Viens no 20. gs. populārās kultūras nozīmīgākajiem māksliniekiem, dēvēts par rokenrola karali.

E. Preslijs piedzima un uzauga trūcīgā ASV dienvidu provinces ģimenē, un bija vienīgais dzemdībās izdzīvojušais dvīņubrālis. Kopš agras bērnības viņu vienoja cieša emocionāla saikne ar vecākiem, īpaši māti. Ģimene aktīvi darbojās vietējā Vasarsvētku draudzē un arī pirmos muzikālos iespaidus nākamais dziedātājs guva baznīcā. 11. dzimšanas dienā viņš saņēma ģitāru un, par spīti atbilstošas izglītības trūkumam (E. Preslijs līdz mūža beigām nepazina notis), turpmāk par zēna galveno aizraušanos kļuva mūzika. Turklāt viņa intereses neaprobežojās ar baltādaino dienvidnieku publikā iecienīto kantrī, bet aptvēra arī blūzu, ritmblūzu un gospeļmūziku, kas primāri bija saistīta ar afroamerikāņu vidi (E. Preslija agrīnajā pusaudža vecumā ģimene mitinājās lielākoties melnādaino apdzīvotā rajonā). 

Repertuārā un izpildījuma manierē apvienojot baltādaino un melnādaino amerikāņu mūzikas ietekmes (daudzi E. Preslija agrīnie hiti bija ritmblūza dziesmas, ko pirms tam izpildījuši baltajai publikai nezināmi melnie mūziķi), viņš iemiesoja oriģinālu muzikālu identitāti un īsā laikā kļuva par nacionāla mēroga zvaigzni, kuras ietekme – īpaši pusaudžu vidū – pārspēja agrāko paaudžu slavenības, ievērojami veicinot rokenrola straujo izplatību. Panākumos liela loma bija muzikalitātei un vokālām dotībām, kā arī skatuviskai pievilcībai un erotiski izaicinošai uzstāšanās manierei (20. gs. 50. gados vairākās televīzijas sabiedrībās, translējot dziedātāja uzstāšanos, bija aizliegts viņu rādīt zemāk par jostasvietu), kā arī menedžera "pulkveža” Toma Pārkera ("Colonel” Tom Parker) agresīvajām darba metodēm. Slavas virsotni E. Preslijs sasniedza 1956. gadā, kad viņa ieraksti Heartbreak Hotel; Blue Suede Shoes; Tutti Frutti; I Got a Woman; Blue Moon; Hound Dog; Don’t Be Cruel u. c. dominēja ASV, pēc tam arī Eiropas valstu hitu tabulās. 1956. gadā uz ekrāniem nonāca spēlfilma "Mīli mani liegi" (Love Me Tender, režisors Roberts D. Vebs, Robert D. Webb), kurā E. Preslijs debitēja kā aktieris.

1958.–1960. gadā, kad E. Preslijs dienēja ASV Bruņotajos spēkos Vācijā, klajā nāca vairākas iepriekš uzņemtas spēlfilmas ar viņa līdzdalību un to mūzikas ieraksti. Pēc dienesta E. Preslijs muzikālo darbību atsāka ar daudzveidīgu repertuāru, kurā arvien lielāka nozīme bija romantiskām balādēm (viņa pirmais lielais hits pēc dienesta It’s Now or Never bija slavenas neapolitāņu melodijas O Sole Mio pārlikums angļu valodā). Līdz ar grupas The Beatles parādīšanos un ģitārgrupu modes sākumu, E. Preslija mūzikas panākumi apsīka un viņš pilnībā atteicās no koncertdarbības, par prioritāti izraugoties kino; filmējies 31 spēlfilmā (galvenokārt muzikālās lentēs). Arī šajā laikā izdotajās skaņuplatēs ieskaņotas tikai dziesmas, kas dzirdamas filmās ar viņa dalību.

1968. gadā lielu ievērību guvušais TV šovs Elvis TV Special aizsāka E. Preslija atgriešanos mūzikas apritē. Sekoja daudzgadīga (1969–76) koncertu sērija Lasvegasas viesnīcā International (kopš 1972. gadā – Hilton Hotel), koncertturnejas, dažas izcilas dziesmas (t. sk. In the Ghetto; Don’t Cry Daddy un Suspicious Minds  –  E. Preslija pirmais ASV Nr. 1 hits kopš 1962. gada) un albumi (t. sk. vairāki koncertieraksti) ar popbalāžu un gospeļu ierakstiem.

