, 1990, Ināras Kolmanes “Bille”, 2018, u. c.). Pēdējās desmitgadēs komponists sacerējis mūziku savas dzīvesbiedres Dzintras Gekas-Vaskas dokumentālajām filmām: “Sibīrijas bērni” (2001, mūzikas līdzautors Arturs Maskats), “Dieva putniņi” (2015), “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” (2019) u. c.
P. Vaska mūzikas stilistikā sākotnēji, 20. gs. 60./1970. gadu mijā, iezīmējās avangardiski radikāli jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumi, piemēram, tālaika latviešu mūzikai neierasti intensīvs laikmetīgo kompozīcijas tehniku (sonorikas, aleatorikas) lietojums. Šīs tehnikas saglabāja nozīmīgu vietu viņa mūzikā arī vēlāk, tomēr vienlaikus kopš 20. gs. 70. gadu otrās puses radikālismu pamazām nomainīja individualizēti neoromantiska izteiksme; atsevišķos skaņdarbos vērojama saikne ar minimālismu un jauno garīgumu. Balstoties uz paša P. Vaska teikto, viņa skaņdarbus var iedalīt tumšajos opusos, kontrastu skaņdarbos, sadursmju opusos un gaišajos opusos. Visas šīs tēlu jomas pārstāvētas dažādu periodu darbos, taču kopumā vērojama virzība no tumšo opusu, kontrastu un sadursmju dominantes agrīnajos darbos uz arvien gaišākām noskaņām vēlīnajos. Tematikā bieži parādās dabas tēli, sevišķi putnu balsis. Liela loma ir arī sakrāliem motīviem (“Golgātas krusts”, 1967, un Pater noster jauktajam korim, 1991, Dona nobis pacem jauktajam korim ar dažāda veida pavadījumu – stīginstrumentiem (1996), ērģelēm (1997), septiņiem instrumentiem (1997) vai pūtēju orķestrim (2017), Da pacem, Domine jauktajam korim un stīginstrumentu orķestrim (2016), Te Deum ērģelēm, 1991, Mesa jauktajam korim un stīgu orķestrim, 2005, u. c.).
Skaņradis par saviem domubiedriem atzīst tādus komponistus kā Arvo Perts (Arvo Pärt), Henriks Mikolajs Gureckis (Henryk Mikołaj Górecki) un Gija Kančeli (გია ყანჩელი). Agrīnajos simfoniskajos darbos jūtama Vitolda Lutoslavska (Witold Lutosławski) muzikālā ietekme.