Viena no ievērojamākām izpildītājām žanra vēsturē. Par spīti neilgai karjerai, būtiski veicinājusi jaunas vokālās tradīcijas rašanos un palīdzējusi mainīt priekšstatus par sieviešu lomu kantrimūzikā.

P. Klaina uzauga trūcīgā kalēja un šuvējas ģimenē. Bērnībā kopā ar māti dziedāja baznīcas korī un pašmācībā apguva klavierspēli. Pēc vecāku šķiršanās 15 gadu vecumā pameta mācības skolā un strādāja dažādus darbus, bet vakaros dziedāja dzertuvēs, kā arī piedalījās amatierizpildītāju konkursos. 1952. gadā sāka uzstāties ar kantrimūziķu grupu. Šajā laikā arī pieņēma skatuves vārdu Patsija (no mātes pirmslaulību uzvārda “Patersone”).

1954. gadā P. Klaina noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju 4 Star Records. Pirmo ieskaņojumu rezonanse bija niecīga, taču, pateicoties līdzdalībai reģionālās televīzijas (TV) mūzikas konkursos, ievērību izpelnījās viņas skatuves tēls, kurā uzsvērta gan sievišķība, gan piederība laucinieciskai darba ikdienai.

1957. gada sākumā, piedaloties konkursā “Artūra Godfrija talantu skauti” (Arthur Godfrey’s Talent Scouts), P. Klaina debitēja nacionālajā TV. Viņas izpildītā Walkin’ After Midnight kļuva par konkursa uzvarētājdziesmu un pirmo hitu dziedātājas karjerā. Turklāt tās popularitāte neaprobežojās ar kantrimūzikas vidi, bet, iezīmējot tendenci, kas dažus gadus vēlāk P. Klainai ļāva kļūt par valsts mēroga slavenību, aptvēra arī popmūzikas publiku. Arī 21. gs. Walkin’ After Midnight ir viena no pazīstamākajām P. Klainas repertuāra dziesmām, taču viņas nākamie ieraksti bija mazāk veiksmīgi. Dziedātāja šo karjeras stagnāciju saistīja ar 4 Star attieksmi un repertuāra politiku, kuras dēļ viņai bieži nācies ieskaņot otršķirīgus sacerējumus.

Pēc meitas piedzimšanas 1958. gadā P. Klaina pārcēlās uz Našvilu (Tenesī pavalsts, ASV), kur tolaik radās jauna kantri stilistika, kas pazīstama kā Našvilas skanējums (Nashville sound).

Reaģējot uz rokenrola modes veicināto žanra popularitātes kritumu, daudzi Našvilas mūziķi atteicās no tradicionālās kantrimūzikas “laucinieciskākajiem” parametriem (jodelēšana, specifiska vijolspēles tehnika un stīlģitāras izmantojums, arī uzsvērta sentimentalitāte, izmisīgums vai jautrība), tos aizstājot ar smalkiem stīgu un fona vokālu aranžējumiem, augsti profesionālu studijas mūziķu spēli un tehniski izkoptu solista dziedājumu bez pārspīlētas eksaltācijas.

1960. gadā, noslēdzot līgumu ar ierakstu kompāniju Decca Records, P. Klaina atjaunoja sadarbību ar tās producentu Ouenu Bredliju (Owen Bradley) – vienu no jaunā stila aizsācējiem, kurš jau iepriekš bija producējis viņas Walkin’ After Midnight ieskaņojumu. Dziedātāja arī turpmāk palika senās kantrimūzikas cienītāja un producenta stilistiskajiem risinājumiem bieži iebilda, taču jau drīzā nākotnē viņas tradicionālā kantri, honkītanka (honky-tonk) un rokabilī repertuāra vietā nāca komerciāli daudzsološākas, viņas balss potenciālu pilnīgāk atklājošas kantripopa dziesmas, savukārt agrāko t. s. govjmeiteņu (cowgirls) garderobi nomainīja kokteiļkleitas un vakartērpi. Šo pārmaiņu rezultātā P. Klaina kļuva par Našvilas skanējuma spilgtāko un pazīstamāko pārstāvi.

