Apvienojot folkmūziku, kantri, blūzu un roku, 20. gs. 90. gados L. Viljamsa kļuva par ievērojamu tā dēvētā amerikana (americana) mūzikas novirziena pārstāvi. Vienlīdz augstu vērtējumu izpelnījies L. Viljamsas autores un izpildītājas talants, turklāt viņas dziesmas bijušas arī Toma Petija (Tom Petty), Roberta Plānta (Robert Plant) un Elisones Krausas (Alison Krauss), Emilū Herisas (Emmylou Harris), Waxahatachee un citu mūziķu repertuārā.

Mūziķes tēvs Millers Viljamss (Miller Williams) bija pazīstams dzejnieks un literatūras profesors, kura bieži mainīgo darbavietu dēļ ģimenei nebija pastāvīgas dzīvesvietas, savukārt mentālās veselības problēmu māktā māte Lusilla Ferna Deja (Lucille Fern Day) bieži uzturējās ārstniecības iestādēs. Gada vecumā nākamā dziedātāja pārcieta traheotomijas operāciju, kurai sekoja citas veselības komplikācijas, kas līdz ar nestabilo ģimenes situāciju veicināja psiholoģisku nomāktību. Pēc vecāku šķiršanās meiteni audzināja tēvs, kura bohēmisko draugu lokā bija Alens Ginsbergs (Allen Ginsberg), Flanerijs O’Konors (Flannery O’Connor), Čārlzs Bukovskis (Charles Bukowski) un citi ievērojami literāti. Šajā sabiedrībā arī L. Viljamsa iemantoja literāras intereses, tomēr vēl vairāk viņu interesēja dziesminieki Džoana Baeza (Joan Baez) un Bobs Dilans (Bob Dylan), vēlāk arī Leonards Koens (Leonard Cohen) un Džonija Mičela (Joni Mitchell), kā arī rokgrupas The Rolling Stones un The Doors.

12 gadu vecumā sākusi apgūt ģitārspēli, viņa sacerēja pirmās dziesmas, 16 gadu vecumā, būdama pretkara un pilsoņtiesību kustības aktīviste, par atteikumu sniegt tradicionālo Uzticības solījumu ASV patriotiskajām vērtībām (Pledge of Allegiance) tika izslēgta no vidusskolas, bet vēlāk īslaicīgi studēja Arkanzasas universitātē (University of Arkansas). Publiski uzstāties viņa sāka 17 gadu vecumā, ar tēvu dzīvojot Mehiko (Meksika), bet muzikālo darbību turpināja ASV.

1979. gadā, jau guvusi folkmūzikas publikas atzinību kā koncertizpildītāja ar izkoptu akustiskās (vēlāk arī elektriskās) ģitāras spēles prasmi un emocionāli niansētu, tembrāli pievilcīgu dziedājumu, L. Viljamsa ieskaņoja albumu Ramblin’ on My Mind (vēlākos izdevumos – Ramblin’) ar senām blūza un folka dziesmām pašas spēlētas 12 stīgu ģitāras un Džona Grimodo (John Grimaudo) sešstīgu ģitāras pavadījumā.

Otrais albums Happy Woman Blues (1980) pilnībā sastāvēja no L. Viljamsas sacerējumiem, kas tāpat ieturēti folkmūzikas, kantri un blūza tradīcijās, taču, pateicoties roka intonācijām un plašākam, akustiskus un elektriskus instrumentus apvienojošam izpildītāju sastāvam, iezīmēja orientāciju uz amerikana estētiku, kurā tā dēvētā amerikāņu sakņu mūzika (folks, kantri, blūzs, roks) integrēta laikmetīgā mūzikas un dzīvesveida kontekstā. Albums izpelnījās kritikas atzinību, taču plašāka rezonanse nesekoja, un dziedātājas diskogrāfijā iestājās ilgstošs pārtraukums. Nākamajos gados L. Viljamsa saņēma vairāku ierakstu kompāniju atraidījumu – robežām atsevišķu žanru un to auditorijas starpā joprojām esot visai striktām, viņas stilistika tika vērtēta kā pārāk progresīva kantri publikai un pārlieku dziļi kantrimūzikā sakņota, lai piesaistītu roka cienītājus.

Šajā situācijā negaidītu piedāvājumu izteica neatkarīga angļu kompānija Rough Trade, kas 1988. gadā izdeva viņas trešo albumu Lucinda Williams. Albums kļuva par nozīmīgu atskaites punktu amerikana un alternatīvā kantri attīstībā, bet tajā iekļauto dziesmu Passionate Kisses 1992. gadā iedziedāja populārā kantri izpildītāja Mērija Čapina Kārpentere (Mary Chapin Carpenter) – šī interpretācija L. Viljamsai kā autorei nodrošināja Grammy balvu par Labāko kantri dziesmu (Best Country Song). Savukārt 1996. gadā, veicinot viņas atpazīstamību rokmūzikas apritē, vēl vienu Lucinda Williams dziesmu – Changed the Locks – ieskaņoja T. Petijs ar grupu The Heartbreakers.

