Viens no savas paaudzes ievērojamākajiem kantri, folka un roka dziesminiekiem, pazīstams arī kā kreisi orientētu sabiedriski politisku uzskatu paudējs. S. Ērla dziesmas bijušas Emilū Herisas (Emmylou Harris), Džoanas Baezas (Joan Baez), Villija Nelsona (Willie Nelson), Džonija Keša (Johnny Cash), The Highwaymen, The Pretenders un citu izpildītāju repertuārā.

Lielāko daļu bērnības S. Ērls ar ģimeni aizvadīja Teksasas pavalsts Sanantonio pilsētas apkaimē. Zēns jau agri aizrāvās ar The Beatles, Elvisu Presliju (Elvis Presley) un kantrimūziku, kā arī apguva akustiskās ģitāras spēli. Kopš 14 gadu vecuma muzicēja kafejnīcās un Vjetnamas kara veterānu iecienītā bārā, kur iemantoja stipru pretkara pārliecību – šī pieredze noteikusi viņa aktīvo pilsonisko pozīciju un daudzu dziesmu politisko ievirzi. 16 gadu vecumā pametis skolu, S. Ērls apceļoja Teksasu un iepazinās ar dziesminieku Taunzu Van Zantu (Townes Van Zandt) – vienu no savām lielākajām autoritātēm un pirmo profesionālo padomdevēju. 1974. gadā viņš pārcēlās uz Našvilu (Tenesī pavalsts, ASV), kur strādāja gadījuma darbus, kļuva par profesionālu dziesmu autoru un spēlēja basģitāru kantri un folka mūziķa Gaja Klārka (Guy Clark) grupā. Vēlāk, dažus gadus atkal aizvadot Teksasā, izveidoja grupu The Dukes, ar ko periodiski muzicējis vairāk nekā nākamās četras desmitgades, vispirms cenšoties uzsākt rokabilī dziedātāja karjeru.

1982. gadā S. Ērla trešajā laulībā (bijis precējies septiņas reizes, tostarp divreiz ar vienu sievieti; visas laulības ir šķirtas) piedzima dēls, vēlāk pazīstams mūziķis Džastins Taunzs Ērls (Justin Townes Earle). Rūpes par bērnu mudināja koncentrēties intensīvākai profesionālajai darbībai, rakstīt vairāk dziesmu un noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Epic Records.

Epic apgādā S. Ērls aizvadīja vairākas ierakstu sesijas, taču ieskaņotais materiāls tika izdots tikai 1987. gadā (albums Early Songs), kad dziesminieks jau bija guvis ievērību ar citas kompānijas – MCA Records – izdotu albumu Guitar Town (1986). Šis darbs, ko S. Ērls ieskaņoja 31 gada vecumā, apliecināja pārliecinošu autora un izpildītāja talantu, kas izpaudās enerģiskās kantriroka dziesmās par ceļojoša mūziķa un parastas ASV mazpilsētas iedzīvotāju ikdienu – šī “vienkāršo amerikāņu” tematika S. Ērlam raksturīga arī vēlāk un devusi iemeslu salīdzinājumiem ar Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) jaunradi. Guitar Town sasniedza pirmo vietu Billboard kantrimūzikas topā, izpelnījās divas Grammy balvas nominācijas un kļuva par ievērojamu tobrīd jaunās alternatīvā kantri stilistikas paraugu.

Uzmanību ārpus Ziemeļamerikas, īpaši Lielbritānijā un Īrijā, piesaistīja trešais albums Copperhead Road (1988). Tajā dominē izteiktāka roka ievirze un dzirdamas dažas no S. Ērla pazīstamākajām dziesmām: titulskaņdarbs par Vjetnamas kara veterānu, kas atteicies no dzimtas nelegālā viskija rūpala, lai audzētu marihuānu; ieroču plašās pieejamības postošajām sekām veltītā The Devil’s Right Hand un ar ķeltu folkpanka grupu The Pogues izpildītā Johnny Came Lately par Vjetnamas kara lidotāja un angļu meitenes mīlestību.

