Sun Records bija ievērojama loma blūza, ritmblūza, rokabilī un rokenrola attīstībā. Tās ierakstu studijā, kas bieži dēvēta par “vietu, kur dzimis rokenrols”, 20. gs. 50. gados savus pirmos ieskaņojumus veica Elviss Preslijs (Elvis Presley), Džonijs Kešs (Johnny Cash), Rojs Orbisons (Roy Orbison), Džerijs Lī Lūiss (Jerry Lee Lewis) un citi ievērojami mūziķi.

Sun Records dibinātājs un galvenais ierakstu producents Sems Filipss (Sam Phillips, pilnā vārdā Samuels Korneliuss Filipss, Samuel Cornelius Phillips) bija Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienvidu reģiona fermeru dēls un, kopš bērnības daudz saskaroties ar afroamerikāņiem, iemīlēja viņu mūziku – blūzu, džezu un gospeli. Vēlāk S. Filipss strādāja par radio diktoru, dīdžeju un skaņu inženieri, bet 1950. gadā Memfisā (Tenesī pavalsts, ASV) izveidoja “Memfisas ierakstu servisu” (Memphis Recording Service), kas ne vien nodrošināja skaņas ierakstīšanu dažādos sadzīves notikumos, bet arī ieskaņoja mūziku savā studijā. Vairums ieskaņoto mūziķu bija jauni, plašākai publikai nepazīstami melnādainie blūza izpildītāji, t. sk. vēlākās izcilības Haulins Vulfs (Howlin’ Wolf), B. B. Kings (B. B. King) un Džuniors Pārkers (Junior Parker), kuru agrīnie, S. Filipsa vadībā tapušie ieraksti žanra attīstībā iezīmē nosacītu pārejas posmu no akustiskā, t. s. deltas skanējuma, uz elektrisko blūzu, kas vēlāk parasti asociēts ar Čikāgas blūza stilistiku.

1951. gadā Billboard R&B topa virsotni sasniedza S. Filipsa producēts Džekija Brenstona (Jackie Brenston) un grupas Delta Cats singls Rocket 88, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem rokenrola ierakstiem. Īstenībā tas bija Aika Tērnera (Ike Turner) grupas Kings of Rhythm ieskaņojums (to iedziedājušais Dž. Brenstons bija Kings of Rhythm saksofonists). Grupai esot ceļā no Klārksdeilas (Misisipi pavalsts, ASV) uz ierakstu sesiju Memfisā, tika sabojāta ģitāras pastiprinātāja skaļruņa membrāna, tādēļ ierakstā dzirdama izkropļota ģitāras skaņa – S. Filips izlēma šo defektu nevis notušēt, bet īpaši uzsvērt, tā radot vēlāk blūzā un rokā bieži izmantotā ģitāras distorcijas efekta agrīnu precedentu.

Sākotnēji savā studijā veiktos ieskaņojumus S. Filipss licencēja vai pārdeva Losandželosas (Kalifornijas pavalsts, ASV) ierakstu kompānijai Modern Records vai Čikāgā (Ilinoisas pavalsts, ASV) bāzētajai Chess Records, taču 1952. gadā viņš nodibināja ierakstu kompāniju Sun Records (angļu ‘Saules ieraksti’) un turpmāk savus producējumus izdeva pats.

Pirmo nacionāla mēroga ievērību jaunais uzņēmums guva ar Memfisas radiostacijas WDIA dīdžeja, vēlāk populāra ritmblūza dziedātāja Rufusa Tomasa jaunākā (Rufus Thomas, Jr.) singlu Bear Cat (1953) – nedaudz pārveidotu nupat izdoto Bigmamas Torntones (Big Mama Thornton) ritmblūza hitu Hound Dog ar jaunu, S. Filipsa sacerētu tekstu. Vēl viens no Sun pirmajiem singliem, kas iemantojis klasikas statusu, bija Tenesī pavalsts labošanas iestādes ieslodzīto dūvapa grupas The Prisonaires dziesma Just Walkin’ in the Rain (1953).

