Viena no populārākām britu grupām 20. gs. 70. gadu 1. pusē, muzicēja smagā roka un glamroka stilistikās.

Slade pirmsākums saistīts ar Volverhemptonas (Stafordšīras grāfistē, Anglija) grupu The Vendors (vēlāk N’Betweens), kurā 60. gadu vidū muzicēja bundzinieks Dons Pauels (Don Powell, pilnā vārdā Donalds Džordžs Pauels, Donald George Powell) un ģitārists Deivs Hils (Dave Hill, pilnā vārdā Deivids Džons Hils, David John Hill). 1966. gadā tai pievienojās basģitārists (reizēm arī pianists un vijolnieks) Džims Lia (Jim Lea, pilnā vārdā Džeimss Vailds Lia, James Whild Lea), kā arī ģitārists un vokālists Nodijs Holders (Noddy Holder, pilnā vārdā Nevils Džons Holders, Neville John Holder). Šie četri mūziķi veidoja grupas sastāvu vairāk nekā 20 nākamos gadus un veica tās nozīmīgākos ieskaņojumus. 1969. gadā par grupas menedžeri (vēlāk arī ierakstu producentu) kļuva kādreizējais The Animals dalībnieks un Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) menedžeris Čass Čāndlers (Chas Chandler) un tā tika pārdēvēta par Ambrose Slade. Repertuārā sākotnēji dominēja amerikāņu ritmblūza un soula skaņdarbi, bet vēlāk grupa pārorientējās uz roku.

Pēc neveiksmīga, pārsvarā no citu mūziķu skaņdarbu kaverversijām sastāvoša debijas albuma Beginnings (1969) grupa saīsināja nosaukumu uz Slade (angļu ‘ieleja’, slengā – ‘nelietis’, arī ‘ļoti izskatīgs, seksuāli pievilcīgs vīrietis’) un pieņēma strādnieku jauniešu vidū izplatīto skinhedu tēlu – īsi apcirpti mati, masīvi zābaki, metāla sprādzes, proletārisks apģērbs. Vēlāk grupas dalībnieki uzsvēra, ka tas bijis pirms skinhedu subkultūras politizēšanās un ar to saistītiem rasisma un antisemītisma ekscesiem, un šāds tēls izraudzīts tikai tādēļ, lai akcentētu mūzikas robusto enerģiju. Tomēr izvēle nebija veiksmīga – draudīgais ārējais veidols neļāva piesaistīt televīzijas (TV) un preses uzmanību un arī otrais albums Play It Loud (1970), par spīti ievērojami pārliecinošākam skanējumam, palika nepamanīts.

Pirmo ievērību Slade atnesa singls Get Down and Get with It (1971) – klasiskas ritmblūza dziesmas (oriģinālizpildītājs Litls Ričards, Little Richard) kaverversija, kas Slade repertuārā bija jau vairākus gadus. Producējot tās ieskaņojumu, Č. Čandlers centās studijā fiksēt grupas koncertpriekšnesuma raupjo vitalitāti, t. sk. sakliegšanos ar publiku, kāju dauzīšanu un roku plaukšķināšanu, kas bija neatņemama uzstāšanās sastāvdaļa. Get Down and Get with It iekļuva Top 20 un lika pamatus grupas spontāni dinamiskajam glamroka skanējumam.

Gandrīz visi nākamie Slade hiti bija N. Holdera un Dž. Lias autoru dueta oriģinālkompozīcijas – enerģiski himniskas rokdziesmas, kas, ar apbrīnojamu regularitāti sekojot cita citai, guva milzīgus panākumus ne tikai Lielbritānijā, bet arī daudzviet citur Eiropā, t. sk. Latvijā, kur Slade 70. gados bija viena no melomānu iecienītākām grupām. 1971. gada rudenī izdotais singls Coz I Luv You (1971) izvirzījās britu topa virsotnē un līdz 1974. gada rudenim šo sasniegumu atkārtoja vēl pieci singli (Take Me Bak ‘Ome; Mama Weer All Crazee Now; Cum On Feel the Noize; Skweeze Me, Pleeze Me un Merry Xmas Everybody); trīs citi ierindojās otrajā vietā, bet divi – trešajā vietā.

Šie sasniegumi Slade padarīja par desmitgades panākumiem bagātāko britu grupu singlu konkurencē, taču ievērojamus panākumus guva arī tās albumi: Slade Alive! (1972) arī 21. gs. tiek minēts starp rokmūzikas spilgtākajiem koncertierakstiem, savukārt tam sekojušie Slayed? (1972) un Old New Borrowed and Blue (1974) sasniedza topa virsotni (1973. gadā šādu panākumu guva arī izlase Sladest).