Viņas neilgās karjeras kulminācija pienāca 1961. gadā. Tā sākumā P. Klaina laida pasaulē dēlu, bet nedaudz vēlāk tika izdots I Fall to Pieces – viņas pirmais singls, kas sasniedza Billboard kantri topa virsotni un beidzot pārspēja Walkin’ After Midnight panākumus. Vasarā dziedātāja guva smagus savainojumus autoavārijā, bet jau pēc sešām nedēļām, joprojām pārvietojoties ratiņkrēslā, atsāka koncertdarbību. Pēc iznākšanas no slimnīcas viņa arī ieskaņoja romantisku balādi Crazy. P. Klainai nepatika ne šī dziesma, ne O. Bredlija aranžējums, taču viņas suģestējošais dziedājums tai nodrošināja milzīgu atzinību (Nr. 2 kantri topā, Top 10 popmūzikas tabulā). Arī mūsdienās Crazy ir populārās mūzikas standarts, kas piedzīvojis daudz interpretāciju (Linda Ronstata, Linda Ronstadt; Hulio Iglesiass, Julio Iglesias; Nīls Jangs, Neil Young;  Lianna Raimsa, LeAnn Rimes; The Kills u. c.), bet visbiežāk asociēts tieši ar P. Klainas izpildījumu; savukārt 60. gadu sākumā viņas versija pirmoreiz pievērsa plašu uzmanību arī dziesmas autoram Villijam Nelsonam (Willie Nelson). 1961. gada noslēgumā klajā nāca dziedātājas otrais albums Showcase, kurā iekļauti visi tobrīd pazīstamākie hiti – Walkin’ After Midnight (jauns ieskaņojums); I Fall to Pieces un Crazy.

Savukārt 1962. gadā P. Klaina iesaistījās ceļojošā koncertrēvijā “Džonija Keša šovs” (The Johnny Cash Show), turklāt, pateicoties singlam She’s Got You, kļuva pazīstama arī Eiropā.

P. Klaina gāja bojā 30 gadu vecumā nelabvēlīgu laikapstākļu izraisītā lidmašīnas avārijā pēc koncerta Kanzassitijā (Kanzasas pavalsts, ASV). Starp negadījuma upuriem bija arī kantrimūziķi Kovbojs Kopass (Cowboy Copas) un Hokšovs Hokinss (Hawkshaw Hawkins), kā arī dziedātājas menedžeris un lidmašīnas pilots Rendijs Hjūzs (Randy Hughes).

P. Klainas dzīves laikā tika izdoti vien trīs albumi (vairums ierakstu kompāniju tolaik primāri orientējās uz singlu formātu), bet pēc nāves klajā nākuši daudzi viņas ieraksti (t. sk. iepriekš neizdoti studijas un koncertu ieskaņojumi), kas guvuši panākumus ne tikai ASV. Dziedātājas populārāko ieskaņojumu izlase Greatest Hits (1967, pazīstama arī kā 12 Greatest Hits) ilgstoši bija komerciāli veiksmīgākais kantrimūzikas albums sieviešu konkurencē – tikai 90. gadu otrajā pusē tā pārdošanas rezultātus pārspēja Šenaias Tveinas (Shania Twain) albums The Woman in Me (1995).

Veltījumalbumā Remembering Patsy Cline (2003) viņas repertuāru interpretē Nora Džounsa (Norah Jones), Daiena Krola (Diana Krall), k.d. lenga (k. d. lang) un citas pazīstamas dziedātājas. 1977. gadā līdzīgu albumu I Remember Patsy iedziedājusi Loreta Linna (Loretta Lynn).

Neraugoties uz atbilstošas izglītības trūkumu (dziedātāja neprata lasīt notis), P. Klaina ar savu emocionāli nosvērto, bagātīgi niansēto kontralta dziedājumu aizsāka turpmāk plaši izplatītu izpildījuma tradīciju, kurā kantri vitalitāte apvienota ar precīzu psiholoģisko izjūtu un izsmalcinātu vokālo tehniku, kas tuvāka popmūzikas tradīcijām.

