Viens no ievērojamākiem blūzmeņiem 20. gs. 50. un 60. gados, būtiski veicinājis akustiskā lauku, jeb t. s. deltas blūza pārtapšanu elektriskajā pilsētas jeb t. s. Čikāgas blūzā. H. Vulfa jaunradei bijusi arī liela ietekme uz rokmūzikas attīstību.

H. Vulfs piedzima trūcīga afroamerikāņu pusgraudnieku ģimenē Misisipi deltas apkaimē. Vecāki ātri izšķīrās un zēns auga sarežģītos apstākļos pie radiniekiem. Kopš agras bērnības strādāja kokvilnas plantācijās un mūža lielāko daļu bija analfabēts, taču kopš pusaudža vecuma aizrāvās ar blūzu. Ievērojamā deltas blūzmeņa Čārlija Patona (Charley Patton) vadībā apguva ģitārspēles pamatus; no cita pazīstama mūziķa Sonija Boja Viljamsona II (Sonny Boy Williamson II) iemācījās spēlēt mutes harmonikas. 20. gs. 30. gados muzicēja uz ielas un krogos, Otrā pasaules kara laikā trīs gadus pavadīja militārdienestā, no kura tika atbrīvots garīgas nestabilitātes dēļ. Pēc demobilizācijas kļuva par fermeri, bet 1948. gadā nodibināja grupu, kurā muzicēja arī vēlāk ievērojamie blūzmeņi Džuniors Pārkers (Junior Parker) un Džeimss Kotons (James Cotton).

Par Haulinu Vulfu (angļu ‘gaudojošais vilks’) Č. A. Bērnetu bērnībā iesauca vectēvs.

20. gs. 50. gadu sākumā H. Vulfs ar Aika Tērnera (Ike Turner) starpniecību veica pirmos ierakstus Memfisas producenta un jau drīzā nākotnē ierakstu kompānijas Sun Records dibinātāja Sema Filipsa (Sam Philips) vadībā. Mūzikas vēsturē S. Filipss pirmkārt ievērojams kā Elvisa Preslija (Elvis Presley) atklājējs un Džonija Keša (Johnny Cash) un Džerija Lī Lūisa (Jerry Lee Lewis) producents, taču par talantīgāko mūziķi, ko sastapis savas karjeras laikā, viņš atzinis H. Vulfu.

1953. gadā H. Vulfs pārcēlās uz Čikāgu un uzsāka pastāvīgu sadarbību ar ierakstu kompāniju Chess Records, kas jau iepriekš bija izdevusi vairākus viņa singlus, ko producējis S. Filipss. Chess bija vadošā blūza ierakstu kompānija un H. Vulfs dažos gados izvirzījās par tās panākumiem bagātāko mākslinieku līdzās Madijam Votersam (Muddy Waters). Abu mūziķu starpā valdīja sarežģītas attiecības un sīva sāncensība, ko īpaši vairoja fakts, ka abu repertuārā bija daudz Chess štata autora Villija Diksona (Willie Dixon) dziesmu.

H. Vulfa agrīnie ieskaņojumi izcēlās ar robusti agresīvu dziedājumu spēcīgā, dobji čerkstošā balsī un rudimentāri lakonisku mutes harmoniku un slaidģitāras spēli. Sākot no 1954. gada vairums viņa ievērojamāko ierakstu veikti ar ģitāristu Hjūbertu Samlinu (Hubert Sumlin), kura raksturīgi distortētā instrumenta skaņa, enerģiskie rifi un solopartijas mūzikas emocionālo intensitāti bagātināja ar niansētāku daudzslāņainību. H. Vulfa vokāls, H. Samlina ģitārspēle, V. Diksona dziesmas (autors arī spēlēja kontrabasu daudzos ieskaņojumos) un elektrisks skaņas pastiprinājums bija spilgta un laikmetīga kombinācija, kurā deltas blūza arhaiskais primitīvisms pāraudzis jaunā mūzikas valodā un vienā no ietekmīgākajiem Čikāgas blūza stilistikas paraugiem.

Ne mazāk iespaidīgs par šīs mūzikas skanējumu bija skatuviskais priekšnesums. Laikā, kad vairums blūzmeņu uz skatuves sēdēja statiskās pozās, H. Vulfs, kurš bija apveltīts ar milzīgu augumu, dejoja mežonīgas dejas, metās ceļos, rāpoja un gaudoja kā vilks.

Atbilstoši mūzikas industrijas 50. gadu praksei, vairums H. Vulfa ieskaņojumu tika izdoti singla formātā, bet 1959. gadā klajā nāca izlases albums Moanin’ in the Moonlight ar virkni viņa populārāko dziesmu (Moanin’ at Midnight; How Many More Years; Smokestack Lightning u. c.), kas vairumā gadījumu bija paša sacerētas. Savukārt 50. gadu nogalē H. Vulfa repertuārā sāka dominēt V. Diksona skaņdarbi, (t. sk. Spoonful; Back Door Man; The Red Rooster un Wang Dang Doodle), kam veltīta 1962. gadā izdotā izlase Howlin’ Wolf, kas pazīstama arī kā The Rockin’ Chair Album. Šīs divas kompilācijas bieži ierindotas starp nozīmīgākajiem albumiem blūza, bet jo īpaši Čikāgas stilistikas vēsturē.