Ne tikai ASV, bet arī citu valstu kritiķu starpā dziesminieces reputāciju nostiprināja rezignētas pašapceres caurstrāvotais dziesmu krājums Sweet Old World (1992), kas radīts tuva drauga pašnāvības ietekmē. Tā tituldziesmu savā slavenajā albumā Wrecking Ball (1995) iedziedājusi arī E. Herisa, savukārt pati L. Viljamsa 2017. gadā ieskaņoja jaunu un papildinātu albuma versiju This Sweet Old World.

Par vienu no laikmeta ievērojamākajām dziesminiecēm L. Viljamsa kļuva ar ilgā un sarežģītā procesā tapušo albumu Car Wheels on a Gravel Road (1998). Tas jau bija gandrīz pabeigts, kad dziedātāja, nebūdama apmierināta ar skanējumu, izlēma to ierakstīt no jauna, par producentiem pieaicinot alternatīvā kantri dziesminieku Stīvu Ērlu (Steve Earle), viņa līdzproducentu Reju Kenediju (Ray Kennedy) un – noslēguma stadijā – arī Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) grupas E Street Band dalībnieku Roju Bitanu (Roy Bittan). Šis solis noveda pie vairākkārtējas albuma izdošanas termiņa pārcelšanas un attiecību saraušanas ar līdzšinējo producentu un ģitāristu Garfu Morliksu (Gurf Morlix), industrijas aprindās sagādājot L. Viljamsai kaprīzas perfekcionistes slavu, taču rezultējās ar viņas pazīstamāko darbu, pirmo, kas ne vien izpelnījās slavinošas kritikas atsauksmes, bet arī iekļuva Billboard albumu tabulā, tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais laikmetīgās folkmūzikas albums (Best Contemporary Folk Album) un turpmāk regulāri ierindots starp amerikana un alternatīvā kantri nozīmīgākajiem sasniegumiem.

Car Wheels on a Grave Road aizsāka ļoti produktīvu un panākumiem bagātu, divas desmitgades ilgušu L. Viljamsas jaunrades periodu. Šajā laikā viņa regulāri laida klajā augstvērtīgus albumus, kas nereti pretendēja uz Grammy balvām laikmetīgās folkmūzikas, amerikana un roka kategorijās, un, tāpat kā dziesminieces koncertturnejas, guva arvien plašāku ievērību arī ārpus Ziemeļamerikas, tostarp Lielbritānijā un citur Eiropā. Ievērojami 21. gs. tapuši darbi ir Essence (2001), pēc kura žurnāls Time L. Viljamsu atzina par “Amerikas labāko dziesmu autori”; World Without Tears (2003); West (2007) un Down Where the Spirit Meets the Bone (2014) – pirmais, ko izdevusi pašas L. Viljamsas dibināta ierakstu kompānija Highway 20 Records. Atšķirībā no dziedātājas agrīnā jaunrades perioda, vairumā šo darbu mazāk izteikta kantri dominance, toties pieaugusi roka ietekme.

Ar īpaši sakāpinātu, skaļu, distorsētu elektrisko ģitāru un frustrētas enerģijas piesātināta dziedājuma noteiktu roka ekspresiju apveltīts politiskiem zemtekstiem bagātais albums Good Souls Better Angels (2020); kaut arī dziedātāja to tieši nav apstiprinājusi, tiek uzskatīts, ka viena no albuma pazīstamākajām dziesmām Man Without a Soul uztverama kā nesaudzīgs ASV prezidenta Donalda Trampa (Donald Trump) portretējums. Good Souls Better Angels ievērojams arī kā pirmais albums, kurā L. Viljamsas līdzautors ir viņas menedžeris, līdzproducents un dzīvesbiedrs Toms Overbijs (Tom Overby) – abu laulība tika noslēgta 2009. gadā koncertā Mineapolisā (Minesotas pavalsts, ASV).

2021. un 2022. gadā L. Viljamsa laida klajā Covid-19 pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu apdraudēto mazo koncertzāļu atbalstam veltītu sešu koncertierakstu sēriju Lu’s Jukebox, kurā godinātas viņas muzikālās ietekmes; līdzās T. Petija, B. Dilana un Rolling Stones dziesmu albumiem tajā ietilpst arī tā dēvētā Dienvidu soula, kantri klasikas un tradicionāla Ziemassvētku repertuāra interpretāciju kolekcijas; 2024. gadā sēriju papildināja arī albums ar studijā Abbey Road ieskaņotām The Beatles dziesmām.

2020. gada novembrī L. Viljamsa pārcieta insulta lēkmi, kuras rezultātā bija spiesta atteikties no ģitārspēles. Taču jau 2021. gadā viņa atsāka koncertēt, bet 2023. gadā laida klajā albumu Stories from a Rock N Roll Heart un autobiogrāfiju “Nestāsti nevienam manus noslēpumus: atmiņas” (Don’t Tell Anyone the Secrets I Told You: A Memoir).

