Viens no nozīmīgākiem izpildītājiem rokenrola rašanās periodā 20. gs. 50. gados. Iespējams, vairāk nekā jebkurš cits mūziķis veicinājis priekšstatu par rokenrolu kā optimistisku, bet dumpīgu, pat mežonīgu mūziku, kas nepakļaujas rasu un paaudžu aizspriedumiem, kā arī pieņēmumiem par labu gaumi un muzikālām vērtībām.

Bija hiperenerģisks trešais bērns trūcīgā un ļoti reliģiozā afroamerikāņu ģimenē ar 12 bērniem. Viena kāja un roka zēnam bija īsāka par otru, tādēļ viņš bieži piedzīvoja apkārtējo apsmieklu – tiecoties pēc atzinības, ieņēma jokdara un izklaidētāja pozu. Tāpat kā daudziem citiem viņa paaudzes afroamerikāņiem, pirmā muzikālā pieredze bija gospeļu dziedāšana baznīcā, vēlāk iesaistījās vairākās vokālajās grupās, tostarp ģimenes ansamblī. 14 gadu vecumā sāka dziedāt ceļojošā gospeļu un ritmblūza grupā. Pseidonīms Litls Ričards (angļu 'Mazais Ričards') ir bērnībā iemantota iesauka, kas radusies viņa nelielā auguma dēļ.

50. gadu 1. pusē L. Ričards laida klajā vairākus bez ievērības palikušus ritmblūza singlus, bet 1955. gadā sāka sadarboties ar ierakstu kompāniju Speciality Records un divos nākamajos gados ieskaņoja virkni paša sacerējumu (ar dažādiem līdzautoriem), kā arī citu autoru dziesmu, kas līdz ar viņa oriģinālo izpildījuma manieri lielā mērā definējušas rokenrola žanriskos pamatus. Šie ieraksti un mūziķa eksotiskā skatuviskā personība guva plašu ievērību gan melnādaino, gan baltādaino pusaudžu starpā, ļaujot L. Ričardam 1956. gadā izvirzīties starp pašiem populārākiem rokenrola izpildītājiem līdzās Elvisam Preslijam (Elvis Presley), Džerijam Lī Lūisam (Jerry Lee Lewis), Čakam Berijam (Chuck Berry) un Fetsam Domino (Fats Domino).

1957. gadā, koncertējot Sidnejā (Austrālija), mūziķis debesīs ieraudzīja, kā pats uzskatīja, Dieva brīdinājuma zīmi (daži pētnieki ir pārliecināti, ka tas bijis tikko orbītā palaistais pirmais Zemes mākslīgais pavadonis "Sputnik-1", Спутник-1). Šā notikuma iespaidā L. Ričards tūlīt pat izbeidza mūziķa karjeru, pasludināja rokenrolu par “sātana mūziku” un iestājās garīgajā seminārā, lai kļūtu par Septītās dienas adventistu mācītāju.

1959. gadā L. Ričards atgriezās mūzikā jau kā gospeļu izpildītājs, ieskaņojot vairākus garīgu dziesmu albumus. Savukārt 1962. gadā atsāka izpildīt rokenrolu un veica vairākas Eiropas turnejas, kurās starp koncertu iesildītājiem bija arī plašākai publikai vēl nezināmās grupas The Beatles un The Rolling Stones. L. Ričarda 60. gadu albumos dzirdami no jauna iedziedāti vecie hiti, arī blūza un soula skaņdarbi, taču to rezonanse bija ievērojami mazāka nekā rokenrola popularitātes laikā 50. gados; šajā laikā īslaicīgs L. Ričarda pavadītājsastāva dalībnieks bija vēlāk prominentais ģitārists Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix).

70. gadu 2. pusē L. Ričards vēlreiz atteicās no sekulārās mūzikas, atgriežoties pie evaņģēliskās darbības un neregulāriem gospeļmūzikas ieskaņojumiem, bet 80. gados jau kā vairāku paaudžu iecienīts izklaidētājs ar komiski paškariķētu tēlu atkal pievērsās rokenrolam, daudz koncertēja, piedalījās vairākās spēlfilmās (īpaši labi novērtēta līdzdalība filmā “Uz sēkļa Beverlihilsā”, Down and Out in Beverly Hills, režisors Pols Mazurskis, Paul Mazurski, 1986) un televīzijas šovos, kā arī iedziedāja albumu Shake It All About (1992) ar bērnu dziesmām rokenrola aranžējumos.

2013. gadā intervijā žurnālam Rolling Stone mūziķis paziņoja, ka profesionālo karjeru ir beidzis.