1964. gadā ceļojošā Amerikāņu folkblūza festivāla (American Folk Blues Festival) ietvaros H. Vulfs kopā ar citiem Chess māksliniekiem pirmoreiz uzstājās Lielbritānijā un kontinentālajā Eiropā, tostarp arī sniedzot pirmos blūza koncertus sociālistiskajās Austrumeiropas valstīs (Polijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā). 1965. gadā H. Vulfs, pēc The Rolling Stones uzaicinājuma piedaloties mūzikas raidījumā Shinding!, debitēja ASV nacionālajā televīzijā, kas parasti blūza izpildītājus ignorēja.

Daudzi H. Vulfa repertuāri skaņdarbi (Commited a Crime; I Ain’t Superstitious; Sittin on Top of the World u. c.) kļuvuši par blūza standartiem, taču viņa mūzika un izpildījums bija arī fundamentāli nozīmīgi 20. gs. 60. un 70. gadu roka pirmavoti. H. Vulfa ieskaņojumos dzirdamā H. Samlina ģitārspēle iedvesmojusi daudzus ģitāristus (Kīts Ričardss, Keith Richards; Ēriks Kleptons, Eric Clapton; Džefs Beks, Jeff Beck; Džimijs Peidžs, Jimmy Page, u. c.), savukārt viņa paša dziedājums ietekmējis Kapteiņa Bīfhārta (Captain Beefheart), Džo Kokera (Joe Cocker) un Toma Veitsa (Tom Waits) vokālo manieri. H. Vulfa iespaidu uz savu jaunradi atzinuši arī tādi 21. gs. mūziķi kā The Black Keys, Džeks Vaits (Jack White) un P. Dž. Hārvija (PJ Harvey).

1964. gadā par pirmo blūza singlu, kas sasniedzis Apvienotās Karalistes topa virsotni kļuva Rolling Stones ieskaņotā V. Diksona dziesma Little Red Rooster – tās oriģinālizpildījums ar nosaukumu The Red Rooster dzirdams H. Vulfa albumā Howlin’ Wolf. Rokmūzikas kontekstā folklorizējušās arī citas dziesmas, kuru oriģinālizpildītājs un dažreiz arī autors bijis H. Vulfs. The Doors debijas albumā (1967) iekļauta Back Door Man, grupas Cream pamatrepertuārā bija Spoonful, savukārt vairākos Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) koncertalbumos dzirdama Killing Floor interpretācija. Killing Floor arī kalpojusi par pamatu Led Zeppelin kompozīcijai The Lemon Song; pēc H. Vulfa izdevēju prasības Led Zeppelin viņu atzinuši par tās līdzautoru. Ar H. Vulfu saistītas dziesmas ieskaņojuši arī The Yardbirds; The Animals; Jeff Beck Group; Santana; Grateful Dead; Ten Years After; Fleetwood Mac; Megadeth; Soundgarden un citi rokmūziķi.

1969. gadā arī H. Vulfs pēc ierakstu kompānijas iniciatīvas ierakstīja rokmūzikas albumu The Howlin’ Wolf Album, kurā virkne viņa klasisko skaņdarbu adaptēti psihedēliskā skanējumā. Uz skaņuplates vāka bija lasāms paziņojums: “Šis ir Haulina Vulfa jaunais albums. Viņam tas nepatīk. Kādreiz viņam nepatika arī sava elektriskā ģitāra”; pats autors to vērtēja kā savu vājāko darbu. Ievērojami veiksmīgāks bija albums The London Howlin’ Wolf Sessions (1971), ko H. Vulfs, jau būdams smagi slims, ieskaņojis Londonā ar Ē. Kleptonu, Stīvu Vinvudu (Steve Winwood), The Rolling Stones dalībniekiem Bilu Vaimenu (Bill Wyman) un Čārliju Vatsu (Charlie Watts) un citiem britu rokmūziķiem.

1980. gadā H. Vulfs kļuva par vienu no pirmajiem Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame) uzņemtajiem mūziķiem. 1991. gadā viņš uzņemts arī Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame). Albums Moanin’ in the Moonlight iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020); saraksta iepriekšējā redakcijā (2012) minēts arī Howlin’ Wolf.

ASV Pasts 1994. gadā laidis apgrozībā pastmarku ar H. Vulfa portretu.

Back Door Man; Commit a Crime; Evil; How Many More Years; I Ain’t Superstitious; I Asked for Water (She Gave Me Gasoline); Killing Floor; Louise; Moanin’ at Midnight; Sittin on Top of the World; Smokestack Lightning; Spoonful; The Red Rooster; Three Hundred Pounds of Joy; Wang Dang Doodle

Moanin’ in the Moonlight (Chess, 1959); Howlin’ Wolf (Chess, 1962); Howling Wolf Sings the Blues (Crown, 1962); The Real Folk Blues (Chess, 1965); More Real Folk Blues (Chess, 1967); The Super Super Blues Band* (Chess, 1968); The Howlin’ Wolf Album (Cadet Concept, 1969); Message to Young (Chess, 1971); The London Howlin’ Wolf Sessions** (Chess, 1971); Live and Cookin’ at Alice’s Revisited• (Chess, 1972); The Back Door Wolf (Chess, 1973); The Memphis Sessions (Sun, 2007); Rockin’ the Blues ­– Live in Germany 1964• (Acrobat Music, 2008)

* ar Madiju Votersu un Bo Didliju (Bo Diddley)

** ar Ēriku Kleptonu, Stīvu Vinvudu, Bilu Vaimenu, Čārliju Vatsu un citiem

• koncertieraksti