Ten Years After (arī TYA) ar pārtraukumiem pastāvējusi no 20. gs. 60. gadiem līdz 21. gs. 20. gadiem, taču tās darbības nozīmīgākais periods bija 20. gs. 60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā, kad ģitārista, dziedātāja un dziesmu autora Elvina Lī (Alvin Lee) vadībā tā kļuva par vienu no populārākajām britu blūzroka grupām.

1960. gadā Notingemā (Anglija) 15 gadus vecais E. Lī un gadu vecākais basģitārists Leo Laionss (Leo Lyons, pilnā vārdā Leo Deivids Viljams Laionss, Leo David William Lyons) pievienojās dziedātāja Aivena Džeja (Ivan Jay) grupai The Jaycats. 1962. gadā tā tika pārdēvēta par Jaybirds un, nomainot vēl mazpazīstamos The Beatles, uz piecām nedēļām kļuva par Hamburgas (Vācija) kluba Star Club grupu. Neilgi pēc atgriešanās Notingemā A. Džejs to atstāja, un par galveno vokālistu kļuva E. Lī.

1966. gadā, kad Jaybirds jau muzicēja arī bundzinieks Riks Lī (Ric Lee, pilnā vārdā Ričards Lī, Richard Lee, bez radniecības ar E. Lī) un pianists un elektroērģelnieks Čiks Čērčils (Chick Churchill, pilnā vārdā Maikls Džordžs Čērčils, Michael George Churchill), tā pārcēlās uz Londonu, kur vispirms darbojās kā vokālā trio The Ivy League pavadītājsastāvs, bet pamazām iekļāvās vietējā blūzroka apritē un kļuva par prestižā Londonas pagrīdes mūzikas kluba The Marquee pastāvīgo grupu. Par godu šim notikumam kvartets pieņēma nosaukumu Ten Years After (no angļu ‘Desmit gadus pēc’ – visbiežāk tas skaidrots kā atsauce uz Elvisa Preslija, Elvis Presley, pirmo lielo panākumu aizsākto rokenrola popularitātes vilni 1956. gadā). Pēc veiksmīgas uzstāšanās Vindzoras džeza festivālā (Windsor Jazz Festival) 1967. gadā TYA noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Deram Records.

Visi grupas dalībnieki bija blūza, džeza un rokenrola cienītāji, un šīs intereses atspoguļojās debijas albumā Ten Years After, kurā līdzās E. Lī kompozīcijām dzirdami klasiski blūza skaņdarbi. Debijai sekoja koncertalbums Undead (1968), kas uzskatāmi demonstrēja E. Lī ģitārspēles tehnisko un improvizatorisko virtuozitāti. Lai arī atzīstama profesionāla meistarība piemita visiem grupas mūziķiem, turklāt TYA bija raksturīga saliedēti kolektīva spēles maniere, E. Lī progresējoši dominējošās lomas dēļ turpmāk tā bieži tika uztverta kā ģitārista radošā laboratorija, ne vienmēr pienācīgi novērtējot pārējos mūziķus.

Pirmie ieraksti grupai pievērsa uzmanību tā dēvētās pagrīdes mūzikas vidē gan Lielbritānijā, gan citur – arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur tā dažus nākamos gadus bija viena no pieprasītākajām britu koncertgrupām. Plašāku ievērību nodrošināja otrais studijas albums Stonedhenge (1969), blūzroka, džezroka un rokenrola eksperimentiem bagāts darbs, žanriski daudzveidīgākais un neparastākais TYA veikums, kura savdabību visvairāk noteikušas turnejās iepazītā ASV Rietumkrasta psihedēliskā roka ietekmes. Iekļūstot britu Top 10 tabulā, Stonedhenge grupai pavēra ceļu uz desmitgažu mijas un rokmūzikas uzplaukuma perioda lielākajiem festivāliem; tajā dzirdamā E. Lī kompozīcija Hear Me Calling dažus gadus vēlāk atšķirīgā aranžējumā kļuva par grupas Slade koncertalbuma Slade Alive! (1972) ievaddziesmu.