Šajā laikā S. Ērls koncertēja lielās arēnās un viņa videoklipus rādīja mūzikas televīzija MTV, taču dziesminieks cieta no smagas narkotiku atkarības, kas jau tā impulsīvo un nepakļāvīgo personību darīja vēl neprognozējamāku, novedot pie kārtējās ģimenes izjukšanas, iedzīves pārdošanas un ierakstu kontrakta zaudējuma pēc ceturtā MCA izdotā albuma The Hard Way (1990).

90. gadu sākumā mūziķis vairākkārt tika aizturēts par sabiedrisku nekārtību izraisīšanu, bet pēc atkārtota aresta par narkotiku glabāšanu saņēma gadu ilgu cietumsodu; ieslodzījumā viņš pavadīja 60 dienas, atlikušo termiņu aizvadot narkomānu rehabilitācijas centrā.

Desmitgades vidū S. Ērls pēc vairāku gadu pauzes noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Warner Bros. Records un laida klajā Train’ a Comin’ (1995) – līdz šim pārliecinošāko albumu, kurā agrākās roka ievirzes vietā dominē balādiski akustisks skanējums, kas tuvāks vēsturiskajai kantrifolka tradīcijai. Tas bija izvirzīts Grammy balvai kategorijā Labākais laikmetīgā folka albums (Best Contemporary Folk Album), tomēr šo balvu par albumu Wrecking Ball saņēma E. Herisa – vairākkārtēja S. Ērla duetu partnere, kas piedalījusies arī Train’ a Comin’ ieskaņošanā, turklāt savā godalgotajā albumā dzied viņa balādi Goodbye.

Train’ a Comin’ aizsāka ļoti aktīvu jaunrades periodu, kas, atjaunojot dziesminieka reputāciju, turpinājās ar augstvērtīgiem ierakstiem I Feel Alright (1996) un El Corazón (1997), kuros atkal dzirdama tuvināšanās kantrirokam, un The Mountain (1999), kas ieskaņots ar blūgrāsa grupu Del McCoury Band.

Viens no S. Ērla muzikāli daudzpusīgākajiem darbiem ir gadsimtu mijas periodā radītais Transcendental Blues (2000), kurā aptverts gandrīz viss viņa žanriskais un stilistiskais spektrs: kantri balādes, blūgrāss, folks, kantriroks, blūzroks un The Beatles radniecīgs psihedēlisks eksperimentālisms; tajā arī iekļauts viens no viņa turpmāk populārākajiem sacerējumiem – ķeltu folkloras tradīcijās ieturētā dziesma The Galway Girl.

21. gs. sākumā S. Ērls, kurš arī agrāk regulāri pievērsās sociāli nozīmīgām, nereti diskutablām tēmām, bija viens no pirmajiem mūziķiem, kas savās dziesmās reaģēja uz 11.09.2001. teroraktu aizsāktajām sabiedrības noskaņojuma un ASV politisko prioritāšu izmaiņām, īpaši globālo cīņu pret starptautisko terorismu un Rietumu sabiedrības un islāma konfrontāciju. 

2002. gadā diskusijas ASV izraisīja albums Jerusalem, bet jo īpaši patiesos notikumos balstītā dziesma John Walker’s Blues par Džonu Vokeru (John Walker Lindh, reāla persona) – “parastu amerikāņu zēnu, kas audzis ar MTV”, tomēr, nespējot identificēties ar ASV sabiedrības vērtībām, pieņēmis islāmu un pievienojies afgāņu islāma fundamentālistu kaujinieku grupējumam Tālibān. Dziesmas vēstījums pausts pirmajā personā, no Dž. Vokera viedokļa, un daļā publikas sašutumu izraisīja autora neitrālā pozīcija bez morāli vērtējošas attieksmes.

No daudzu laikabiedru izpratnes atšķirīgus uzskatus par patriotismu, sabiedrības morālajām vērtībām un mākslinieka atbildību S. Ērls paudis arī albumā The Revolution Starts Now (2004) un tam veltītās mediju diskusijās; albuma pamattēmas ir Irākas karš (2003–2011) un to iniciējušā ASV prezidenta Džordža V. Buša (George W. Bush) administrācijas kritika. Neraugoties uz sabiedriski jutīgo tematiku, tas kļuva par S. Ērla pirmo darbu, kas novērtēts ar Grammy balvu kā labākais laikmetīgā folka albums.

