Kantrimūzika sāka veidoties 20. gs. pirmajā un otrajā desmitgadē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienvidaustrumu pavalstīs, Apalaču kalnu masīva ieceļotāju (pārsvarā angļu, īru un skotu) tautasdziesmām un deju ritmiem saplūstot ar blūza un gospeļa ietekmēm.

Sākotnēji šo mūziku dēvēja par hilbilī (hillbilly ‘lauķis’, no Ankla Deiva Meikana, Uncle Dave Macon, 1924. gada dziesmas Hill Billie Blues), un tas bija pirmais baltādaino amerikāņu radītais populārās mūzikas žanrs. 20. gs. 40. gados nosaukumu “hilbilī” nomainīja apzīmējums “kantri” (country ‘lauki’, ‘lauku’; reizēm arī country & western). 21. gs. termins “kantri” apzīmē plašu mūzikas stilistiku kopumu, ko vieno vienkāršas, viegli uztveramas melodijas ar skaidri izdziedātu tekstu, kas (parasti pirmās personas vēstījuma formā) stāsta par ikdienišķām dzīves norisēm. Kantrimūziku visbiežāk izpilda baltādainie mūziķi un instrumentārijā dominē ģitāra, bandžo un vijole. Kā vairums populārās mūzikas žanru, tas balansē starp galvenokārt komerciāli orientētu masu kultūru un augstvērtīgu mākslinieciski motivētu jaunradi.

Žanra pirmsākumos dziesmas parasti radās tradicionālām melodijām (tām nereti bija ķeltiska izcelsme) pievienojot jaunus tekstus par trūcīgo lauku iedzīvotāju dzīvesveidu, darbiem, dabas kataklizmām, noziedzību u. tml. 20. gs. 20. gados parādījās pirmie autori, kas sacerēja gan melodijas, gan tekstus. Līdzīgu attīstību šajā laikā piedzīvoja arī t. s. rietumu mūzika (Western music, radusies ASV Rietumu pavalstīs) – šeit dziesmu tematika galvenokārt skāra kovboju ikdienu.

Būtiska loma kantri popularizēšanā un attīstībā bija Našvilas radiostacijas WSM 1925. gadā uzsāktai iknedēļas pārraidei Grand Ole Opry, kurā līdz pat mūsdienām uzstājas žanra ievērojamākie izpildītāji. Savukārt Našvila pamazām (īpaši pēc Otrā pasaules kara) kļuva par kantrimūzikas ”galvaspilsētu“, kur bāzējas daudzi mūziķi, autori, producenti, ierakstu studijas, izdevniecības u. tml.

Sākotnēji kantri izpildīja viens mūziķis, kurš dziedāja un spēlēja bandžo, skotu vijoli vai spāņu ģitāru (dažādos reģionos instrumenti atšķīrās), vēlāk parādījās arī stīgu ansambļi, un instrumentārijā ienāca akordeons, havajiešu stīlģitāra, mandolīna, pēc tam arī elektriskā ģitāra un sitamie instrumenti. Priekšnesumā parasti ietilpa ne tikai skaņdarbi, bet arī sadzīviski joki. Pirmie ievērojamie kantri mūziķi jau 20. gados bija Kārteru ģimene (Carter Family) – ģimenes grupa, kas ieskaņojusi vairāk nekā 300 dziesmu, no kurām daudzas  pazīstamas joprojām, un Džimijs Rodžerss (Jimmie Rodgers) – izpildītājs un autors, kura dziesmām raksturīga spēcīga blūza ietekme.

Lai arī kantrimūzika radās kā lauku cilvēku ikdienas produkts, tās autentiskums ātri vien kļuva visai nosacīts, jo daudzas no žanra pirmajām slavenībām – ”dziedošie kovboji“ (singing cowboys) Vernons Delhārts (Vernon Dalhart), Kārsons Robinsons (Carson Robinson), Bobs Millers (Bob Miller), un citi  –  bija no Ņujorkas un izpildīja ne tikai ”lauku“ dziesmas, bet arī profesionālu pilsētas autoru sacerējumus ar stilizētām kantri iezīmēm.