Atbilstoši mūzikas glamroka skanējumam, mainījās arī grupas ārējais veidols – drūmi maskulīno skinhedu tēlu nomainīja gari mati, platformas apavi, koši un absurdi karnevāliski tērpi, kas pēc katras uzstāšanās populārajā TV pārraidē Top of the Pops bija tikpat izplatīta publikas diskusiju tēma kā grupas kārtējais hits. Savukārt izkropļotā dziesmu nosaukumu rakstība (ignorējot angļu valodas ortogrāfijas normas, Slade rakstiski atveidoja vārdu izrunu t. s. Melnās zemes, Black Country, reģiona dialektā) izprovocēja pedagogu protestus nacionālajā presē, vēl vairāk stiprinot grupas popularitāti pusaudžu starpā.

1973. gadā, Slade popularitātes kulminācijas laikā, D. Pauels cieta autoavārijā, kurā guva smagas traumas un daļēju atmiņas zudumu, tomēr spēja saglabāt vietu grupā.

1975. gadā tika pirmizrādīta spēlfilma “Slade kā Flame” (Slade in Flame, reizēm arī Flame, režisors Ričards Lonkreins, Richard Loncraine), kurā grupas dalībnieki atveido fiktīvu rokgrupu Flame. Mūsdienās tā nereti vērtēta kā viena no veiksmīgākām filmām ar mūziķu līdzdalību, taču savā laikā tās reālistiski skarbais mūzikas biznesa aizkulišu tēlojums publikai šķita nesaderīgs ar Slade ierasti bezrūpīgo izklaidētāju tēlu. “Slade kā Flame” piedzīvoja izgāšanos, aizsākot strauju popularitātes zudumu, ko nespēja kavēt arī augstu vērtējumu guvušais filmas mūzikas albums Slade in Flame (1974), kurā grupa turpinājusi jau iepriekš sākto atkāpšanos no glamroka uzmundrinoši aktīvā, taču klišejiskā skanējuma.

Par prioritāti izvirzot aizokeāna tirgus apgūšanu, 1975. gadā Slade pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un ieskaņoja albumu Nobody’s Fools (1976), kura dziesmas daudzveidotas ar ritmblūza, kantrī un popmūzikas izteiksmes līdzekļiem. Albumam piedzīvojot komerciālu neveiksmi, grupa atgriezās Lielbritānijā, taču starplaikā tās aktualitāte dzimtenē bija zudusi pilnībā. Nākamais darbs Whatever Happened to Slade (1977), kurā dominē smagā metāla stilistika, par spīti atzinīgām kritikas atsauksmēm, nespēja iekļūt britu albumu tabulā.

1980. gadā bezcerības pārņemtajai grupai esot uz izjukšanas robežas, tā saņēma pēdējā brīža uzaicinājumu aizvietot Ozija Osborna (Ozzy Osbourne) uzstāšanos Redingas rokfestivālā (Reading Festival) – vienā no britu roka ievērojamākajiem gadskārtējiem notikumiem. Slade priekšnesums festivālā guva negaidītus panākumus, pēc vairākiem aizmirstības gadiem atjaunojot tās reputāciju rokmūzikas cienītāju vidū.

Turpmāk, atkal tuvinoties smagā metāla skanējumam, grupa laida klajā virkni albumu, kas gan nespēja atkārtot 70. gadu rezonansi, tomēr guva vērā ņemamu ievērību. Īpaši piemināms The Amazing Kamikaze Syndrome (1983. gads; ASV izdevuma nosaukums Keep Your Hands Off My Power Supply), kura dziesmas My Oh My un Run Runaway kļuva par Slade pēdējiem singliem, kas ierindojušies britu Top 10 un vienīgajiem, kas (tāpat kā albums) sasnieguši ASV Top 40.

Grupas atpazīstamību ASV šajā laikā veicināja arī amerikāņu glammetāla grupas Quiet Riot izpildītā Cum on Feel the Noize kaverversija, kas 1993. gadā sasniedza singlu Top 5 un joprojām ir pazīstamākā Slade dziesma ASV.

Slade beidza pastāvēt 1992. gadā, kad par grupas pamešanu viens pēc otra paziņoja abi tās radošie līderi N. Holders un Dž. Lia. D. Hils un D. Pauels šajā situācijā apvienojās ar trim citiem mūziķiem, izveidojot grupu Slade II (kopš 2002. gada – Slade). Lielākoties izpildot Slade 70. un 80. gadu repertuāru, tā regulāri koncertē arī 21. gs. un kopš 90. gadu vidus vairākkārt uzstājusies arī Latvijā. Vienīgajā tās ieskaņotajā albumā Keep on Rockin’ (1994) pārsvarā dzirdamas D. Hila un kādreizējā grupu Electric Light Orchestra un Wizzard mūziķa Bila Hanta (Bill Hunt) kopīgi sacerētas dziesmas. 2020. gadā, reaģējot uz abu Slade veterānu savstarpēju konfliktu, kura dēļ D. Pauels no grupas bija spiests aiziet, britu prese rakstīja par tās galu, tomēr D. Hils paziņoja, ka Slade darbība tiks turpināta.