Viens no dziesminieka brieduma gadu ievērojamākajiem albumiem Washington Square Serenade (2007) tapis neilgi pēc pārcelšanās no Našvilas uz Ņujorku (Ņujorkas pavalsts, ASV) un veltīts tās folkmūzikas tradīcijām (nosaukumā minētais Vašingtona parks 20. gs. 50. gados bija viens no Ņujorkas folka centriem), kā arī citiem pilsētas pagātnes un mūsdienu realitātes aspektiem. Savukārt albumā Ghosts of West Virginia (2020) apkopotās dziesmas sacerētas Džesikas Blenkas (Jessica Blanc) un Ērika Džensena (Eric Jensen) tāda paša nosaukuma lugai (“Rietumvirdžīnijas rēgi”) par 29 cilvēku dzīvības laupījušu negadījumu ogļraktuvēs Rietumvirdžīnijas pavalstī (ASV) 2010. gadā; autors tās arī izpildīja uz skatuves lugas iestudējumā Ņujorkas Sabiedriskajā teātrī (Public Theatre).

Līdzās oriģināldziesmu krājumiem S. Ērls ieskaņojis albumus ar savu jaunības iedvesmotāju, kantri un folkmūzikas autoritāšu T. Van Zanta (albums Townes, 2009), G. Klārka (Guy, 2019) un Džerija Džefa Vokera (Jerry Jeff Walker, albums Jerry Jeff, 2022) sacerējumu interpretācijam. Personīgas traģēdijas dēļ šo veltījumu sēriju papildināja arī J. T. (2021) ar 28 gadu vecumā narkotiku izraisītā nāvē mirušā Dž. T. Ērla dziesmām.

Paralēli ierakstu sesijām un koncertturnejām, S. Ērls filmējies TV seriālos (“Tremē”, Treme; “Noklausīšanās”, The Wire, un citos), kā arī apliecinājis spējas literatūrā un dramaturģijā, sarakstot stāstu krājumu “Suņa būdas rozes” (Doghouse Roses, 2002), romānu “Es neaiziešu no šīs pasaules dzīvs” (I’ll Never Get Out of This World Alive, 2011) un lugu “Karla” (Karla, 2002) par Karlu Feju Takeri (Karla Faye Tucker), kurai kā pirmajai sievietei Teksasas pavalstī kopš ASV pilsoņu kara (1861–1865) izpildīts nāvessods (1998).

Intervijās S. Ērls minējis, ka intensīvs darbs, tāpat kā rūpes par 2010. gadā ar autismu piedzimušo dēlu Džonu Henriju Ērlu (John Henry Earle) viņam ir vienīgais veids, kā pārvarēt narkotiku un alkohola atkarību.

S. Ērls iedziedājis duetus ar E. Herisu, Lusindu Viljamsu (Lucinda Williams), Mariju Makkī (Maria McKee), Šerilu Krovu (Sheryl Crow), Steisiju Ērlu (Stacey Earle, dziesminieka māsa), Elisoni Moreri (Allison Moorer, septītās laulības partnere un pazīstama mūziķe) un citām dziedātājām, bet 2016 gadā viņš ieskaņoja albumu Colvin & Earle ar pazīstamo folkmūziķi Šanu Kolvinu (Shawn Colvin).

S. Ērls ir alternatīvā kantri evolūcijā nozīmīgā L. Viljamsas albuma Car Wheels on a Gravel Road (1998) līdzproducents un Dž. Baezas albuma Day After Tomorrow (2008) producents.