Apzinādamies, ka ASV valdošajā rasu aizspriedumu gaisotnē nav iespējams pilnvērtīgi realizēt “melnās” mūzikas komercpotenciālu, S. Filipss centās atrast baltādainu vokālistu, kurš spētu dziedāt ar melnādaino izjūtu. Šo mērķi viņam izdevās sasniegt, iepazīstoties ar astoņpadsmitgadīgo Memfisas jaunieti E. Presliju, kurš 1953. gadā pēc savas iniciatīvas Sun studijā iedziedāja divas dziesmas (šādu pakalpojumu studija par četriem dolāriem piedāvāja katram interesentam). Nākamajā gadā E. Preslijs pēc S. Filipsa uzaicinājuma studijā atgriezās un, apvienojot blūzu, ritmblūzu un kantrimūziku, veica virkni ieskaņojumu, kam bija būtiska nozīme rokabilī un rokenrola žanrisko pamatu izveidē.

1954. un 1955. gadā Sun laida klajā piecus E. Preslija singlus un katrs nākamais guva arvien lielāku ievērību – pēdējais no tiem I Forgot to Remember to Forget sasniedza pirmo vietu Billboard kantrimūzikas tabulā. 1955. gada nogalē S. Filipss dziedātāja līgumu par 40 tk dolāru (šādos gadījumos vēl nepieredzēti liela summa) pārdeva lielai Ņujorkas ierakstu kompānijai RCA Victor, savukārt pats E. Preslijs jau drīzā nākotnē kļuva par starptautiskās mūzikas industrijas lielāko slavenību.

Līdz ar E. Preslija panākumiem Sun pamatorientācija mainījās no blūza uz rokenrolu, tādēļ turpmāk kompānijas ierakstu mākslinieku starpā bija daudz mūziķu, kuri iepriekš izpildījuši kantrimūziku – jaunā žanra nozīmīgāko pirmavotu “baltās” mūzikas tradīcijā. Veiksmīgākie bija Dž. L. Lūiss, Karls Pērkinss (Carl Perkins) un Dž. Kešs, kuri, lielā mērā pateicoties S. Filipsa muzikālajai intuīcijai un producēšanas meistarībai, kļuva par nacionāla mēroga slavenībām un mūsdienās tiek uzskatīti par rokenrola, rokabilī un kantri klasiķiem.

Mazāk veiksmīga un salīdzinoši īslaicīga bija sadarbība ar R. Orbisonu – S. Filipss arī viņā saskatīja rokabilī izpildītāja potenciālu, taču lielākos panākumus dziedātājs guva ar melodramatisku balāžu repertuāru jau pēc šķiršanās no Sun.

04.12.1956. spontānā, iepriekš neplānotā ierakstu sesijā Sun studijā satikās E. Preslijs (kura formālās attiecības ar Sun jau bija beigušās), K. Pērkinss, Dž. Kešs un Dž. L. Lūiss, kuri iedziedāja virkni klasisku kantri un gospeļmūzikas skaņdarbu.

Kaut arī dažādu legālu ierobežojumu dēļ toreiz veiktie ieraksti klajā tika laisti tikai 1981. gadā albumā The Million Dollar Quartet, šī epizode, kas pazīstama kā Miljons dolāru kvarteta sesija (The Million Dollar Quartet Session), ir viens no slavenākiem notikumiem rokenrola vēsturē.

Sun bija ievērojamākā rokenrola laikmeta ierakstu kompānija, taču līdz ar rokenrola modes atplūdiem 50. gadu izskaņā tās ietekme mazinājās. Nākamās desmitgades sākumā S. Filipss vēl mēģināja uzņēmuma darbību intensificēt, bet 1969. gadā viņš Sun un tās ierakstu katalogu pārdeva mūzikas producentam Šelbijam Singletonam (Shelby Singleton), kurš vēlāk to padarīja par Sun izklaides korporācijas (Sun Entertainment Corporation) struktūrvienību. Uzņēmums pastāv joprojām, taču mūsdienās tā darbība aprobežojas gandrīz tikai ar veco, S. Filipsa laikā veikto ierakstu (t. sk. 50. un 60. gados nepubliskotu) pārvaldīšanu un izdošanu. Pats S. Filipss darbību mūzikas industrijā vairs neturpināja.

