Dziedājusi arī folkmūzikas un gospeļu repertuāru, bet galvenokārt muzicējusi dažādās kantrīmūzikas stilistikās. Ilgāk nekā piecas desmitgades guvusi ievērību kā interprete un oriģināldziesmu izpildītāja, kā arī duetu partnere un fona vokāliste Boba Dilana (Bob Dylan), Nīla Janga (Neil Young), Elvisa Kostello (Elvis Costello) un daudzu citu mūziķu ierakstos.

Skolā izcēlās ar labām sekmēm un, beidzot vidusskolu, izpelnījās stipendiju drāmas studijām Grīnsboro Ziemeļkarolīnas Universitātē (University of North Carolina at Greensboro). Studiju laikā aizrāvās ar folkmūziku, sāka sacerēt dziesmas un, pametusi mācības, pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja par oficianti un, dziedot un spēlējot akustisko ģitāru, uzstājās folkklubos. 1969. gadā iedziedāja bez ievērības palikušu albumu Gliding Bird. Jaunās dziesminieces lielākā mūzikas autoritāte bija Džoana Baeza (Joan Baez).

70. gadu sākumā par pavērsienpunktu kļuva iepazīšanās ar kantrīmūzikas entuziastu un kantrīroka pionieri Gremu Pārsonsu (Gram Parsons), kura vadībā E. Herisas žanriskā orientācija mainījās no folka uz kantrī un kantrīroku. Turklāt viņa apguva dziedāšanu divatā – gan duetā, gan piebalsojot vadošajam vokālistam. Abu balsu harmonija novērtējama G. Pārsonsa klasiskajos albumos GP (1973) un Grievous Angel (1974), kā arī koncertalbumā Live 1973 (1982).

G. Pārsonss nomira īsi pēc Grievous Angel pabeigšanas, taču E. Herisa arī turpmāk bieži izpildījusi viņa dziesmas un arī pati sacerējusi savam kādreizējam skolotājam veltītus skaņdarbus. Sadarbību ar G. Pārsonsu dziedātāja bieži atzinusi par izšķirošu pieredzi, kas viņai ļāvusi atrast “savu balsi”.

70. gadu vidū E. Herisa izveidoja grupu The Hot Band, kuras kodolu veidoja bijušie G. Pārsonsa pavadītājmūziķi (arī Elvisa Preslija, Elvis Presley, grupas dalībnieki) – ģitārists Džeimss Bērtons (James Burton), pianists Glens Hārdins (Glen Hardin) un basģitāras un kontrabasa spēlētājs Emorijs Gordijs jaunākais (Emory Gordy, Jr.); ievērojami dažādu paaudžu instrumentālisti (Alberts Lī, Albert Lee; Rikijs Skegss, Ricky Skaggs; Badijs Millers, Buddy Miller, u. c.) ar E. Herisu muzicējuši arī turpmāk.

Solodarbības sākumperiodā dziedātāja ieskaņoja vairākus sava dzīvesbiedra Braiena Ehema (Brian Ahem) producētus kaverversiju albumus, kas ieturēti G. Pārsonsa vadībā apgūtajā kantrīroka stilistikā. Konservatīvajās kantrī aprindās šie darbi un īpaši eklektiskā repertuāra izvēle (līdzās žanra klasiskai arī The Beatles; Čaka Berija, Chuck Berry; Dollijas Pārtones, Dolly Parton, u. c., bieži vien jaunu autoru sacerējumi) tika vērtēti neviennozīmīgi, tomēr tie guva visai plašu ievērību. 1975. gadā izdotais Elite Hotel un divus gadus vēlāk sekojušais Luxury Liner sasniedza Billboard kantrī albumu topa virsotni, līdz ar E. Herisas un Hot Band koncertturnejām veicinot kantrīmūzikas popularitāti arī roka publikā, tostarp Lielbritānijā un citās Eiropas valstīts.

70. gadu nogalē un 80. gados E. Herisas repertuārā dominēja salīdzinoši tradicionāla kantrī stilistika; šajā laikā dziedātāja arī pārcēlās uz t. s. kantrīmūzikas galvaspilsētu Našvilu (Tenesī pavalsts, ASV). Nozīmīgi šā perioda darbi ir kantrī albums Blue Kentucky Girl (1979), blūgrāsa albums Roses in the Snow (1980) un gospeļdziesmu kolekcija Angel Band (1987). Īpašu vietu E. Herisas diskogrāfijā ieņem konceptalbums (autore to dēvēja par “kantrī operu”) The Ballad of Sally Rose (1985), kurā pirmoreiz dzirdamas tikai viņas pašas sacerētas dziesmas (līdzautorībā ar toreizējo producentu un dzīvesbiedru Polu Kenerliju, Paul Kennerley), ko iedvesmojušas attiecības ar G. Pārsonsu.

