D. Pārtones repertuārā netrūkst arī folka un popa skaņdarbu, taču visvairāk viņa darbojusies kantrīmūzikā. Pateicoties spilgtam autores un izpildītājas talantam un kolorītam publiskajam tēlam, kļuvusi par vienu no populārākajām mūziķēm žanra vēsturē. Profesionālo darbību D. Pārtone sāka 20. gs. 60. gados, un arī mūsdienās ir vairāku paaudžu klausītāju iecienīta izklaides māksliniece.

D. Pārtone bija ceturtais bērns nabadzīgā 12 bērnu ģimenē provinciālā mazpilsētā Lielo dūmakaino kalnu reģionā. Māte spēlēja akustisko ģitāru, un jau agrā bērnībā tās spēli apguva arī D. Pārtone. Piecu gadu vecumā viņa sacerēja pirmo dziesmu, nedaudz vēlāk sāka dziedāt baznīcā, kopš 10 gadu vecuma regulāri uzstājās vietējā televīzijā (TV) un radio. Meitenei bija 13 gadu, kad Džonijs Kešs (Johnny Cash) pieteica viņas pirmo uzstāšanos nozīmīgākajā kantrīmūzikas radiopārraidē Grand Ole Opry, savukārt gadu vēlāk viņa noslēdza pirmo ierakstu līgumu un ieskaņoja debijas singlu. Tūlīt pēc skolas beigšanas (bija pirmā ģimenes locekle, kura guvusi vidusskolas izglītību) D. Pārtone pārcēlās uz kantrī “galvaspilsētu” Našvilu (Tenesī pavalsts, ASV), kur vispirms izpelnījās ievērību kā dziesmu autore.

Neilgi pēc debijas albuma Hello, I’m Dolly (1967) iznākšanas kantrīmūziķis Porters Vagoners (Porter Wagoner) jaunajai dziedātājai piedāvāja pastāvīgu līdzdalību populārā iknedēļas TV varietē pārraidē “Portera Vagonera šovs” (The Porter Wagoner Show).

P. Vagonera šovā D. Pārtone darbojās (lielākoties dziedot duetā un runājot humoristiskus dialogus) no 1967. līdz 1974. gadam; abi dziedātāji arī kopīgi ieskaņoja virkni veiksmīgu albumu. D. Pārtones solodarbu rezonanse sākotnēji bija pieticīgāka, līdz 1971. gada sākumā singls Joshua (1970) izvirzījās Billboard kantrī topa 1. vietā, aizsākot ilgstošu panākumu periodu, kas ar laiku aizēnoja P. Vagonera slavu.

1971. gadā iznāca albums Coat of Many Colors – tā tituldziesma, kurā dziedātāja atceras bērnībā piedzīvoto skolasbiedru izsmieklu par mātes šūto lupatu mēteli, arī mūsdienās ir viena no viņas populārākajām dziesmām; autobiogrāfiski bērnības un jaunības iespaidi viņas sacerējumos bieži sastopami arī vēlāk.

D. Pārtones un kantrīmūzikas klasiskajam repertuāram piederīga arī dziesma Jolene (1973) – greizsirdības māktas jaunas sievietes monologs, ar ko tā vēršas pie savas sāncenses. Jolene D. Pārtonei ļāva debitēt Lielbritānijas Top 10 tabulā un nākamajās desmitgadēs dziesmas popularitāte ievērojami pārsniegusi kantrī publiku; 2004. gadā britu Top 20 ierindojās tās garāžroka versija dueta The White Stripes izpildījumā.

Arvien veiksmīgāku individuālo darbību D. Pārtone turpināja arī pēc aiziešanas no P. Vagonera šova, turklāt desmitgades otrajā pusē viņas ierakstus sāka atskaņot arī popmūzikas radiostacijas. 70. gados ASV kantrī topa pirmo vietu sasniedza 10 viņas solosingli un viens duets ar P. Vagoneru (Please Don’t Stop Loving Me, 1974).