E. Preslijs nomira savā mājā Graceland Memfisā pēc ilgstoša depresijas, medikamentu atkarības un noslēgtības perioda. Dziedātāja nāves dienā ASV prezidents Džimijs Kārters (Jimmy Carter) viņa ieguldījumu ASV kultūrā rezumēja, sakot, ka E. Preslijs bijis unikāls un neaizvietojams mākslinieks, kurš mainījis ASV populāro kultūru un visā pasaulē simbolizējis ASV tautas vitalitāti, nepakļāvīgumu un humoru.

Kaut arī E. Preslijs nesniedza nevienu koncertu ārpus Ziemeļamerikas, viņa ietekme uz populāro kultūru un nākamo paaudžu mūziķiem ir globāla un nezūdoša. E. Preslijs joprojām ir viens no pazīstamākajiem 20. gs. skatuves māksliniekiem, viņa ieraksti skan filmās un radio, notiek viņa atdarinātāju konkursi. Hitu izlase Elv1s: 30 #1 (2002) sasniedza 1. vietu 17 valstu pieprasītāko albumu tabulās, līdzīgus panākumus piedzīvoja dīdžeju Junkie XL un Pola Oukenfolda (Paul Oakenfold) veiktie E. Preslija singlu A Little Less Conversation un Rubberneckin’ remiksi (2002; 2003). ASV Pasts (U.S. Postal Service) laidis apgrozībā pastmarkas (1992; 2015) ar E. Preslija attēlu, viņam veltīts daudz biogrāfisku grāmatu un vairāki mūzikli. 2022. gadā plašu ievērību izpelnījās biogrāfiski muzikāla spēlfilma "Elviss" (Elvis, rež. Bazs Lurmens, Baz Luhrmann), kurā dziedātāju atveido Ostins Batlers (Austin Butler), bet viņa menedžeri T. Pārkeru – Toms Henks (Tom Hanks).

E. Preslijs uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1986), Kantrīmūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 1998), Gospeļmūzikas slavas zālē (Gospel Music Hall of Fame, 2001) un Rokabilī slavas zālē (Rockabilly Hall of Fame, 2007). Viņa ieraksti novērtēti ar trīs Grammy balvām; Grammy dziedātājam piešķirta arī par mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award, 1971). Trīs E. Preslija albumi iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku labāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020). 

ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) dziedātājam (pēc nāves) piešķīris Prezidenta brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom, 2018).

E. Preslija īpašums Graceland Memfisā, kur apbedītas dziedātāja un viņa vecāku mirstīgās atliekas, ir iecienīts tūrisma objekts. 

Blue Suede Shoes; Burning Love; Can’t Help Falling in Love; Cryin in the Chapel; Don’t; Don’t Be Cruel; Don’t Cry Daddy; Heartbreak Hotel; (Marie’s the Name of) His Latest Flame; Hound Dog; In the Ghetto; It’s Now or Never; Jailhouse Rock; (Let Me Be) Your Teddy Bear; Love Me Tender; My Baby Left Me; Mystery Train; Return to Sender; Suspicious Minds; That’s All Right

Elvis Presley (RCA, 1956); Elvis (RCA, 1956); Elvis’ Christmas Album (RCA, 1957); Elvis is Back! (RCA, 1960); His Hand in Mine (RCA, 1960); How Great Thou Art (RCA, 1967); NBC-TV Special, ’68 Comeback* (RCA, 1968); From Elvis in Memphis (RCA, 1969); Elvis in Person at the International Hotel, Las Vegas, Nevada* (RCA, 1970); On Stage* (RCA, 1970); Back in Memphis (RCA, 1970); That’s the Way It Is** (RCA, 1970); Elvis Country (RCA, 1971); He Touched Me (RCA, 1972); Aloha from Hawaii Via Satellite* (RCA, 1973); Promised Land (RCA, 1975); Moody Blue (RCA, 1977) * koncertieraksti ** ieraksti tāda paša nosaukuma koncertfilmai