Žanriski pārsteidzošākais albums dziedātājas diskogrāfijā ir Vanished Gardens (2018), kas ieskaņots ar džeza saksofonistu Čārlzu Loidu (Charles Lloyd) un viņa grupu The Marvels (tās ģitārists Bils Frizels, Bill Frisell, ar L. Viljamsu sadarbojies arī agrāk).

Savukārt starp pirmajiem ierakstiem, kas L. Viljamsas balsi ļāva iepazīt plašākai publikai, ir S. Ērla albumā I Feel Alright (1996) dzirdamais duets You’re Still Standin’ There. Viņa veikusi ierakstus arī ar B. Springstīnu, Elvisu Kostello (Elvis Costello), Villiju Nelsonu (Willie Nelson), Džonu Prainu (John Prine) un citiem pazīstamiem mūziķiem, kā arī producējusi (ar T. Overbiju) dziesminieka Džesī Malina (Jesse Malin) albumu Sunset Kids (2019).

20. gs. 80. gadu otrajā pusē L. Viljamsa līdz ar S. Ērlu, Rozannu Kešu (Rosanne Cash), Rodniju Krovelu (Rodney Crowell) un grupu Uncle Tupelo bija starp māksliniekiem, kas, tālāk attīstot 70. gadu izraidīto vai ārpusnieku kantri (outlaw country) tradīciju, un atsakoties no tradicionālā, tā dēvētā Našvilas kantri komerciālās orientācijas, veicināja alternatīvā kantri kā jauna un pastāvīga amerikana estētikas novirziena rašanos.

Dažādos periodos viņas dziesmās dominējušas folka, kantri, blūza un roka iezīmes, un to kopējā noskaņa bieži raksturojama kā melanholisks balādisms, tomēr dziedātāja pati sevi nesaista ar kādu konkrētu muzikālu ievirzi, uzsverot, ka viņas mākslinieciskās intereses un jaunrades pirmavoti aptver visdažādākās amerikāņu mūzikas tradīcijas un mūsdienīgu to traktējumu.

Spilgta viņa muzikālās personības īpašība ir balss, kas mūzikas presē reizēm raksturota kā “viskijs ar medu”. Tā neizceļas ar plašu diapazonu, taču dziedājums ir emocionāli ietilpīgs un niansēts, precīzi izjusts, tembrāli savdabīgs un izteiksmīgi akcentē tekstu neizskaistināto, cilvēcīga dramatisma piesātināto realitātes tēlojumu.

Analizējot L. Viljamsas autorrokrakstu, amerikana eksperte Silvija Simonsa (Sylvie Simmons) žurnālā Mojo viņu raksturojusi kā dzejnieci ar panka attieksmi. Līdzās mūzikas žanriskajai daudzslāņainībai dziesmām raksturīgi reālistiski, autores dzīves pieredzē balstīti dažādu ASV reģionu tēlojumi un spilgti tēli, bieži vien arī eksistenciāli, personisku attiecību un krīžu inspirēti motīvi; daudzas dziesmas L. Viljamsa sacerējusi pēc romantisku attiecību izjukšanas, kā arī pēc tuvinieku un draugu zaudējumiem, savukārt 2011. gada albumu Blessed daļēji iedvesmojusi dziedātājas nesenā laulība.

L. Viljamsa saņēmusi trīs Grammy balvas.

Car Wheels on a Gravel Road trīsreiz – 2003., 2012. un 2020. gadā – ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time); 2020. gadā šajā reitingā minēts arī albums Lucinda Williams.

Amerikāņu dziesminiece Sūzana Vega (Suzanne Vega) L. Viljamsai veltījusi dziesmu Lucinda (2025). 

American Dream; Are You Alright?; Blessed; Burning Bridges; Can’t Let Go; Car Wheels on a Gravel Road; Changed the Locks; Drunken Angel; Essence; Joy; Lonely Girls; Get Right with God; Happy Woman Blues; You Can’t Rule Me; Man Without a Soul; New York Comeback; Passionate Kisses; Righteously; Six Blocks Away; Something That Happens When We Talk; Sweet Old World; The Night’s Too Long; Unsuffer Me; West

Ramblin’ on My Mind (Folkways, 1979); Happy Woman Blues (Smithsonian Folkways, 1980); Lucinda Williams (Rough Trade, 1988); Sweet Old World (Chameleon, 1992); Car Wheels on a Gravel Road (Mercury, 1998); Essence (Lost Highway, 2001); World Without Tears (Lost Highway, 2003); Live @ the Fillmore* (Lost Highway, 2005); West (Lost Highway, 2007); Little Honey (Lost Highway, 2008); Blessed (Lost Highway, 2011); Down Where the Spirit Meets the Bone (Highway 20, 2014); The Ghosts of Highway 20 (Highway 20, 2016); This Sweet Old World (Highway 20, 2017); Vanished Gardens** (Blue Note, 2018); Good Souls Better Angels (Highway 20, 2020); Stories from a Rock N Roll Heart (Highway 20, 2023)

* koncertieraksti

** ar Čārlzu Loidu un The Marvels