Nākamais albums Ssssh (1969) pieteica muzikāli fokusētāku blūzroka traktējumu smagā roka kontekstā ar psihedēliskām iezīmēm – ar šo, tolaik par “progresīvo blūzu” dēvēto, identitāti grupa vēlāk asociēta visbiežāk. Labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ Ssssh iznāca gandrīz vienlaikus ar uzstāšanos Vudstokas festivālā (Woodstock Festival). Tehniskas virtuozitātes un pirmreizīgas blūza un roka emocionalitātes piesātinātais priekšnesums TYA padarīja par vienu no festivāla atklājumiem, sniedzot jaunu mērogu tās atpazīstamībai un ļaujot debitēt ASV Top 20 albumu tabulā. Slavu īpaši vairoja nākamajā gadā uz ekrāniem nonākusī festivālam veltītā koncertfilma “Vudstoka” (Woodstock, režisors Maikls Vadlijs, Michael Wadleigh, 1970) ar deviņas minūtes ilgu E. Lī dziesmas I’m Going Home izpildījumu (dziesmas pirmais ieraksts iekļauts koncertalbumā Undead, savukārt festivālā grupa ar to uzstāšanos noslēdza), kā arī albums Cricklewood Green (1970) un TYA vienīgais britu Top 10 singls Love Like a Man.

Kaut šajā laikā TYA baudīja vislielākos panākumus, vēlāk E. Lī neslēpa, ka līdz ar slavas pieaugumu sāpīgi izjutis pāreju no nekomerciālās mūzikas vides uz daudz bezpersoniskāko meinstrīma apriti un lielām koncertskatuvēm. Tādēļ mazo klubu atmosfēru un tiešo kontaktu ar publiku grupa centusies aizstāt ar maksimāli skaļu, izpildījuma virtuozitātes pārsātinātu muzicēšanu, kurā ārēja ekspresija nereti dominējusi pār izjūtu un jaunrades meklējumiem. Turklāt menedžmenta centieni veicināt ģitārista zvaigznes statusu (uz Ssssh vāka grupas vietā redzams E. Lī portrets) un viņam veltītā mediju uzmanība vairoja savstarpēju atsvešinātību grupas iekšienē, mazinot ne vien personīgo, bet arī muzikālo saskaņu.

Vairoties no atkārtošanās, albumā A Space in Time (1971) smagā blūza skanējums variēts ar grupai neierasti bagātīgu akustiskās ģitāras pielietojumu, bet mūzikai kopumā piemīt smalkāk izstrādāti aranžējumi, turklāt to papildinājušas progresīvā roka iezīmes. Albumā dzirdami divi no roka radiostaciju iecienītākajiem TYA skaņdarbiem Baby Won’t You Let Me Rock ‘n’ Roll You un I’d Love to Change the World (vienīgais ASV Top 40 hits), turklāt tituldziesmu 2007. gadā ieskaņojis arī populārais blūzroka ģitārists Džo Banamasa (Joe Bonamassa). Vēlāk A Space in Time nereti vērtēts kā viens no TYA pārliecinošākajiem veikumiem, taču tajā apliecināto savstarpēji papildinošo mūziķu vienotību saglabāt neizdevās, un drīz pēc minimālu rezonansi guvuša albuma Positive Vibrations iznākšanas 1974. gadā grupa beidza pastāvēt. 

1983. gadā TYA atkal apvienojās, lai uzstātos savas kādreizējās rezidences – Londonas mūzikas kluba The Marquee – pastāvēšanas 25. gadadienas svinībās, kā arī Redingas festivālā (Reading Festival). Šie priekšnesumi guva labas atsauksmes, taču pastāvīgu darbību TYA atsāka tikai 1988. gadā, ieskaņojot albumu About Time (1989). Nākamajos desmit gados grupa veica vairākas koncertturnejas, bet studijā nestrādāja; pēdējoreiz oriģinālais kvartets kopā muzicēja 2000. gadā.

2003. gadā par grupas ģitāristu un vokālistu kļuva jauns mūziķis Džo Gūčs (Joe Gooch), kurš dzimis 1977. gadā – jau pēc TYA lielākās slavas perioda. Aktuālās mūzikas kontekstā grupa vairs netika pieminēta, taču saglabāja augstus profesionālos standartus, daudz koncertēja un ieskaņoja vairākus albumus ierastajā blūzroka stilistikā. Šis TYA modelis uzstājās arī Latvijā – festivālā Fontaine Festival Liepājā 2008. gadā.

2014. gadā, grupu pametot Dž. Gūčam un veterānam L. Laionsam, tā turpināja darbību ar basģitāristu Kolinu Hodžkinsonu (Colin Hodgkinson) un ģitāristu Markusu Bonfanti (Marcus Bonfanti); 2017. gadā šis sastāvs laida klajā TYA dibināšanas piecdesmitgadei veltītu albumu A Sting in the Tale.

Arī pēc savstarpējās šķiršanās lielāko profesionālo autoritāti baudīja grupas kādreizējais līderis E. Lī. Individuālu darbību viņš uzsāka jau 1973. gadā, ar amerikāņu gospeļdziedātāju un kristīgā roka mūziķi Mailonu LeFevru (Mylon LeFevre) laižot klajā albumu On the Road to Freedom, kura tapšanā piedalījusies virkne britu roka prominenču, ieskaitot Stīvu Vinvudu (Steve Winwood), Ronu Vudu (Ron Wood), Miku Flītvudu (Mick Fleetwood) un Džordžu Harisonu (George Harrison) – ar bijušo The Beatles ģitāristu E. Lī izveidojās koleģiāli draudzīgas attiecības un abi sadarbojās arī vēlāk.