90. gadu kantrīmūzikas vadošās tendences bija saistītas ar izteikti komerciāli orientētu un gados jaunu izpildītāju pārstāvētu kantrīpopa stilistiku, savukārt Ē. Herisas u. c. pieredzējušu mūziķu darbi, par spīti mākslinieciskai kvalitātei un kritikas atzinībai, saskārās ar radio un televīzijas ignoranci. Šajā situācijā dziedātāja atteicās no kantrī skanējuma un sāka sadarbību ar būtiski atšķirīgai mūzikas tradīcijai piederīgo Denielu Lenuā (Daniel Lanois), kurš bija guvis plašu ievērību kā Pītera Geibriela (Peter Gabriel), U2 un B. Dilana producents. Kopā radītais albums Wrecking Ball (1995) ar N. Janga, Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix), Lusindas Viljamsas (Lucinda Williams) un citu autoru dziesmu interpretācijām D. Lanuā producējumiem raksturīgi atmosfēriskā skanējumā kļuva par alternatīvā kantrī klasiku un aizsāka principiāli jaunu E. Herisas darbības periodu, kad viņas mūzika guva arvien plašāku ievērību arī alternatīvā roka un citu žanru publikā. Radošā pārtapšana turpinājās ar augsti novērtētiem albumiem Red Dirt Girl (2000) un Stumble into Grace (2003) – tajos dziedātāja, kura iepriekš galvenokārt bija pazīstama kā interprete, sevi apliecina arī kā talantīga dziesmu autore (Red Dirt Girl bija pirmais pārsvarā no oriģinālsacerējumiem sastāvošais albums kopš The Ballad of Sally Rose 1985. gadā). Arī mūzikas veterānes statusā viņa darbojusies gan kā interprete, gan savu sacerējumu izpildītāja, saglabājot augstu autoritāti gan kantrī apritē, gan ārpus tās.

Dzidrais soprāna dziedājums un izteiksmīgais balss tembrs, kā arī spēja piemēroties dažādiem partneriem un iejusties daudzveidīgā muzikālajā materiālā, bagātinot to ar lakoniskiem, taču emocionāli ietilpīgiem vokālajiem akcentiem, E. Herisai ļāvuši kļūt par ļoti pieprasītu fona vokālisti un duetu partneri.

Viens no pirmajiem šo viņas talanta šķautni novērtēja B. Dilans, kurš 1976. gadā E. Herisu uzaicināja piedalīties albuma Desire ieskaņošanā. Viņa dzirdama gandrīz visās Desire dziesmās, turklāt to vairums ierakstīts spontāni improvizētās sesijās bez iepriekšējiem mēģinājumiem. B. Dilana ieskaņojumos E. Herisa piedalījusies arī vēlāk.

Spilgts vokālā akompanējuma paraugs ir viņas dziedājums Villija Nelsona (Willie Nelson) albumā Teatro (1998). E. Herisa piedalījusies arī vairākos N. Janga albumos, kā arī E. Kostello, Raiena Adamsa (Ryan Adams), Bright Eyes, Glena Kempbela (Glen Campbell), Džonija Keša (Johnny Cash), Rozannas Kešas (Rosanne Cash), Gaja Klārka (Guy Clark), Šerilas Krovas (Sheryl Crow), The Dixie Chicks, Vinsa Gila (Vince Gill), Petijas Grifinas (Patty Griffin), Laila Loveta (Lyle Lovett), The Nitty Gritty Dirt Band un citu mūziķu ierakstos.

1980. gadā Grammy balvu kategorijā Labākais dueta vai grupas kantrī izpildījums (Best Country Performance Duo or Group) izpelnījās E. Herisas un Roja Orbisona (Roy Orbison) duets That Lovin’ You Feelin’ Again.

Cieša draudzība un profesionālās attiecības E. Herisu saista ar Lindu Ronstadi (Linda Ronstadt) un Dolliju Pārtoni (Dolly Parton). Būdamas starp savas paaudzes spilgtākajām kantrī dziedātājām, mākslinieces regulāri piedalījušās cita citas ierakstos, kā arī trijatā ieskaņojušas plašu ievērību guvušus albumus Trio (1987) un Trio II (1999); augstu vērtējumu izpelnījies arī E. Herisas un L. Ronstades albums Western Wall: The Tucson Sessions (1999).