Būdama starp žanra pirmajām plaši iecienītajām dziedātājām (vienīgā soloizpildītāja, kura baudīja noturīgus panākumus, pirms viņas bija Kitija Velsa, Kitty Wells), P. Klaina mainīja priekšstatus par sieviešu nozīmi kantrimūzikā, kur vēsturiski dominējuši vīrieši.

Izmantojot savu autoritāti, P. Klaina atbalstīja arī citu talantīgu izpildītāju (L. Linna; Dotija Vesta, Dottie West; Džena Hovarda, Jan Howard) iekļaušanos kantri industrijā. Tāpat viņa veicinājusi žanra popularitāti ar lauku vidi nesaistītā publikā (1962. gadā kļuva par pirmo Našvilas dziedātāju, kura sniegusi ilgstošu koncertsēriju Lasvegasā).

Rezumējot P. Klainas (un L. Linnas) ietekmi uz sieviešu lomu nākamo paaudžu kantrimūzikā, ievērojamā dziedātāja un dziesmu autore Dollija Pārtone (Dolly Parton) atzinusi, ka “Patsija Klaina un Loreta Linna pavēra ceļu mums visām” (Lynn, L., Me & Patsy Kickin’ Up Dust, 2021).

1960. gadā P. Klaina piedzīvoja vienu no lielākajām atzinībām kantrimūzikas apritē, tiekot uzņemta par žanra nozīmīgāko institūciju dēvētās radiopārraides un koncertsērijas Grand Ole Opry pastāvīgās dalībnieces statusā. 1973. gadā viņa kļuva pirmo sievieti–soloizpildītāju, kura uzņemta Kantrimūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame), bet 1995. gadā tika godināta ar Grammy balvu par mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award).

Žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauta P. Klainas izlase The Ultimate Collection (2000).

Vinčesteras pilsētas ēka, kurā aizritējusi dziedātājas bērnība, iekļauta ASV Nacionālajā vēsturisko piemiņas vietu reģistrā (National Register of Historic Places) un kopš 2011. gada pieejama publiskai apskatei. 2017. gadā Našvilā tika atklāts Patsijas Klainas muzejs (Patsy Cline Museum).

ASV Pasts laidis klajā P. Klainas piemiņas pastmarku (1993).

1985. gadā tika pirmizrādīta dziedātājas dzīvesstāstam un karjerai veltīta spēlfilma “Skaistie sapņi” (Sweet Dreams, režisors Karels Raiss, Karel Reisz), kurā galveno lomu tēlo Džesika Lenga (Jessica Lange). Savukārt 2019. gadā uzņemtā televīzijas drāma “Patsija & Loreta” (Patsy & Loretta, režisore Kellija Kurī, Callie Khouri) stāsta par P. Klainas un L. Linnas draudzību. Abu attiecības aplūkotas arī L. Linnai veltītā spēlfilmā “Ogļrača meita” (Coal Miner’s Daughter, režisors Maikls Epteds, Michael Apted, 1980).

Par P. Klainu uzņemtas arī dokumentālās filmas, t. sk. režisora Marka Hola (Mark Hall) “Īstā Patsija Klaina” (The Real Patsy Cline, 1989) un “Atceroties Patsiju” (Remembering Patsy, 1994).

Back in Baby’s Arms; Crazy; I Fall to Pieces; You’re Stronger Than Me; She’s Got You; So Wrong; Strange; Sweet Dreams (Of You); The Wayward Wind; Three Cigarettes in an Ashtray; Walkin’ After Midnight; Why Can’t He Be You

Patsy Cline (Decca, 1957); Showcase (1961, Decca); Sentimentally Yours (Decca, 1962); A Portrait of Patsy Cline (Decca, 1964); That’s How a Heartache Begins (Decca, 1964); Live at the Opry* (MCA, 1988); Live at the Cimarron Ballroom* (MCA Nashville, 1997)

* koncertieraksti