1985. gadā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma darbu vecajās telpās atsāka Sun ierakstu studija (tagad jau bez saistības ar Sun Records). Pirmais atjaunotajā studijā tapušais albums bija Million Dollar Quartet veterānu Dž. Keša, K. Pērkinsa, Dž. L. Lūisa, kā arī R. Orbisona ieskaņotais Class of ’55: Memphis Rock & Roll Homecoming (1986), kas veltīts tolaik jau mirušajam E. Preslijam. 1987. gadā vairākas albumā Rattle and Hum (1988) un tāda paša nosaukuma dokumentālajā filmā dzirdamās dziesmas tajā ierakstīja U2.

21. gs. Sun studijā strādājuši Džons Melenkemps (John Mellencamp), Elle Kinga (Elle King); Margo Praisa (Margo Price) u. c. mūziķi. Kriss Aizaks (Chris Isaak) tur ieskaņotā albumā Beyond the Sun (2011) iedziedājis Dž. Keša, E. Preslija, R. Orbisona u. c. ar Sun Records saistītu mākslinieku repertuāru.

Kopš 2003. gada studijai piešķirts ASV Nacionālā vēstures pieminekļa (National Historic Landmark) statuss. Mūzika tajā tiek ieskaņota joprojām, taču studija darbojas arī kā Sun Records vēsturei veltīts muzejs.

S. Filipss 1986. gadā kļuva par vienu no pirmajiem Rokenrola slavas zāles (Rock and Roll Hall of Fame) biedriem. Viņš uzņemts arī Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame, 1998) un Kantrimūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 2001).

Sun Records darbība guvusi daudzveidīgu atspoguļojumu nākamo desmitgažu populārajā kultūrā. Par uzņēmuma vēsturi sarakstītas grāmatas, t. sk. Kolina Eskota (Collin Escott) “Labs roks šovakar: Sun Records un rokenrola dzimšana” (Good Rockin’ Tonight: Sun Records and the Birth of Rock ‘n’ Roll, 1992) un Džona Floida (John Floyd) “Sun Records: mutvārdu vēsture” (Sun Records: An Oral History, 2015). Biogrāfiskas grāmatas veltītas arī S. Filipsa personībai, viņa ieguldījumam amerikāņu mūzikas un tās industrijas attīstībā.

2006. gadā Deitonbīčas (Floridas pavalsts, ASV) Piejūras muzikālajā teātrī (Seaside Music Theatre) tika pirmizrādīts mūzikls “Miljons dolāru kvartets” par Million Dollar Quartet ierakstu sesiju un tās dalībniekiem. 2010. gadā tas tika uzvests Nederlendera teātrī (Nederlander Theatre) Ņujorkas Brodvejā, bet 2011. gadā Noela Kouarda teātrī (Noël Coward Theatre) Londonas Vestendā. Vēlāk mūzikls pārstrādāts televīzijas miniseriālā “Sun Records” (Sun Records, režisors Rolands Džofī, Roland Joffé, 2017).

Režisors Brūss Sinofskis (Bruce Sinofsky) uzņēmis Sun vēsturei veltītu dokumentālo filmu “Labs roks šovakar: Sun Records mantojums” (Good Rockin’ Tonight: The Legacy of Sun Records, 2001), kurā kompānijas izdotos hitus izpilda nākamo paaudžu mūziķi (Bobs Dilans, Bob Dylan; Pols Makartnijs, Paul McCartney; Džefs Beks, Jeff Beck; Vens Morisons, Van Morrison; Šerila Krova, Sheryl Crow; Matchbox Twenty u. c.) – šie ieskaņojumi apkopoti arī tāda paša nosaukuma albumā.

Uzsverot Sun Records un tās dibinātāja devumu ievērojamu mākslinieku talanta atklāšanā un pilnveidē, kā arī mūzikas ieskaņošanas procesa attīstībā, vēsturnieks Dž. Floids grāmatā “Sun Records: mutvārdu vēsture” raksta, ka pēc Lūisa Ārmstronga (Louis Armstrong) populārās mūzikas virzību neviens nav ietekmējis vairāk kā S. Filipss.