S. Ērla muzikālās personības izveidē noteicošs bija 20. gs. 70. gados radies ārpusnieku vai izraidīto kantri (outlaw country) novirziens, kura pārstāvji, tostarp Dž. Kešs, V. Nelsons, Kriss Kristofersons (Kris Kristofferson) un Veilons Dženingss (Waylon Jennings), ignorējot Našvilas kantri konservatīvismu, žanra tradīcijas apvienoja ar roka elementiem un sociāli motivētiem, nereti kontroversāliem tekstiem. Savas pirmās autoritātes, vēl viena “ārpusnieka”, jaunrades kompromisus neatzīstošā T. Van Zanta māksliniecisko ideālu ietekmē S. Ērls augstāk par masu publikas atzinību, mūzikas komercpotenciālu un atbilstību industrijas tendencēm vērtē emocionālu patiesīgumu un vēstījuma reālistiskumu – gan mīlas lirikā, gan dažādu sabiedrības slāņu problemātikas tēlojumos.

Saglabājot nemainīgu uzticību tā dēvētās amerikāņu sakņu mūzikas pirmavotiem, kam vēsturiski pieskaitāma arī īru tautas mūzika, un variējot akustisku un elektrisku skanējumu, dažādos darbos dziesminieks bagātīgi izmantojis kantri, blūgrāsa, kantriroka, roka, folka un blūza tradīcijas un to kombinācijas, kā arī bieži paudis sociālpolitiskus uzskatus, ko pats atzīst par sociālistiskiem.

Viena no tēmām, kuras aktualizēšanai viņš veltījis ilggadēju uzmanību, piedaloties sabiedriskās kampaņās un sacerot vairākas dziesmas, ir nāvessoda atcelšana visās ASV pavalstīs. Vairākkārt skartas tēmas ir tiesības uz abortu, sociālā nevienlīdzība, tostarp valsts un likumsargājošo iestāžu attieksmē pret dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjiem, rasisms, imigrantu beztiesiskums, politisku lēmumu pakārtošana šauru ieinteresētu grupu interesēm, kara nehumānisms un narkomānijas apkarošanas metodes. 

Dziesminieks saņēmis trīs Grammy balvas kategorijā Labākais laikmetīgā folka albums (par The Revolution Starts Now; Washington Square Serenade un Townes), bet viņa debijas darbs Guitar Town divreiz iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003 un 2012).

Baby Baby Baby (Baby); Billy Austin; Christmas in Washington; City of Immigrants; Cooperhead Road; Devil’s Right Hand; Feel Alright; Goodbye; Guitar Town; Here I Am; I Ain’t Ever Satisfied; I Remember You*; Jerusalem; John Walker’s Blues; Johnny Come Lately**; My Old Friend the Blues; Rich Man’s War; Taneytown; Texas Eagle***; The Galway Girl; The Gringo’s Tale; The Gulf of Mexico; The Mountain***; Transcendental Blues; When I Fall****; You’re Still Standin’ There*****

* ar Emilū Herisu

** ar The Pogues

*** ar Del McCoury Band

**** ar Steisiju Ērlu

***** ar Lusindu Viljamsu

Guitar Town (MCA, 1986); Exit 0 (MCA, 1987); Copperhead Road (MCA, 1988); The Hard Way (MCA, 1990); Shut Up and Die Like an Aviator* (MCA, 1991); BBC Radio 1 Live in Concert* (Windsong International, 1992); Train a Comin’ (Warner Bros., 1995); I Feel Alright (Warner Bros., 1996); El Corazón (Warner Bros., 1997); The Mountain** (E-Squared, 1999); Transcendental Blues (E-Squared, 2000); Jerusalem (E-Squared, 2002); Just an American Boy* (E-Squared, 2003); The Revolution Starts Now (E-Squared, 2004); Live from Austin, TX* (New West, 2004); Live at Montreux 2005* (Eagle, 2006); Washington Square Serenade (New West, 2007); Townes (New West, 2007); I’ll Never Get Out of This World Alive (New West, 2011); The Lost Highway (New West, 2013); Terraplane (New West, 2015); Colvin & Earle*** (Fantasy, 2016); So You Wannabe an Outlaw (Warner Bros., 2017); Guy (New West, 2019); Ghosts of West Virginia (New West, 2020); J.T. (New West, 2021); Jerry Jeff (New West, 2022); Alone Again (Live)* (Howe Sound, 2024)

* koncertieraksti

** ar Del McCoury Band

*** ar Šanu Kolvinu