Dažādu lauku reģionu muzikālā specifika ļāva rasties kantri apakšžanriem – honkītankam (honky-tonk, emocionāla vokāla un neliela instrumentāla ansambļa izpildītas dziesmas par dzeršanu, nelaimīgu mīlestību un vientulību; viens no izplatītākajiem kantri paveidiem), rietumu svingam (Western swing, kantri un džeza hibrīds), blūgrāsam (bluegrass, tradicionāli skaņdarbi straujā tempā un virtuozā, nereti improvizētā stīgu instrumentu izpildījumā) un citiem.

Plaša kantri un rietumu mūzikas popularitāte sākās 20. gs. 30. gados līdz ar kinoindustrijas pastiprinātu pievēršanos mežonīgo rietumu un kovboju tematikai. Šajā laikā kantri dziesmas arvien biežāk sāka sacerēt profesionāli autori no lielpilsētām un tās izpildīja Holivudas aktieri (Džīns Otrijs, Gene Autry; Bobs Villss, Bob Wills; Tekss Viljamss, Tex Williams; Rojs Rodžerss, Roy Rogers, u. c.). Pateicoties galvenokārt tieši Holivudas ”dziedošajiem kovbojiem“ 20. gs. 40. gados kantri kļuva par amerikāniskā dzīvesveida simbolu un ievērojamu komerciālu industriju. Tomēr nozīmīgākais šā laika mūziķis bija Henks Viljamss (Hank Williams) –  autors un izpildītājs, kas visai būtiski ietekmējis nākamo paaudžu kantri un rokmūziku, bet ar kino bija saistīts minimāli.

Ar laiku kantri sāka ietekmēt arī citus populārās mūzikas žanrus. 50. gadu sākumā kantri un ritmblūza saplūsmē radās viens no pirmajiem un nozīmīgākajiem rokenrola stiliem – rokabilī (reizēm klasificēts arī kā kantri paveids), bet nākamajā desmitgadē kantri bija viens no roka muzikālajiem pirmavotiem (The Beatles, The Rolling Stones u. c. populāras rokgrupas izpildīja arī kantri autoru dziesmas, kā arī pašas sacerēja kantrimūzikā balstītas kompozīcijas). Savukārt ievērojamais soula un ritmblūza mūziķis Rejs Čārlzs (Ray Charles) 60. gadu sākumā kantri repertuāru apvienoja ar t. s. melnās mūzikas stilistikām (soulu, blūzu, ritmblūzu un gospeli); kantri elementus jaunradē izmantojuši citi soula un ritmblūza mūziķi, t. sk. Otiss Redings (Otis Redding), Sems Kuks (Sam Cooke) un Els Grīns (Al Green). 20. gs. 60. gadu nogalē, pateicoties tādu mūziķu kā Bobs Dilans (Bob Dylan), Grems Pārsonss (Gram Parsons), The Byrds un citu darbībai, radās kantriroka žanrs, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja nākamajā desmitgadē līdz ar grupas The Eagles panākumiem. 70. gados kantri kļuva par nozīmīgu Dienvidu roka (southern rock) iedvesmas avotu.