Atpazīstamību meinstrīma auditorijā veicināja kinodebija filmā “No deviņiem līdz pieciem” (9 to 5, režisors Kolins Higinss, Colin Higgins, 1980), kurā dziedātājas ekrāna partneres bija Džeina Fonda (Jane Fonda) un Lilī Tomlina (Lily Tomlin). Sieviešu emancipācijas tematikai veltītā komēdija guva lielus panākumus, turklāt D. Pārtones sacerētā un izpildītā filmas tituldziesma tika novērtēta ar Grammy balvu kā Gada labākā kantrī dziesma (Best Country Song) un pirmoreiz izvirzījās ne vien kantrī, bet arī popmūzikas topa līderpozīcijā. Savukārt D. Pārtones aktiersniegums izpelnījās Zelta globusa balvas (Golden Globe Award) nomināciju kategorijā Labākā aktrise kinokomēdijā vai mūziklā (Best Actress – Motion Picture Comedy or Musical). Ar šādu atzinību novērtēta arī dziedātājas nākamā loma K. Higinsa muzikālajā komēdijā “Labākais priekanams Teksasā” (The Best Little Whorehouse in Texas, 1982).

Šajā laikā D. Pārtones slava izplatījās arī Eiropā un citviet, turklāt panākumus viņa guva gan izpildot savus sacerējumus, gan interpretējot citu autoru skaņdarbus. 80. gados Billboard kantrī topa virsotnē nokļuva deviņi viņas solosingli, kā arī The Bee Gees dalībnieku brāļu Gibu sacerētais duets ar Keniju Rodžersu (Kenny Rogers) Islands in the Stream (1983) un trijatā ar Emilū Herisu (Emmylou Harris) un Lindu Ronstadi (Linda Ronstadt) ieskaņotais Fila Spektora (Phil Spector) 50. gadu hits To Know Him Is To Love Him (1987).

90. gadu kantrī apritē dominējot jaunās paaudzes kantrīpopa izpildītājiem, D. Pārtone zaudēja popularitātes tabulu līderes statusu (desmitgades vienīgais Nr. 1 hits bija Rockin’ Years – 1991. gada duets ar Rikiju Van Šeltonu, Rickie Van Shelton), taču sāka iemantot populārās mūzikas klasiķes autoritāti. Īpaši to stiprināja Vitnijas Hjūstones (Whitney Houston) iedziedātā I Will Always Love You kaverversija (1992), kas dzirdama filmas “Miesassargs” (The Bodyguard, režisors Miks Džeksons, Mick Jackson, 1992) epizodē.

Šī balāde, ko D. Pārtone, beidzot dalību P. Vagonera šovā, sacerēja kā atvadu veltījumu ilggadējam kolēģim, jau divreiz bija sasniegusi kantrī topa virsotni viņas pašas izpildījumā; 1974. gadā tas izdevās dziesmas oriģinālieskaņojumam, bet 1981. gadā – jaunai versijai, kas iedziedāta filmai “Labākais priekanams Teksasā”. Starplaikā to savā repertuārā vēlējās iekļaut arī Elviss Preslijs (Elvis Presley), taču viņa menedžeris par to pieprasīja 50 % autortiesību ienākumu, kam D. Pārtone nepiekrita. Šo lēmumu, kura dēļ nācies izšķirties starp biznesa interesēm un milzīgu cieņu pret E. Presliju, viņa vēlāk raksturoja kā vienu no grūtākajām izvēlēm savā karjerā, taču tas ļāva ietaupīt vairākus miljonus dolāru, kad V. Hjūstones ieskaņotā dziesmas interpretācija kļuva par globālu hitu un vienu no veiksmīgākajiem singliem mūzikas industrijas vēsturē. Kopš tā laika I Will Always Love You ir pats pazīstamākais D. Pārtones sacerētais skaņdarbs (1995. gadā autore to ieskaņoja vēlreiz – duetā ar Vinsu Gilu, Vince Gill).

21. gs. pirmajās desmitgadēs D. Pārtone joprojām ir starp autoritatīvākajiem amerikāņu izklaides māksliniekiem. Gadsimtu mijas laikā atzinīgas atsauksmes un ievērojamus panākumus guva albumu The Grass Is Blue (1999), Little Sparrow (2001) un Halos & Horns (2002) veidotā blūgrāsa triloģija, un arī vēlāk viņa ar panākumiem darbojusies dažādās kantrī, folka, gospeļa un popmūzikas stilistikās. Ārpus ASV dziedātājas reputāciju īpaši vairoja lielu ievērību guvusī uzstāšanās Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival) Anglijā 2014. gadā, savukārt Ziemeļamerikā viņa šajā laikā sniedza vērienīgākās koncertturnejas visas ilggadējās karjeras laikā.