Ilga un auglīga sadarbība L. Herisai bijusi arī ar Rodniju Krovelu (Rodney Crowell). 20. gs. 70. gados viņa viena no pirmajām repertuārā regulāri iekļāva tolaik jaunā autora un Hot Band ģitārista dziesmas, bet 2013. gadā Grammy balvu kategorijā Labākais amerikana albums (Best Americana Album) saņēma abu kopdarbs Old Yellow Moon, kam 2015. gadā sekoja vēl viens kopīgs albums The Traveling Kind (2015).

Iespējams, plašā publikā (īpaši Eiropā) pazīstamākais dziedātājas albums mūsdienās ir All the Roadrunning (2006), kas ieskaņots ar kādreizējo Dire Straits līderi Marku Nopfleru (Mark Knopfler) – abi mūziķi arī kopīgi koncertējuši ASV un Eiropā.

E. Herisa uzņemta Kantrīmūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 2008), viņas ieskaņojumi izpelnījušies 13 Grammy balvas; Grammy dziedātāja saņēmusi arī par Mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2018). Viņai piešķirtas arī Kantrīmūzikas asociācijas (Country Music Association), Kantrīmūzikas akadēmijas (Academy of Country Music) un Starptautiskās blūgrāsa mūzikas asociācijas (International Bluegrass Music Association) godalgas. 2015. gadā M. Herisa kļuva par Zviedrijas karaļa pasniegtās Polar mūzikas balvas (Polar Music Prize) laureāti.

Viņas izpildītā A Love That Will Never Grow Old (autori Gustavo Santaolalja, Gustavo Santaolalla, un Bērnijs Topins, Bernie Taupin), kas dzirdama filmā “Kuprainais kalns” (Brokeback Mountain, režisors Angs Lī, Ang Lee, 2005), novērtēta ar Zelta globusa balvu (Golden Globe Award, 2005) kā Labākā oriģināldziesma (Best Original Song).

After the Gold Rush (ar Lindu Ronstadi un Dolliju Pārtoni); Beneath Still Waters; Blue Kentucky Girl; Boulder to Birmingham; Goodbye; Love Hurts (ar Gremu Pārsonsu); May This Be Love; My Antonia (ar Deivu Metjūzu, Dave Matthews); Michelangelo; O Evangeline; Pancho and Lefty; Red Dirt Girl; Roses in the Snow; Sweet Old World; To Daddy; To Know Him Is to Love Him (ar L. Ronstadi un D. Pārtoni); Wayfaring Stranger.

Gliding Bird (Jubilee, 1969); Pieces of the Sky (Reprise, 1975); Elite Hotel (Reprise, 1975); Luxury Liner (Reprise, 1977); Quarter Moon in a Ten Cent Town (Reprise, 1978); Blue Kentucky Girl (Warner Bros., 1979); Roses in the Snow (Warner Bros., 1980); Evangeline (Warner Bros., 1981); Cimarron (Warner Bros., 1981); Last Date* (Warner Bros., 1982); White Shoes (Warner Bros., 1983); The Ballad of Sally Rose (Warner Bros., 1985); Thirteen (Warner Bros., 1986); Trio (Warner Bros., 1987, ar Lindu Ronstadi un Dolliju Pārtoni); Angel Band (Warner Bros., 1987); Bluebird (Warner Bros., 1989); Brand New Dance (Warner Bros., 1990); At the Ryman* (Warner Bros., 1992, ar The Nash Ramblers); Cowgirl’s Prayer (Elektra, 1993); Wrecking Ball (Elektra, 1995); Spyboy* (Eminent, 1998); Trio II (Elektra, 1999, ar L. Ronstadi un D. Pārtoni); Western Wall: The Tucson Sessions (Elektra, 1999, ar L. Ronstadi); Red Dirt Girl (Nonesuch, 2000); Stumble into Grace (Nonesuch, 2003); All the Roadrunning (Warner Bros., 2006, ar Marku Nopfleru); All I Intended to Be (Nonesuch, 2008); Hard Bargain (Nonesuch, 2011); Old Yellow Moon (Nonesuch, 2013, ar Rodniju Krovelu); The Traveling Kind (Nonesuch, 2015, ar R. Krovelu).

* koncertieraksti