Paradoksāli, bet 60. gados, kantri iespaidam uz citiem žanriem topot arvien fundamentālākam, kantrimūzikas prestižs kritās, jo tā tika uzskatīta par pārlieku konservatīvu. Jaunu vitalitāti tai deva Džonijs Kešs (Johnny Cash), Villijs Nelsons (Willie Nelson), Veilons Dženingss (Waylon Jennings), Kriss Kristofersons (Kris Kristofferson), Merls Hegards (Merle Haggard), un citi mūziķi, kuri žanra tradīcijas apvienoja ar hipiju dzīvesveidu un rokmūzikas elementiem, aizsākot novirzienu, kas sākotnēji tika dēvēts par progresīvo kantri (progressive country), bet vēlāk kļuva pazīstams kā izraidīto vai ārpusnieku kantri (outlaw country). Savukārt tiecoties pēc plašākas auditorijas un atsakoties no “laucinieciskākajām” skanējuma iezīmēm, radās kantripops (country pop), kam plašu auditoriju ne tikai ASV, bet arī citur pavēra Dollija Pārtone (Dolly Parton), Kenijs Rodžerss (Kenny Rogers), Glens Kempbels (Glen Campbell), Džons Denvers (John Denver) un citas slavenības. Arī turpmāk kantri attīstību visvairāk noteica mijiedarbība ar citiem mūzikas žanriem. Piemēram, saplūsmē ar pankroku 80. gadu sākumā izveidojās kovpanks (cowpunk), kas nākamajā desmitgadē noveda pie alternatīvā kantri (alternative country, alt-country vai Americana) dzimšanas.

Mūsdienās populārākie kantri apakšžanri ir kantripops (Gārts Brūkss, Garth Brooks; Kerija Andervuda, Carrie Underwood; Teilore Svifta, Taylor Swift; Martina Makbraida, Martina McBride; Kīts Ērbans, Keith Urban; Dixie Chicks; Lady Antabellum u. c.) un alternatīvais kantri (Stīvs Ērls, Steve Earle, Raiens Adamss, Ryan Adams; Emilū Herisa, Emmylou Harris; Lusinda Viljamsa, Lucinda Williams; Drive-By Truckers; Band of Horses; Calexico; Wilco; The Handsome Family u. c.). Vairāk vai mazāk izteikta kantri ietekme sastopama daudzu roka un popmūzikas mākslinieku jaunradē (B. Dilans, Brūss Springstīns, Bruce Springsteen; Nīls Jangs, Neil Young; Vens Morisons, Van Morrison; Marks Noflers, Mark Knopfler; Eltons Džons, Elton John; Toms Petijs, Tom Petty; Kidroks, Kid Rock; Šerila Krova, Sherryl Crow; Nora Džounsa, Norah Jones; Beks, Beck; Roberts Plānts, Robert Plant;  Toms Veitss, Tom Waits; Džons Meiers, John Mayer; Džeks Vaits, Jack White, u. c.).

Lai gan kantrimūzika izplatīta arī Kanādā, Meksikā, Austrālijā, kā arī Lielbritānijā un daudzviet Eiropā, vislielāko popularitāti tā saglabā savā dzimtenē ASV, kur arī 21. gs. ir starp iecienītākajiem mūzikas žanriem. Agrīnajā periodā kantri sniedza kopības un sevis apzināšanās iespēju baltajiem amerikāņiem (tāpat kā blūzs un džezs bija cieši saistīts ar afroamerikāņu ikdienu un dzīves redzējumu), savukārt žanra attīstības gaitā, arvien attālinoties no sākotnējām britu mūzikas ietekmēm, tika definēta jauna amerikāņu mūzikas tradīcija. Mūsdienās kantri izpratne neaprobežojas ar sākotnējo “lauku” aspektu, tas ir nacionālās kultūras un dzīvesveida fenomens, kas ne tikai sludina savas auditorijas vērtības (patriotisms, optimisms, ģimene, reliģija, izklaide, vēsture, politika u. c.), bet arī pats ieņem stabilu vietu starp šīm vērtībām.

Žanra vēsturei, sasniegumiem un māksliniekiem veltīta Kantrimūzikas Slavas zāle un muzejs (Country Music’s Hall of Fame and Museum, kopš 1961, Našvilā). Par kantri popularizēšanu un attīstību visā pasaulē rūpējas Kantrimūzikas asociācija (Country Music Association, 1958, Našvilā).