Līdzās 13 albumiem un vairākiem desmitiem singlu, kas ieskaņoti ar P. Vagoneru, D. Pārtones diskogrāfijā ir daudz sadarbību ar citiem mūziķiem. Lielāko ievērību guvuši albumi Trio (1987) un Trio II (1999) ar E. Herisu un L. Ronstadi – pirmais bija izvirzīts Grammy balvai kategorijā Gada albums (Album of the Year), bet otrais pretendēja uz Grammy kategorijā Labākais kantrī albums (Best Country Album). 1993. gadā līdzīgu albumu Honky Tonk Angels D. Pārtone ieskaņoja ar kantrīmūzikas veterānēm Loretu Linnu (Loretta Lynn) un Tamiju Vaineti (Tammy Wynette), savukārt jau 1984. gadā klajā nāca Ziemassvētku albums Once Upon a Christmas, kurā viņa dzirdama ar populāro dziedātāju Keniju Rodžersu (Kenny Rogers) – abi vairākkārt sadarbojušies arī vēlāk.

Ierakstu studijā D. Pārtone dziedājusi arī ar Četu Etkinsu (Chet Atkins), Villiju Nelsonu (Willie Nelson), Krisu Kristofersonu (Kris Kristofferson), Elisoni Krausu (Alison Krauss), Maiklu Bublē (Michael Bublé), Rodu Stjuartu (Rod Stewart), Hulio Iglesiasu (Julio Iglesias), Culture Club, Noru Džounsu (Norah Jones), Pentatonix, Kešu (Kesha), Mailiju Sairusu (Miley Cyrus) un citiem dažādu žanru un paaudžu izpildītājiem.

D. Pārtones dziesmām piemīt vienkāršas, viegli uztveramas melodijas un teksti par ikdienišķām, plašam klausītāju lokam pazīstamām situācijām, ģimenes vērtībām, bērnības atmiņām un piederību dzimtajai videi. Dziesmu varones bieži ir no vienkāršas vides nākušas sievietes, kuras saskārušās ar pārbaudījumiem mīlestībā, sadzīvē un sabiedrībā. Sieviešu līdztiesības un neatkarības centieniem veltīto dziesmu dēļ D. Pārtone bieži dēvēta par feministi, tomēr viņa vairākkārt norādījusi, ka nav piederīga ne šai, ne kādai citai sabiedriski politiskai kustībai. Daudzi komentētāji tieši spēju desmitgadēm ilgi atrodoties plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, saglabāt politisku neitralitāti uzskata par vienu no viņas popularitātes noturības iemesliem.

D. Pārtones priekšnesumam raksturīgs sakāpināti sievišķīgs, nereti arī bērnišķīgi meitenīgs soprāna dziedājums, kas tembrāli un intonatīvi atgādina animācijas filmās dzirdamās nereāli teatrālās aizkadra balsis. Tikpat spilgts ir dziedātājas ārējais veidols (uz kiča robežas balansējoša garderobe un blondas, kupli cirtainas parūkas), kas aizgūts no bērnības mazpilsētā redzētas prostitūtas, kura dziļā nabadzībā augušās meitenes uztverē iemiesojusi pasaku princešu skaistuma un greznības etalonu. Šā groteskā tēla neatņemama iezīme ir asprātīgi ironisks pašvērtējums, un laika gaitā tas kļuvis par vairākām klausītāju paaudzēm pazīstamu populārās kultūras simbolu.

D. Pārtone ir pazīstama arī kā uzņēmēja. Ievērojamākais ar viņas vārdu saistītais uzņēmums ir tematisks ģimenes atrakciju parks Dollivuda (Dollywood), kas kopš 1986. gada darbojas Pidženfordžā (Tenesī pavalsts, ASV) netālu no dziedātājas dzimtās Pitmensenteras pilsētas, un ir veltīts Tenesī un Lielo dūmakaino kalnu reģiona vēsturei.