Strauja tempa dziesmās apvienojot ritmblūza raupjo enerģiju (L. Ričardam pieder apgalvojums, ka rokenrols ir ātri atskaņots ritmblūzs), gospeļmūzikas emocionālo intensitāti un frivolus tekstus, kuros erotiski mājieni mijas ar nesakarīgiem zilbju savirknējumiem, L. Ričards 20. gs. 50. gados iedibināja ātru izplatību guvušu rokenrola paveidu, kas nodrošinājis viņam bieži veltītu apzīmējumu “rokenrola arhitekts”. Tikpat plaša ietekme bijusi arī viņa izpildījuma manierei (izteikti agresīva sinkopēta klavierspēle un maksimāli saspringtām balss saitēm kliedzošs vokāls, kas dažbrīd pāriet falseta auros), ļoti temperamentīgajai skatuves personībai (klavieru taustiņus mēdza dauzīt ar kājām, mētāja mikrofona statīvu, nereti izplūda pašslavinošos monologos) un groteskajam vizuālajam tēlam (spožas drēbes, t. s. pompadūra frizūra, uzkrītoši bagātīgs kosmētikas izmantojums).

Daudzi L. Ričarda sacerējumi (Tutti Frutti; Long Tall Sally; Lucille u. c.), kā arī vairākas citu autoru dziesmu interpretācijas (Good Golly, Miss Molly; Send Me Some Lovin’; Rip It Up u. c.) pieskaitāmas rokenrola un R&B klasikai, ko no viņa aizguvuši arī citi izpildītāji – t. sk. baltādainie mūziķi, kuru ieskaņojumi ASV rasu segregācijas apstākļos reizēm guva lielāku ievērību nekā šo dziesmu oriģinālizpildījums. E. Preslija debijas albumā Elvis Presley iekļauts L. Ričarda skaņdarbs Tutti Frutti, bet albumā Elvis (abi 1956. gadā) – L. Ričarda sacerētā Long Tall Sally un divi citi viņa pamatrepertuāra skaņdarbi (Rip It Up un Ready Teddy).

Nepārvērtējamu ierosmi L. Ričarda jaunrade sniegusi arī 60. un 70. gadu rokgrupām, t. sk. The Beatles, kura ieskaņojusi Long Tall Sally, kā arī Džerija Lībera (Jerry Leiber) un Maika Stollera (Mike Stoller) dziesmu Kansas City L. Ričarda adaptācijā Kansas City/Hey, Hey, Hey, Hey. Savukārt L. Ričarda dziedājumam bijusi liela ietekme uz Pola Makartnija (Paul McCartney) vokālo tehniku; gan P. Makartnijs, gan Džons Lenons (John Lennon) soloalbumos iekļāvuši L. Ričarda sacerējumus.

Dziesmas, kas populārās mūzikas vēsturē nesaraujami saistītas ar L. Ričarda vārdu, izpildījuši arī The Animals; The Hollies; Status Quo; Deep Purple; Slade; The Sweet; Mud; Queen; Van Halen; AC/DC u. c. rokmūziķi; par savu iedvesmotāju viņu atzinuši arī Eltons Džons (Elton John) un Deivids Bovijs (David Bowie).

Ievērojama ietekme L. Ričarda jaunradei, vizuālajam tēlam un egocentriskajai personībai bijusi arī uz daudziem ritmblūza un soula izpildītājiem (Sems Kuks, Sam Cooke; Džeimss Brauns, James Brown; Otiss Redings, Otis Redding; Prinss, Prince, u. c.), savukārt dažādu hiphopa mākslinieku mūzikā (Eric B. & Rakim; Mystikal; Everlast; Common u. c.) izmantoti L. Ričarda ieskaņojumu sampli.

L. Ričards kopā ar citiem rokenrola pamatlicējiem bija starp pirmajiem mūziķiem, kas inaugurēti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1986), uzņemts arī Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2003). Saņēmis Grammy balvu par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 1993).

Albums Here’s Little Richard (1957) ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu (500 Greatest Albums of All Time, 2012) saraksta 50. vietā, savukārt pats L. Ričards minēts šā žurnāla ekspertu sastādītā 100 visu laiku izcilāko mākslinieku saraksta (100 Greatest Artists of All Time, 2010) astotajā vietā.

1993. gadā L. Ričards uzstājās ASV prezidenta Bila Klintona (Bill Clinton) inaugurācijas ceremonijā. Mūziķa bērnības mājā Mekonā iekārtota viņam veltīta publiski pieejama ekspozīcija.

Baby Face; Bama Lama Bama Loo; Get Down and Get with It; Good Golly, Miss Molly; Keep A-Knockin’; Long Tall Sally; Lucille; Ooh! My Soul; Rip It Up; Send Me Some Lovin’; Slippin’ and Slidin; The Girl Can’t Help It; Tutti Frutti.

Here’s Little Richard (Speciality, 1957); Little Richard (Speciality, 1958); The Fabulous Little Richard (Speciality, 1959); Pray Along with Little Richard, Vol. 1 (End, 1960); The King of the Gospel Singers (Mercury, 1961); Little Richard Is Back (Vee-Jay, 1964); The Incredible Little Richard Sings His Greatest Hits - Live!* (Modern, 1967); The Explosive Little Richard (Okeh, 1967); King of Rock and Roll (Reprise, 1971); The Second Coming (Reprise, 1972); Little Richard Live (K-Tel, 1976); God’s Beautiful City (Word, 1979); Shake It All About (Disney, 1992).

* koncertieraksti