Turpmāk E. Lī muzicējis ar grupām Alvin Lee & Company, Alvin Lee Band un Ten Years Later, kā arī regulāri izdevis soloalbumus, tostarp īpaši atzinīgu vērtējumu guvušo In Tennessee (2004), kas ieskaņots Našvilā (Tenesī pavalsts, ASV) ar E. Lī jaunības iedvesmotājiem – E. Preslija grupas mūziķiem Skotiju Moru (Scotty Moore) un D. Dž. Fontenu (D. J. Fontana). Ģitārista pēdējais soloalbums Still on the Road to Freedom iznāca 2012. gadā, neilgi pirms nāves 68 gadu vecumā (2013).

20. gs. 60. gadu otrajā pusē TYA bija viena no grupām, kas veicināja jaundzimušās britu blūzroka tradīcijas transformāciju smagajā rokā. Tās pirmie ieraksti apliecina arī labu džeza erudīciju un rokmūziķiem ne vienmēr piemītošu svinga izjūtu, tomēr TYA raksturīgākās īpašības bija augstas intensitātes rokenrola enerģija un uzsvērti dinamisks, emocionāli sakāpināts izpildījums. Visuzskatāmāk tās izpaudās koncertpriekšnesumā, īpaši īsās, aprautās stakato frāzēs balstītajā E. Lī spēles manierē, kas, kompensējot līdzvērtīga vokālā snieguma trūkumu, viņam ļāva izpelnīties rokmūzikā prestižo “ģitārvaroņa” statusu (guitar hero, savulaik plaši lietots preses termins, ko attiecināja uz īpaši virtuoziem mūziķiem, kā Ēriks Kleptons, Eric Clapton; Džimijs Hendrikss, Jimi Hendrix; Džimijs Peidžs, Jimmy Page, un citi) un apzīmējumu “ātrākā ģitāra Rietumos”.

Lai arī pēc Vudstokas festivāla grupa baudīja ievērojamu popularitāti daudzviet pasaulē (ilgstoši arī Latvijas melomānu vidū), tās jaunrade reti izcēlusies ar novatorismu un spilgtām kompozīcijām, kas nodrošinātu dažu citu laikabiedru veikumam piemitušo ietekmi un aktualitāti nākamo paaudžu rokmūzikas procesā. Kaut TYA līdera E. Lī autortalants dažu gadu laikā ievērojami progresēja, kulminējot albumā A Space in Time, to bremzēja ļoti intensīvā koncertslodze un mūziķu savstarpējās nesaskaņas, kas neļāva pilnībā īstenot grupas potenciālu.

E. Lī (elektriskā un akustiskā ģitāra, mutes harmonikas, vokāls, 1966–1974; 1983; 1988–2000; miris 2013)

L. Laionss (basģitāra, 1966–1974; 1983; 1988–2014)

R. Lī (sitamie instrumenti, 1966–1974; 1983; kopš 1988)

Č. Čērčils (taustiņinstrumenti, 1966–1974; 1983; kopš 1988)

Dž. Gūčs (ģitāra, vokāls, 2003–2014)

M. Bonfanti (ģitāra, vokāls, kopš 2014)

K. Hodžkinsons (basģitāra, kopš 2014)

50 000 Miles Beneath My Brain; A Space in Time; (At the) Woodchopper’s Ball; Baby Won’t You Let Me Rock ‘n’ Roll You; Good Morning Little School Girl; Hard Monkeys; Hear Me Calling; Help Me; Here They Come; I Can’t Keep from Crying Sometimes; I Woke Up This Morning; I’d Love to Change the World; I’m Going Home; Love Like a Man; Working on the Road

Ten Years After (Deram, 1967); Undead* (Deram, 1968); Stonedhenge (Deram, 1969); Ssssh (Deram, 1969); Cricklewood Green (Deram, 1970); Watt (Deram, 1970); A Space in Time (Chrysalis, 1971); Recorded Live* (Chrysalis, 1973); Rock & Roll Music to the World (Chrysalis, 1972); Positive Vibrations (Chrysalis, 1974); About Time (Chrysalis, 1989); Live at the Fillmore East 1970* (Chrysalis, 2001); Now (Ten Years After, 2004); Evolution (Ten Years After, 2008); A Sting in the Tale (Ten Years After, 2017)

* koncertieraksti