Starptautisku uzmanību piesaistījusi labdarības organizācija Dollijas Pārtones Iztēles bibliotēka (Dolly Parton’s Imagination Library), kuras mērķis ir veicināt pirmskolas vecuma bērnu interesi par lasīšanu un literatūru. Laikā no 1995. līdz 2020. gadam tā bez maksas izsūtījusi 150 mlj grāmatu bērniem ASV un citās valstīs.

D. Pārtone regulāri atbalstījusi arī Amerikas Sarkanā Krusta organizāciju (American Red Cross), dažādas izglītības un dabas aizsardzības programmas, kā arī citas sabiedriski nozīmīgas iniciatīvas. 2020. gadā viņa veltīja vienu mlj ASV dolāru pret vīrusu Covid-19 paredzētās vakcīnas Moderna izstrādei.

D. Pārtone uzņemta Kantrīmūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 1999), Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2001) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2022). Dziedātāja saņēmusi 11 Grammy balvas (t. sk. par mūža ieguldījumu, Lifetime Achievement Award, 2011), kā arī daudzas citas mūzikas industrijas atzinības.

D. Pārtones albums Coat of Many Colors iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020), bet veltījumalbumā Just Because I’m a Woman: Songs of Dolly Parton (2003) viņas dziesmas dzied Šanaia Tveina (Shania Twain), Šineida O’Konora (Sinéad O’Connor), N. Džounsa un citas pazīstamas mūziķes.

43. ASV prezidents Džordžs V. Bušs (George W. Bush) viņu apbalvojis ar Nacionālo mākslu medaļu (National Medal of Arts, 2005), saņēmusi arī Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honor, 2006).

2020. gadā Tenesī tika uzsākta sabiedriska kustība ar nolūku panākt pavalstī izvietoto vēsturisko konfederātu pieminekļu aizstāšanu ar “Tenesī īstenās varones” D. Pārtones skulptūrām. To atbalstīja vairāk nekā 25 000 iedzīvotāju un pavalsts vadība sāka apspriest dziedātājas pieminekļa uzstādīšanu vietējā Kapitolija teritorijā, taču D. Pārtone lūdza no ieceres atteikties, norādot, ka aktuālo sabiedrisko procesu kontekstā šāda uzmanība viņas personai ir nepiemērota.

9 to 5; After the Gold Rush (ar Emilū Herisu un Lindu Ronstadi); But You Know I Love You; Coat of Many Colors; Do I Ever Cross Your Mind (ar Četu Etkinsu); Dumb Blonde; Heartbreaker; Here You Come Again; I Will Always Love You; Islands in the Stream (ar Keniju Rodžersu); It’s All Wrong, But It’s All Right; Jolene; Joshua; Tennessee Homesick Blues; The Bargain Store

Hello, I’m Dolly (Monument, 1967); Just Because I’m a Woman (RCA Victor, 1968); Porter Wagoner & Dolly Parton (RCA Victor, 1970, ar Porteru Vagoneru); Coat of Many Colors (RCA Victor, 1971); Jolene (RCA Victor, 1974); The Bargain Store (RCA Victor, 1975); All I Can Do (RCA Victor, 1976); New Harvest... First Gathering (RCA Victor, 1977); Heartbreaker (RCA Victor, 1978); 9 to 5 and Odd Jobs (RCA Victor, 1980); Heartbreak Express (RCA Victor, 1982); Trio (Warner Bros., 1987, ar Emilū Herisu un Lindu Ronstadi); White Limozeen (Columbia, 1989); Eagle When She Flies (Columbia, 1991); Honky Tonk Angels (Columbia, 1993, ar Loretu Linnu un Tamiju Vaineti); Trio II (Elektra, 1999, ar E. Herisu un L. Ronstadi); The Grass Is Blue (Sugar Hill, 1999); Little Sparrow (Sugar Hill, 2001); Halos & Horns (Sugar Hill, 2002); Backwoods Barbie (Dolly, 2008); Better Day (Dolly, 2011); Blue Smoke (Dolly, 2014); Pure & Simple (Dolly, 2016)