Dž. Lia pēc šķiršanās no Slade mūziķa karjeru turpinājis vien sporādiski un izdevis vienu albumu ar grupu The Dummies, kā arī vienu soloalbumu. N. Holders filmējies TV seriālos, bijis ilggadējs radio dīdžejs un sarakstījis divas autobiogrāfiskas grāmatas. Memuārus klajā laiduši arī D. Hils un D. Pauels.

Ignorējot 70. gadu progresīvā roka un ārtroka mūziķu centienus pēc intelektuāla un mākslinieciska respektabluma, Slade iemiesoja radikāli atšķirīgu rokmūzikas arhetipu – agrīnā rokenrola enerģijas koncentrātu vienkāršās un lipīgās trīsminūšu dziesmās ar uzsvērti aktīvu ritmiku, himniskām melodijām un publikai viegli skandējamiem piedziedājumiem, optimistiskiem tekstiem un groteski huligānisku klaunādi atgādinošu, taču profesionāli nevainojamu skatuvisko priekšnesumu (70. gados Slade nereti tika dēvēta par vienu no pārliecinošākām koncertgrupām pasaulē).

Kaut grupas demonstratīvi infantilais tēls reizēm aizēnojis tās radošos sasniegumus, jau 70. gados Slade bija liela ietekme uz tādām roka un pankroka grupām kā Kiss; Cheap Trick; Ramones; The Sex Pistols; The Clash un The Runaways, savukārt nākamajās desmitgadēs to starp saviem iedvesmotājiem minēja virkne britpopa, grāndža un glamroka mūziķu: Twisted Sister; Mötley Crüe; Nirvana; Smashing Pumpkins; Supergrass; The Darkness u. c. 90. gadu britpopa grupas Oasis radošais līderis Noels Galahers (Noel Gallagher) D. Hila autobiogrāfijas “Te nu tas ir” (So Here It Is, 2017) pēcvārdā raksta, ka bez Slade ietekmes un parauga nebūtu iespējama arī Oasis pastāvēšana: “Man šķita, ka viņu dziesmas varētu būt sacerētas manā ielā... tādā pašā mājā kā manējā.”

N. Holdera muzikālā darbība novērtēta ar Britu Impērijas izcilības ordeni (Most Excellent Order of the British Empire, 2000). N. Holders un Dž. Lia saņēmuši Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas Zelta žetonu (Gold Badge Award, 2001), ko piešķir par izcilu ieguldījumu mūzikas un izklaides industrijā.

D. Pauels (bungas, 1966–2020)

D. Hils (ģitāra, fona vokāls, kopš 1966)

Dž. Lia (bass, vijole, klavieres, 1966–1992)

N. Holders (vokāls, ģitāra, 1966–1992)

Stīvs Velijs (Steve Whalley; vokāls, ģitāra, 1992–2005)

Stīvs Mekins (Steve Makin; ģitāra, 1992–1996)

Kreigs Fenijs (Craig Fenney; bass, fona vokāls, 1992–1994)

Trevors Holidejs (Trevor Holliday; bass, fona vokāls, 1994–2000)

Deivs Glovers (Dave Glover; bass, fona vokāls, 2000–2003)

Džons Berijs (John Berry; vokāls, bass, vijole, kopš 2003)

Mels Maknaltijs (Mal McNulty; vokāls, ģitāra 2005–2019)

Rasels Kīfs (Russell Keefe; vokāls, taustiņinstrumenti, kopš 2019)

Alekss Bainss  (Alex Bines; bungas, kopš 2020)

Coz I Luv You; Cum On Feel the Noize; Everyday; Far Far Away; Get Down and Get with It; Gubuy T’Jane; How Does It Feel; In for a Penny; Look Wot You Dun; Mama Weer All Crazee Now; Merry Xmas Everybody; My Friend Stan; Ooh La La in L. A.; Skweeze Me, Pleeze Me; Take Me Bak ‘Ome.

Beginnings* (Fontana, 1969, ASV saucas Ballzy); Play It Loud (Polydor, 1970); Slade Alive!• (Polydor, 1972); Slayed? (Polydor, 1972); Old New Borrowed and Blue (Polydor, 1974, ASV saucas Stomp Your Hands, Clap Your Feet); Slade in Flame• • (Polydor, 1974); Nobody’s Fools (Polydor, 1976); Whatever Happened to Slade (Barn, 1977); Slade Alive, Vol. 2 • (Barn, 1978); Return to Base (Barn, 1979); We’ll Bring the House Down (Cheapskate, 1981); Till Deaf Do Us Part (RCA, 1981); Slade on Stage• (RCA, 1982); The Amazing Kamikaze Syndrome (RCA, 1983, ASV saucas Keep Your Hands Off My Power Supply); Rogues Gallery (RCA, 1985); Crackers: The Christmas Party Album (Telstar, 1985); You Boyz Make Big Noize (RCA, 1987); Keep on Rockin’** (Play That Beat!, 1994); Live at the BBC• (Salvo, 2009).

* grupa saucas Ambrose Slade

** grupa saucas Slade II

• koncertieraksti
• • mūzika tāda paša nosaukuma filmai